VAKARA ZIŅAS. Šuvējas un grāmatvedes būvē kinoteātri
Madonā ir viens no uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajiem provinces kinoteātriem, kurš joprojām saglabājies no vecajiem labajiem laikiem – «Vidzeme» Tirgus ielā. Tas atklāts pirms 60 gadiem 1962. gadā, un par atklāšanu ar pompu tā gada 11. novembrī pirmajā lappusē vēstīja vietējais laikraksts «Stars», kurš, starp citu, arī ir viens no pēdējiem padomjlaikā radītajiem mohikāņiem – preses oficioziem, kas iznāk ar savu sākotnējo «boļševistisko» nosaukumu (vēl ar padomju laikā dotajiem vārdiem bez «Stara» iznāk tikai trīs laikraksti: «Vaduguns» Balvos, «Liesma» Valmierā un «Dzirkstele» Gulbenē). Bet kino «Vidzeme» atklāšana izvērtās par lielu nesmukumu visas Latvijas mērogā.
Kauns un negods
Tālajā 1962. gadā kinoteātris ar «Vidzemes» nosaukumu tika atklāts arī Cēsīs, bet nu tas jau vairākus gadus kā aizgājis pa skuju taku, taču Madonas kino citadele nav pārvērsta par dižveikalu un joprojām priecē kinomīļus. Par pirmo seansu laikraksts «Stars» 10. novembrī lišķīgi rakstīja: «Visus iepriecināja modernās, ērtās telpas. Ik katrs izjuta pateicību par rūpēm, kas veltītas cilvēkam. Te darbaļaudis varēs patīkami pavadīt savu brīvo laiku.»
Jā, plāns jau bija izpildīts - uz Petrogradā 1917. gadā notikušā boļševiku apvērsuma gadadienu kārtējā dižbūve tika atklāta, bet šis pasākums izvērtās par totālu fiasko. Pēc pusgada - 1963. gada 11. maijā, kad uzspēlētā sajūsma jau bija noplakusi, padlatvijas laikrakstu laikraksts «Cīņa», protams, ne bez partkoma atļaujas, publicēja Madonas kinoteātra vecākā kinomehāniķa E. Zepa atklāsmi: «Kad platekrāna kinoteātrim «Vidzeme» vēl tikai lika pamatus, Latvijas republikāniskā kinofikācijas un filmu iznomāšanas kantora galvenais inženieris b. Ļevčenko piesolīja Madonai visjaunāko un vismodernāko kinoaparatūru. Un tā arī notika. Saņēmām tieši no Novosibirskas kinoprojektorus «Sibir-2». Tie ir mūsu kinotehnikas pēdējais vārds! «Sibir-2» gaismas avots ir ksenona lampa. Salīdzinot ar Latvijā pazīstamajām kinoaparatūrām, «Sibir-2» patērē uz pusi mazāk elektroenerģijas; neizstaro tik daudz sarkanās gaismas starus, tāpēc var panākt vienmērīgu ekrāna izgaismojumu. Aparatūrai ir arī daudz citu priekšrocību. Tā kā garumā bija ievilkusies kinoteātra celtniecība, tad pēdējā momentā vajadzēja panākt nokavēto. «Sibir-2» uzstādīšana sakrita ar sasteigtajiem celtniecības tempiem. Tāpēc arī aparatūras montāžā radās sarežģījumi.
Pienāca atklāšanas diena - 7. novembris, cilvēku straumes plūda uz jauno kinoteātri. Visi bija priecīgi. Bet iegājuši tajā, skatītāji jutās vīlušies, jo foajē telpā grīda nebija ielikta, griesti nenostrādāti, telpas aukstas un mitras. Apkures ierīkošana vēl nebija pabeigta (tā vēl šobrīd nav kārtībā). Paredzētie seansi tomēr notika. Otrajā vakarā avarēja viena projektora ksenona lampa, kas plīstot sadragāja atstarotājus. 9. novembrī kinoteātri slēdza, jo nebija atstarotāju rezerves. «Sibir-2» nomontēja un aizveda uz Rīgas 3. tehnisko skolu, lai apmainītu to ar skolai piešķirtajiem protektoriem «KPT-3». Dienā, kad Rīgā izlādēja no mums aizvesto aparatūru, no Novosibirskas pienāca sūtījums ar pieprasītajām rezerves daļām. Rajona kultūras darba vadītāji acīmredzot domāja, ka izdevīgāk nomontēt novosibirskiešu aparatūru un tās vietā uzstādīt citu, nekā ielikt vajadzīgās rezerves daļas jau uzstādītajai aparatūrai un pilnīgi pabeigt tās montāžu. Modernā aparatūra, par ko tik ļoti priecājāmies, aizgāja mums secen.»
