Tiem, kas no kaut kā baidās, citi mēdz ieteikt – stājies pretī savām bailēm un piedzīvo to situāciju, no kuras bīsties. Tādu situāciju izbaudīja arī Agnese Bērziņa.
Agnese smejoties stāsta, ka savu fobiju dēvējusi par kāzu fobiju. «Laikā, kad citas sievietes gadiem izsapņo savas kāzas, man tādas domas izsauca paniskas bailes un stresu. Ja starp draudzenēm raisījās sarunas par sapņu kāzu kleitu, mani tas dzina izmisumā. Īsti pat nezinu, kāpēc. Kāzas man patīk, bet tikai CITU. Turklāt biju viena no tām, kas forumos aizstāv ideju, ka oficiāla laulība nav nepieciešama.»
Vai zināt, kas ir «Bērzes Strazdu» rīkotais Jāņu festivāls? Lielākās Jāņu svinības latviešiem ārzemēs, kas pulcē vairākus tūkstošus apmeklētāju no visas Apvienotās Karalistes, viesus no Latvijas un citām Eiropas valstīm. Tieši tur, pašā Anglijas vidienē, fonda «Daugavas Vanagi» īpašumā, muižas «Straumēni» skaistajā un Latvijas laukiem līdzīgajā teritorijā, 2018. gadā Agnese iepazinās ar nākamo vīru. Ar Jāni Ločmeli. Sagadījās, ka viņš bija ar pilnīgi pretēju viedokli - ja reiz dzīvo kopā, tad jāprecas un jādara viss pareizi, kā pieņemts gadsimtiem ilgi, nekādas modernās «padzīvošanas kopā». Tolaik Agnesei pat prātā nevarēja ienākt, ka gadu vēlāk šajā pašā vietā un pasākumā viņai būs publiskas kāzas seno latviešu tradīcijās.
«2019. gada februārī vīrs pateica, ka līdz augustam jāapprecas, atrunas netiks pieņemtas. Pāris gadus pirms tam «Bērzes Strazdu» rīkotajā festivālā kāds jauns vīrietis uz skatuves publiski bildināja savu mīļoto sievieti, un es iedomājos, ka tas varētu būt ideāls variants gan manai fobijai, gan vīra noliktajiem īsajiem kāzu termiņiem. Par to ar humoru ieminējos Jānim ar domu, ka diez vai viņš tam piekritīs un es varēšu novilcināt laiku. Taču notika pretējais. Viņš par šādu ideju bija sajūsmā, bet es šokā, neskatoties uz to, ka pati ierosināju.
Vārds pa vārdam, viņš mani izaicināja, es iespītējos, lai pierādītu, ka varu pārvarēt savu fobiju. «Bērzes Strazdi», tāpat kā Jānis, bija sajūsmā par publiskas kāzu ceremonijas senlatviešu tradīcijās iekļaušanu festivālā. Atkrita daudzas lietas, kas pastiprinātu manu paniku, un viss lieliem soļiem sāka virzīties uz dienu, kad man būs jāstājas pretī savām bailēm. Es zināju, ka vairs nav atkāpšanās ceļa. No malas varbūt izklausās visai jokaini, jo nav jau svarīgi citi, svarīgs ir laulāto solījums, bet manas bailes atturēja no šāda soļa speršanas.»
Jāpiebilst, ka saistībā ar breksitu laulātie izlēma nemainīt uzvārdus, jo tas sagādātu papildus visai lielu birokrātisku padarīšanu un galvassāpes. Rezidenta statuss jau bija nokārtots, un viņi baidījās, ka, mainot pases, sistēmā var kas nozust, netikt ievadīts. 2019. gads bija viens no pēdējiem rezidenta statusa kārtošanas laikiem, kad visi centās paspēt ielēkt aizejošā vilcienā, tāpēc papīru kārtošanā valdīja ilga gaidīšana un paliels haoss. Lielbritānijas izdotajā laulību sertifikātā tāpat netiek uzrādīts jaunais uzvārds, ko vēlas paņemt. Tas atsevišķi jākārto pēc tam pasu daļā.
Protams, ka vispiemērotākais tērps šādās tematiskās kāzās ir tautastērps, bet meklējumiem atlika tikai trīs mēneši. Tie nebija visai veiksmīgi, jo nepietika budžeta, lai atļautos nopirkt no Latvijas rotkaļiem skaistas tautiskas rotas. Arī tautastērpu, kas izceltos uz tautas deju kolektīva fona, neizdevās atrast. Tā nu Agnese izlēmusi par labu vienkāršai baltai linu auduma kleitai ar tautiskiem elementiem.
