VAKARA ZIŅAS. Apceļojam Latviju: Lidojošo ezeru zeme
Vai zināt, kur meklējama Lidojošo ezeru zeme un kur iespējams aplūkot Latvijā atrastus unikālus arheoloģiskos priekšmetus un izcilā arheologa Jāņa Apala rekonstruētās senlatviešu mītnes?
Tas viss meklējams 70 kilometru attālumā no Rīgas - Āraišu arheoloģiskajā parkā, ko droši var nosaukt par pasaules līmeņa kultūras mantojumu. «Cilvēki, kuri šeit pēdējoreiz bijuši pirms divdesmit gadiem un tagad uz šejieni atveduši savus bērnus, ir patīkami pārsteigti, cik ļoti šeit viss mainījies un ka te var aplūkot ne tikai ezerpili, bet arī viduslaiku pilsdrupas un Meitu salu ar akmens un bronzas laikmeta mītņu paraugiem,» ar lepnumu saka arheoloģiskā parka direktore Eva Koljera. Pirms pandēmijas ir iekārtota arī mūsdienīga ekspozīcija, kurā var aplūkot šeit atrastus unikālus arheoloģiskos priekšmetus.
Labprātīgie ziedojumi - telefoni un mašīnu atslēgas
Eva Koljera stāsta, ka vēl nesen ezerā bijis tik augsts ūdens līmenis, ka tas sniedzies vai līdz laipai, turklāt mēģinām iztēloties, kā savulaik 8. un 9. gadsimtā savu mājvietu mēģināja sasniegt tās toreizējie iemītnieki - senie letgaļi. Pirms speram kāju uz laipas, gide Vita ar smaidu piekodina: «Sargiet galvas, sargiet kājas un - pats galvenais - mobilos telefonus! Jo jebkas, ko jūs nejauši nometīsiet zemē, iekritīs starp apaļkokiem, kas veido pamatu, un tas būs ziedojums ezeram un pilij!» Kad zem mājiņām tiek tīrīts un remontēts, esot atrodams mūsdienu kultūrslānis, tostarp mobilie telefoni, mašīnu atslēgas un citas vērtīgas lietas, kuras nozaudējuši apmeklētāji.
Ezerpils savulaik celta uz pārplūstošas salas. Pašā apakšā ir režģogs, tam virsū likts pamatklāsts, un uz tā tika celtas mājiņas. Ezera ļaudis bija gudri un paredzēja, ka būs ūdens līmeņa svārstības, tāpēc konstrukciju veidoja tā, lai mājiņas paliktu sausas, uz pussalas uzberot vēl vismaz metru augstu zemes kārtu. Pašreiz brīvos laukumus starp mājiņām sedz nomizoti baļķi (ejot tie mazliet šūpojas, turklāt vietām ir spraugas, tāpēc nevelciet augstpapēžu apavus!), taču tolaik, kad šeit mita ezerpils iemītnieki, baļķiem pa virsu ticis izveidots slānis no smiltīm, māla, mizām, riekstu čaumalām utt., kas vienlaikus nostiprināja mājiņu pamatus. «Šodien gan esam palikuši pie baļķu seguma, jo, ja kokiem pa virsu liktu vēl kaut ko, tie bojātos stipri ātrāk. Tagad koku mūžs ir mazliet ilgāks,» stāsta gide. Neviens nezina, kāpēc senie letgaļi izvēlējās savu mītnesvietu būvēt ezerā, taču tiek pieņemts, ka tā bija visdrošākā dzīvesvieta - vismaz līdz brīdim, kad atkal mainījās klimats un ezers sāka pārplūst.
Lidojošie ezeri un āžu kauja
Kāpēc Āraiši tiek dēvēti par Lidojošo ezeru zemi? Ne velti senās teiksmas vēsta, ka senos laikos ezeri lidojuši pa gaisu. Kad cilvēki, to ieraugot, ezeru pamanījās nosaukt vārdā, tas nolaidās zemē, applūdinot visu, kas ir apakšā - pilsētas, laukus, ciemus, lopus. Vienīgais, kas tika pasaudzēts un tika ārā sausām kājām, bija cilvēks, kas ezeram deva vārdu… Protams, šāda teika saistās arī ar Āraišiem: «Kāda meitene pļavā ganīja āžus un kazas. Viņa gana un skatās, ka nāk tādi melni, draudīgi negaisa mākoņi un tūlīt sāksies kārtīgs gāziens, tāpēc jāmūk meklēt patvērumu. Taču divi āži ir tā saķērušies ar ragiem un badās, ka nemaz neklausa ganīti, kura sauc un sauc: ārā āži, ārā āži! Taču izrādās, ka melnais, draudīgais mākonis ir lidojošais ezers, kas ir sadzirdējis savu vārdu - Āraiši, tāpēc gāžas lejā, noslīcinot gan āžus, gan visu pārējo, kas ir tajā apkārtnē. Izņemot meiteni… Tā ezers tika pie vārda.»
