VAKARA ZIŅAS. Mājas mīluļi - čūskas. Keila un Bobs ārpus džungļiem

 
Viena no pirmajām reizēm, satiekot čūsku. Katrīnai – divi gadi, brālim Markam četri. ©ZANES ZORINAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Tukumnieces Zanes Zorinas ģimenē mitinās divas tādas neparastas radības, kuras citiem mēdz pat rādīties murgos vai atturēt no dalības izdzīvošanas spēlēs džungļos. Izvaicājām Zani par to, cik patiesi ir valdošie stereotipi par šīs sugas pārstāvjiem un kā gūt prieku no saskarsmes ar eksotiskajiem mājas mīluļiem.

Oriģinālā dāvana bērnudārza izlaidumā

Izrādās, ka visvairāk par divām kukurūzas čūskām (Zane tos dēvē par krāsainiem zalkšiem) priecājas šobrīd desmitgadīgā vecākā meita Katrīna. Pirmā čūska - Keila - Zorinu ģimenē ienāca pirms četriem gadiem kā pašu dāvana Katrīnai bērnudārza izlaidumā. Zane stāsta, ka jau no divu trīs gadu vecuma, līdzīgi kā citi bērni mēdz būt kā apmāti ar zirdziņiem, sunīšiem, kaķīšiem, Katrīnai patika viss, kas saistīts ar čūskām. Šajā vecumā pirmā tikšanās ar čūskām Katrīnai bija Īrijā, reptiļu zoodārzā. Tur jebkuram apmeklētājam, ne tikai organizētām grupām, piedāvāja iespēju tos dzīvniekus, kuri nav bīstami, indīgi vai šo bīstamību var ierobežot, paņemt rokās, paglaudīt. Bija iespēja uzturēties terārijā, kur apkārt staigā ķirzakas. No tās reizes radās interese par šiem dzīvniekiem, tāpēc nebija nekas neparasts saņemt tādu dāvanu uz pirmo izlaidumu.

Mierīgā līdzāspastāvēšana

ZANES ZORINAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Lai mājās izmitinātu šādas sugas pārstāvi, Pārtikas un veterinārajā dienestā jāiesniedz pieteikums veterinārās uzraudzības objekta reģistrācijai un jāreģistrē dzīvnieka turēšanas mītne. Citām sugām var būt papildu prasības reģistrēšanai vai tās pat vispār nedrīkst turēt mājās, tāpēc var sacīt, ka kukurūzas čūska ir ideāla izvēle tiem, kas meklē savu pirmo eksotisko mājdzīvnieku. Tāpat kā par suņu šķirnēm mēdz teikt, ka dažu pārstāvji ir prognozējamāki, mazāk agresīvi un piemēroti ģimenēm ar bērniem, arī par kukurūzas čūskām var apgalvot, ka tās ir vismazāk bīstamas un piemērotas komunikācijai pat ar maziem bērniem. Tās ir draudzīgas, nav agresīvas un lieki neiekodīs.

Ja saimnieks pēc rakstura ir nosvērts, mierīgs, pārliecināts par to, ko dara, nenervozē, tad arī čūska būs mierīga, harmoniska, nomierinoša. Ja cilvēks nervozē, izdara straujas kustības, čūska to ātri uztver un saprot, un arī uztraucas, var sākt aizsargāties un kost.

Ar vēl vienu mājas mīluli haskiju čūskām ir mierīga līdzāspastāvēšana. Tikko čūskas parādījās mājās, suns pētīja jauno interjera elementu terāriju, bet, tā kā čūska nelēkā, nerej un nedara neko citu tādu, kas varētu radīt haskija interesi, tad var teikt, ka viņiem nav vispār nekādu attiecību.