Kas būvē kinoteātri?
Šīs divas publikācijas ir labs piemērs tam, cik ļoti padomju laikā varējām uzticēties drukātajam vārdam. Bet vajadzēja jau arī lielīt «Vidzemi», jo tā laika Oktobra svētkos tā no pjedestāla gluži simboliski nogāza «Oktobri» - iepriekšējo pilsētas kinoteātri Gogoļa (tagad - Saules) ielā. Un madonieši rāvās vaiga sviedros, it sevišķi čaklās komjaunietes. Piemēram, 1962. gada 23. jūnija «Staru» rotā celsmīga bilde, kā pēc darbadienas labprātīgi labības pieņemšanas punkta grāmatvede Skaidrīte Ozoliņa un rūpniecības kombināta šuvēja Aina Hriškēvica, lai celtniekiem palīdzētu sacementēt kinoceltnes apjomus, sparīgi cilā lāpstas. Laikraksts vēsta, ka vietējie komjaunieši un komjaunietes priecīgā pulciņā pēc darba dienas steidz sliet platekrāna kinoteātri, jo «komjaunatnes pirmorganizācijas nolēmušas ar saviem spēkiem veicināt jaunās kultūras celtnes būvi sabiedriskajās talkās». Nu un rezultāts arī droši vien bija tāds, kā tam jābūt, kad āzi ieceļ par dārznieku.
Ar Eiropas piešprici
Bet vēlāk padomjlaikā ar dievu uz pusēm un jau atjaunotās Latvijas laikā ar Eiropas naudas piešprici Madonas kinotemplis ieguvis prestižas kultūrvietas statusu visas valsts mērogā, kur pagājušā gada nogalē noslēdza pat Rīgas Starptautisko kinofestivālu «Riga IFF». 2014. gada rudens beigās Madonā pēc rekonstrukcijas atsāka darboties kinoteātris «Vidzeme»: kinoteātris tapa modernizēts, un tajā nu filmas varēja sākt skatīties daudz labākā kvalitātē nekā līdz šim (turklāt par rīdzinieka prātam neaptveramu cenu: pieaugušajiem - trīs eiro; bērniem - divi eiro). Nav jau privāts kantoris, bet gan pašvaldības iestāde. 2014. gadā pašvaldība informēja: «Īstenojot kinoteātra atjaunošanas projektu, nopirktas mūsdienām atbilstošas kinoteātru filmu iekārtas, nu filmas Madonā varēs skatīties arī 3D formātā. Kopumā kinoteātra atjaunošana izmaksāja 113 tūkstošus eiro, no kuriem lielāko daļu ieguldīja pašvaldība, bet 14 tūkstošus - Eiropas Savienības Lauku attīstības fonds.»
Pirms zāles pārbūves tajā bija vietas 352 skatītājiem, bet nu to ir 186. Madonas novada pašvaldības informācija liecina: «Kinoteātris «Vidzeme» savu darbību uzsāka kā tolaik ļoti moderns kinoteātris. Pirmā filma, kuru izrādīja kinoteātrī, bija «Meiteņu pavasaris». Tā tolaik bija īpaša filma ar stereo skaņu. Tolaik kinoteātrī darbojās Madonas rajona kino direkcija, kas organizēja kino izrādīšanu visā Madonas rajonā. Madonas rajona kino direkcijā par kino mehāniķiem, to palīgiem, kasieriem un šoferiem strādāja vairāk kā 60 darbinieki. Madonas rajonā kino tika izrādīts 46 vietās. Madonas kino direkcija savu darbību izbeidza 1992. gadā. No 1995. gada septembra kinoteātris «Vidzeme» izveidots kā Madonas pilsētas kultūras nama filiāle.»
Pirms pieciem gadiem, kad kinoteātris svinēja savu 55. jubileju, pilsētas kultūras nama toreizējā un arī tagadējā direktore Ilze Šulce atminējās: «Šeit sāku strādāt, kad filmas vēl bija lentēs un glabājās lielās, zaļās kastēs un tika sūtītas ar satiksmes autobusu no Rīgas. Rādot kino, bija lampas, kas pārslēdzoties skaļi trokšņoja, skatītājiem bija parasti cieti krēsli, un viņi, skatoties filmu, lobīja saulespuķu sēklas. Bija bērnu filmas, kurās mikrofonā tika lasīts latviskais tulkojums, un jaunieši apmeklēja diskotēkas.»