Šaurasmens cirvis paksī un darbos
Vita uzsver - teikas ir ļoti svarīgas tāpēc, ka arheologs Jānis Apals par tām ieinteresējies jau studiju gados, sācis šo informāciju pētīt un atklājis, ka Vidzemē šādu ezeru ar ezerpilīm ir vismaz desmit. «Interesanti, ka tieši ar Āraišu ezeru saistās vēl kāds stāsts: senos laikos zvejnieki, kas šajā ezerā zvejoja, ieraudzīja, ka zem ūdens ir pils, kuras paksī ir iecirsts zelta cirvis, kas laistās. Tāpēc man ļoti patīk Zigrīdas Apalas teiktais, ka šis cirvis simbolizē tautas atmiņu,» saka Vita un parāda līdzpaņemto šaurasmens cirvi, kas darināts pēc arheoloģiskajos izrakumos atrasto cirvja parauga. «Izmantojot šādu darbarīku, toreiz tika uzbūvēta Āraišu ezerpils. Šādu instrumentu, kādu citur vairs neizmanto, var atrast tikai pie mums, jo ar tādu tiek atjaunotas ezerpils ēkas, un šādu cirvīti mūsu meistars liek lietā, ceļot eksperimentālo ēku Meitu salā.»
Izrakumi kapulaukos un sirotāji
Par savu skaisto un bagātīgo arheoloģisko tērpu mūsu gide Vita saka: «Lai par to pastāstītu, atkal jārunā par kapiem un izrakumiem netālajā Liepiņu kapulaukā, jo nav jau arheologiem cita materiāla. Lai gan ar izrakumiem arī ir tā, ka vislabāk saglabājas tas, kas ir ap metālu. Protams, mēs droši nevaram apgalvot, ka tas linu krekls bija tik balts, bet ir pieņēmums, ka cilvēki valkāja pēc iespējas baltākus linu kreklus. Tomēr visu tērpu var rekonstruēt tikai pēc fragmentiņiem, un mēs neesam vienīgie, kas atraduši līdzīgas lietas. Tas attiecas uz sievu galvas autiem, vilnas brunci, apaviem - viss ticis rekonstruēts.»
Komentējot Vitas teikto, Eva uzsver, ka neko pilnīgi droši par to, kā senie letgaļi šeit dzīvojuši, apgalvot nevar: «Mēs varam tikai izteikt pieņēmumus, vilkt paralēles ar citur atrastajām vēstures liecībām, rekonstruēt un skaidrot. Ne velti vēsturnieki šo laiku dēvē par Vaidu kariem. Tolaik ciltis mēdza sirot un valdīja princips - ja man kā trūkst, tad es eju un to paņemu no citiem. Un ņēma ne tikai mantas un dreļļus jeb kalpus, bet arī apmainījās ar informāciju. Šķiet, ka šajā reģionā neviens nedzīvoja noslēgti, bet tikās gan sirojumos, gan tirgos un tā uzzināja un noskatīja daudzas lietas.»
Atgriežoties pie seno ļaužu sadzīves, Eva Koljera vēl piebilst, ka mājiņās dažādu iemeslu dēļ sadzīves priekšmeti vairs netiek izstādīti, jo māla trauki tikuši sasisti vai pat pazuduši. «Taču, lai šeit iedvestu dzīvību, šovasar te sastopams dzīvs ezerpilietis - gids senajā letgaļu tērpā, kurš varēs gan pastāstīt par Āraišu ezerpili un izrakumiem, gan nodemonstrēt senos darbiņus - celaines vīšanu, māla trauku darināšanu vai krekla šūšanu, lai būtu vizualizācija un cilvēkiem rastos priekšstats un sasaiste.»
Interaktīvos stendus izvietot ezerpils teritorijā nav plānots, jo «gribam vidi saglabāt pēc iespējas autentisku, kas nav vienkārši, jo mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, ugunsdzēšamie aparāti, tāpat šeit mēdz iezagties pavisam nepamanāmi». Taču plānu un ideju par to, ko šeit darīt un kā to visu attīstīt, Āraišu parka direktorei ir daudz. «Vajadzīgs tikai laiks, cilvēkresursi un, protams, līdzekļi,» viņa uzsver.