«Pirmais lina auduma pasūtījums beidzās neveiksmīgi, jo atnāca gultas veļai līdzīgs, ļoti plāns audums. Otrajā reizē pasūtīju audumu no «Latvijas tekstila». Audums skaists, ar ieaustu baltu auseklīšu rakstu, tas nekas, ka tirgojās kā galdautu audums, bet kleitai noderēja lieliski. Savukārt atrast audumu vīra tērpam nesagādāja problēmas Lielbritānijā. Es protu šūt, lai gan neesmu mācījusies to darīt profesionāli, tāpēc nav ne jausmas, kā zīmē piegrieztnes. Vienmēr šuvu jau pēc gatavām piegrieztnēm, šo to pielabojot vai vienkārši uz dullo, uzlaikojot uz manekena. Latviešu tautastērpa piegrieztnes meklējumi bija neveiksmīgi, nācās improvizēt. Par pamatu manai kleitai bija piegrieztne no meža fejas kostīmkleitas, bet vīra jakai - Dikensa laika vīriešu mēteļa piegrieztne.
Ideja par pērļoto kaklarotu un vainagu radās, kad sapratu, ka nevaru atļauties kaltās rotas. Man pazīstama rokdarbniece Līga Pastare-Dreimane darina skaistas austo pērļu rokassprādzes, un nolēmu pajautāt, vai ir iespēja izgatavot ko lielāku. Tā man tapa ļoti skaista tautiska važiņu rota un vainags.»
«Lielbritānijā pāris gadus pirms kāzām nodarbojos ar dekoru izgatavošanu svētkiem un pasākumiem, tāpēc sagatavot kāzu telti nebija nekādu problēmu. Pazinu arī daudz cilvēku, kas labprāt ar prieku pievienojās palīdzēt. Tas bija milzīgs atbalsts. Kāzu galda sagatavošanā arī nepiedalījos, jo virtuve nekad nav bijusi mana iemīļotākā vieta. Tur visu organizēja vīrs. Mēs tikām pabrīdināti, lai kāzu torti nepērkam, jo tā būs dāvanā no dažiem kāzu viesiem. Tik uzjautāja, kādu torti mēs vēlētos.»
Kāzu svinību telts atradās festivāla pļavā. Dekorācijas bija ļoti vienkāršas - koks, sūnas, daudz sveču, meitas šūtās sirsniņas un ziedi. Agnese atzīstas, ka kāzu dienas uztraukums traucē skaidri atcerēties notikušo, bet bildes ir skaistas un arī cilvēku atsauksmes bija ļoti pozitīvas. «Viss, ko no tā skaidri atceros, ir satraukuma pilnais rīts, milzīga panikas lēkme tieši pirms oficiālās sarakstīšanās un tad vakarpuse, kad visa oficiālā daļa jau bija aiz muguras. Pārējā daļa ir «kā pa miglu manas kāzas iet» ar dažiem atmiņu uzplaiksnījumiem. Jāsaka no sirds liels paldies «Bērzes Strazdiem» par skaisto Jāņu festivālu Lielbritānijā, par vienreizējo iespēju beidzot saņemties pārvarēt savas bailes un apprecēties, par svinīgo salaulāšanu latviešu tradīcijās, par fantastiskajām bildēm un video, par milzīgo atbalstu visa noorganizēšanā. Milzīgs paldies arī meitenēm, kas piedalījās, palīdzēja un atbalstīja.»
«Pēc kāzām kāzu kleitu un plecu plīvuru pārkrāsoju skaistā sūnu zaļā krāsā un pasūtīju pie latviešu meistarītes tādas pašas krāsas austu tautisku jostu. Kāzu kleita ieguva otro dzīvi kā kleita, kuru varu uzvilkt uz kādu no festivāliem, tajā skaitā Jāņu. Šogad pandēmijas ierobežojumi atcelti, un cerams, ka dzīve aizies normālās sliedēs. Festivālu datumi izsludināti, un mēs ar nepacietību gaidām, kad tie atsāksies. Vasarā šeit, Lielbritānijā, gandrīz katru otro nedēļas nogali braucām uz dažādiem festivāliem - feju festivāls, viduslaiku festivāls, pirātu festivāls, vikingu festivāls, pasaku meža festivāls un daudzi citi. Es uz šiem festivāliem vienmēr sagatavoju kostīmus sev un meitai, jo kur gan vēl, ja ne festivālā, var uzvilkt mugurā interesantu tērpu un brīvi staigāt ar to pa ielām.
Ziemassvētki un Līgo ir divi visiemīļotākie svētki mūsu ģimenē. Katrus Jāņus līgojam festivālā, pat kovida laikā pamanījāmies tikt līdz festivāla pļavai un palīgot ar draugiem (bija atļauts noteiktam cilvēku daudzumam sanākt kopā). Katrus Ziemassvētkus mūsu māja pārvēršas par Ziemassvētku pasakas vietu ar neskaitāmām gaismu virtenēm, eglītēm gandrīz katrā stūrī, mantiņām.
Atceroties kāzas, varu teikt - trakas idejas reizēm mēdz būt tās labākās, lai spētu izdarīt to, ko citādi diez vai spētu saņemties darīt. Un, ja tev blakus ir tikpat traki, entuziasma un enerģijas pilni cilvēki, tad pat neiedomājamākie notikumi var kļūt par fantastisku dzīves pieredzi.»