Jautrības seanss Madonā
Bet vienam otram Madonas kinomīlim ar stāžu nav tik patīkami rožainas nostalģiskas atmiņas par pilsētas kino. Par to, ka tas tā ir, varētu liecināt 1972. gada 28. oktobra «Starā» publicētais raksts «Jautrība bez gala». Tajā par kinoteātra darbinieku precizitāti un mīlestību uz kino ne vēsts: «Pagājušās svētdienas vakars Madonas kinoteātrī «Vidzeme». Pēdējais tās dienas seanss filmai «Policijas komisāra atzīšanās republikas prokuroram». Zālē daudz ļaužu. Nodziest gaisma un sākas. Kas sākas? Kā, kas! Protams, seanss. Un tomēr - ne gluži parasts, bet īsts jautrības seanss. Vispirms filma kļūst mēma. Zāles dežurants nervozi spaida pogas uz signalizācijas pults, bet bez panākumiem. Skatītāji varonīgi ciešas, līdz sāk bungāt ar papēžiem grīdu. Atskan pa svilpienam un replikai: - Ei, jūs tur augšā!
Klusums. - Uz ausīm krituši, vai?
Klusums. - Laikam vēl par maz ierāvuši. Varbūt jāpiespēlē kāds mēriņš? Klusums.
Te gan jāsaka, ka pēdējais minējums bija visai neprecīzs. Viens no dežurējošiem kinomehāniķiem - Jānis Puriņš un šoferis lmants Auziņš, kas šajā vakarā aizstāja no darba patvarīgi aizgājušo kinomehāniķi Renāti Auziņu (sievu), bija «ierāvuši», kā tautā saka, līdz atkodai.
Kad beidzot zāles dežurants Jānis Sīlis iekļuva darba telpā, Puriņš viņu skaidrā mātes valodā pasūtīja uz to vietu, kur senāk arī ķeizars kājām gājis. Bet projekcijas aparāts pa to laiku tirkšķēja savā nodabā un rādīja zālei to, kas un kā trāpījās pret kadru lodziņu. Jautrības rēvija turpinājās tik ilgi, kamēr izdevās sameklēt pazudušo otro dežurējošo kinomehāniķi Renāti Auziņu, kas skaitoties maiņas priekšniece.»
Caurvējš kinoteātrī
Atkāpjoties vēl tālākā pagātnē, jāteic, ka pašreizējais Madonas kinoteātris atrodas Tirgus ielā 5, blakus gruntsgabalam Tirgus ielā 3, kur tagad izbūvētas ģimnāzijas kopmītnes. Bet starpkaru Latvijā tur atradās arī tolaik vienīgais pilsētas kinematogrāfs - kino «Līgo». Madonas Valsts ģimnāzijas skolēni ir apkopojuši madoniešu atmiņas par Tirgus ielu 3 un vispār pilsētas vēsturi. Tās vēsta, ka līdz Latvijas okupācijai «Līgo» īpašniece bija Olga Kalniņa: «1940. gadā tas tika nacionalizēts. Līdz 1950. gadam «Līgo» bija vienīgais kinoteātris Madonas apriņķī. Tas bija ļoti sliktā stāvoklī un varēja uzņemt 103 skatītājus.» 1945. gada 1. jūnijā laikraksts «Madonas Arājs» raksta: «Nezinātājam grūti atrast Madonas kino «Līgo» telpas. Skatlogs aiznaglots finiera plāksnēm, vienīgajā rūtī ievietoti daži filmas uzņēmumi un pavirši uzrakstīts ziņojums par jaunu filmu. Priekštelpās piemētāti papīri, pa gaiteni un kinozāli velk caurvējš. Seansu sākums, līdzīgi sarīkojumiem Madonas kultūras namā, sākas ar novēlojumu. Skatītāji zālē tāpēc ierodas kā pagadās, pa visu izrādes laiku madonieši staigā iekšā un ārā, skaļi sarunājoties par dažādām «steidzīgi kārtojamām» lietām. Skaņu aparāts slikti atskaņo mūziku (..).»
1947. gadā tika uzsākta jauna rajona kinoteātra celtniecība Saules ielā, kas okupācijas laikā tika pārdēvēta ukraiņu literatūras klasiķa Nikolaja Gogoļa vārdā. 1950. gadā «Oktobris» bija gatavs uzņemt pirmos apmeklētājus - katrā seansā skatītāju krēslos varēja satilpināt līdz 200 cilvēkiem. Bet arī «Oktobra» pirmsākumi nebija rozēm kaisīti, jo daudzi gluži vienkārši nevarēja atrast to māju un ielu, kur tās rozes kaisīt. «Madonas Arājs» pāris gadus pēc jaunā kinoteātra atklāšanas - 1952. gada 2. augustā - raksta, ka to joprojām nav viegli atrast: «Tas nu nenākas tik viegli. Ja arī atrasta iela, tad nezinātājam tomēr vēl ilgi jāstaigā, lai atrastu pašu kino ēku, jo nekur nekāda uzraksta nav. Vienīgā pazīme: vairāk kā citur te izliktās afišas.»