Čūsku dzīves īpatnības

Vaicājot par čūsku turēšanas īpatnībām, uzzinām, ka tās jābaro reizi nedēļā vai divās, ārkārtas apstākļos var iztikt bez ēšanas mēnesi un pat ilgāk. Viņu barība ir saldētas peles, kuras pirms izbarošanas jāsasilda istabas temperatūrā. Barību ilgu laiku pasūtījuši no Lietuvas vai braukuši pakaļ pie privātā kolekcionāra, kurš pats barību audzē, tikai nesen parādījusies iespēja ko tādu iegādāties internetā. Gardums būtu dzīvi peļu mazuļi, taču mūsu likumdošana neļauj barot ar dzīvu barību. Kukurūzas čūskas ir samērā veselīgas. Problēmas (ādas ērcīte, mutes puve u.c.), visticamāk, varētu rasties, ja, piemēram, tām izbarotu kartupeļu laukā noķertu pelīti, jo tā nākusi no nesterilas vides.

Čūskas neapvainojas, ja tām ilgi nepievērš uzmanību. Saimnieki var brīvdienās doties prom, nav jāmeklē mājdzīvnieka aukle, tikai jāraugās, lai pietiekamā daudzumā būtu atstāts svaigs ūdens. Visaktīvākās čūskas ir naktī un agros pavasaros, kad tām iestājies pārošanās laiks. Dienās tās parasti guļ savā terārijā slēpnīšos, bet vēsā laikā kļūst pavisam lēnīgas. Vienā terārija daļā jāieliek sildelements un jāierīko siltā paslēptuve. Čūskas nav aukstas, nav glumas un slidenas, bet ir maigi zīdainas. To ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējai videi.

Komunikācijā gan saimniekam, gan čūskai jāņem vērā otra noskaņojums. Reizēm čūska ļausies paņemt rokās, bet gadīsies, ka satirināsies un neapmierināti šņāks. Lielāka čūska Keila pēc rakstura ir mierīga, lēnīga, nosvērta. Viņa ir tā, kuru var vest uz skolām un bērnudārziem, lai iepazīstinātu bērnus ar neparasto mājas mīluli. Mazākā, vārdā Bobs, ir straujākas dabas un nervozāku cilvēku rokās varētu mēģināt viņiem iekost.

Lielā palaidnība

Izrādās, ka otra čūska ģimenē uzradās tāpēc, ka pirmā bija pazudusi: «Viņa pie mums atceļoja no Lietuvas, jo tobrīd Latvijā tādas čūskas varēja turēt, bet nevarēja pārdot un līdz ar to arī iegādāties. Viņa bija ļoti maziņa, mēs kā jaunie saimnieki nebijām pareizi aprēķinājuši terārija izmērus, un gadījās, ka čūska no tā izmuka. Nevarējām atrast tik ilgi, ka nodomājām - viņa nevarētu bez ēšanas tik ilgi izdzīvot, un iegādājamies jaunu čūsku. Apmēram pēc nedēļas sveiku un veselu atradām pirmo.»

Mēģinājumus izmukt no terārija varētu nosaukt par čūsku lielāko palaidnību. Piemēram, reiz kāds no bērniem ņēmis no plaukta cepuri un atradis tajā ieritinājušos čūsku. Mazākas būdamas, tās ar savdabīgām skaņām tēloja klaburčūskas vai izlikās ļoti dusmīgas un mēģināja iekost.

Dodot vārdus, saimnieki tikai pieņēmuši, ka čūskām ir dažādi dzimumi. To pārbaudīt būtu sarežģīti. Čūskas dzīvo katra savā terārijā - gan tāpēc, ka saimnieki negribētu sagaidīt mazos čūskulēnus, gan tāpēc, ka nav vienota uzskata par to, vai vairākām čūskām ir piemērota dzīve vienā miteklī.

Kas kuram piemērots

Uz jautājumu, ko teiktu tiem, kuri uzskata - ja tas nav silts, pūkains radījums, tad nav īsts mājas luteklītis, Zane smejot atbild: «Kas kuram tuvāks! Ja kāds gaida no mājdzīvnieka, ka, saimniekam pārnākot, tas tāds mīļš un pūkains smilkstot skries pretī, tad čūska pavisam noteikti nav domāta viņam. Ja potenciālais saimnieks uzskata, ka abi var dzīvot savu dzīvi, laiku pa laikam to izkrāsojot ar patīkamu komunikāciju, tad reptiļi būs īstie. Arī akvārija zivtiņas mēs taču tikai vērojam. Līdzīgi arī čūskām - vienkārši nodrošinām tām laimīgu dzīvi, turklāt varam paņemt rokās, pat iznest saulītē, ja ir tam piemēroti apstākļi. Jāsaprot, kāpēc to gribi. Tas noteikti nav dzīvnieks katram. Ja ir pārliecība, ka tas ir viņu dzīvnieks, tad var ieteikt aizņemtiem cilvēkiem, jo kopšana prasa maz laika.»

Neparastais ieinteresē

Katrīna kā Keilas galvenā saimniece kopā ar Zani devušās uz dažām Tukuma skolām un bērnudārziem, lai iepazīstinātu bērnus ar čūsku kā mājas mīluli. Meitene pati stāsta par savu mīļdzīvnieku, un bērni ieklausās vairāk, nekā ja to darītu nopietna tante. Stāstījumu papildina Zane.

Uz lūgumu dalīties novērojumos par bērnu attieksmi un izrādīto interesi Zane uzsver, ka sākumā pamanāmas lielas bailes no čūskas, nedrošība, bet arī interese. Sarunas sākumā ar bērniem Zane aicina pastāstīt, ko viņi zina par čūskām, ko par tām domā un ko gribētu uzzināt. Bērni saka, ka čūskas var iekost un ir indīgas. Tad Zane iebilst, ka arī sunīši un kaķīši aizsargājoties var iekost, ja tiem dara pāri vai nobiedē. Vairākas no čūskām pat nav indīgas. Tiesa, to kodiens var būt psiholoģiski nepatīkams.

Arī Zanei sākumā, kad pamanīja meitas interesi par čūskām, nācās pārkāpt pāri saviem no pasakām un stāstiem ieaudzinātajiem stereotipiem par ļaunajām, riebīgajām čūskām, no kurām visi baidās reliģisku motīvu vadīti vai tāpēc, ka tās noteikti gribēs iekost, lai nodarītu pāri cilvēkam. «Sapratu, ka nevaru savas emocijas izrādīt, lai neiesētu tādas būtībā nepamatotas bailes bērnam. Ja čūskas patiešām būtu tik bīstamas, neviens taču zoodārzā neļautu apmeklētājiem ar tām darboties.»

Ne baidīties, bet iepazīt

Skolā vai bērnudārzā apmeklētajiem bērniem vairāk jautājumu rodas, kad daži drosmīgie pieskārušies čūskai. Ir bērni, kas ļoti gribētu dzīvnieku paturēt rokās, taču blakus stāvošās mammas čukst: «Fui, neaiztiec, vēl iekodīs.» Zane atzīst, ka tādu mirkļu nav daudz, bet ko tādu piedzīvot ir skumji, jo tā bērniem tiek liegts iepazīt pasauli. Bērniem būtu jāmācās no pieredzes, ne no iedvestiem stereotipiem. Tad Zane mēģina paskaidrot, ka ir pat tādas čūsku sugas, kas ēd reizi gadā. Čūska nekož, lai apēstu cilvēku, bet lai aizsargātu sevi. Viņa kodienā iztērē indi, kas paredzēta ēdiena sagādāšanai, un cilvēka vainas dēļ var ilgi nedabūt ēst un aiziet bojā. «Mēs esam ienākuši viņu vidē, ložņājam pa viņu mājām. Čūskas tikai mēģina izdzīvot. Nav jābaidās no tā, kas tev neko sliktu nav izdarījis, un nav jāuzskata par ļaunu tas, kurš mēģina cīnīties par savu dzīvību.»

Zane uzsver, ka tāda dzīvnieku pasaules iepazīšana var mācīt bērniem nebaidīties arī no citām lietām, ko neesi pārbaudījis, izpratis, bet baidies tikai tāpēc, ka pienāktos baidīties. To var attiecināt uz jebkuru dzīves pieredzi un jaunu pasauļu un iespēju atvēršanos citās lietās, kad pats esi izpētījis, sapratis un pieņēmis jēgpilnu uz faktiem balstītu lēmumu par «baidīšos vai nē, patiks vai nepatiks».