VAKARA ZIŅAS. Piedzīvojumu meklētāja Fella
Fellas saimniece ir Lelde Adele Cīrule. Piedzīvojumu meklētāja, kura mīl ceļot, pavadīt laiku pie dabas, bet profesionāli sevi izaicina kā producente. Leldes Adeles pieredze ir rodama dažādu TV raidījumu producēšanā, kuru aizkulises pērn ir izbaudījusi arī četrkājainā mīlule Fella, kā arī skatītāji, kas raidījumā «Gandrīz ideālās vakariņas» reiz nejauši ieraudzīja Fellu kadrā – suns neplānoti nonāca kameru priekšā. Fella ir īsts saimnieces atspulgs. Aktīva dabas cienītāja, kāra uz piedzīvojumiem gan tepat Latvijā, gan aiz tās robežām.
Saimnieci izvēlas pati
«Mana mīlestība pret suņiem uzausa jau bērnībā. Es uzaugu kopā ar suni. Mans pirmais ģimenes suns bija labradors Andora. Esmu pamanījusi - kad cilvēks uzaug ar suni, tad, gadiem ejot, vēlme pēc mājdzīvnieka ir pietiekami liela, jo zini, kā tas ir un ko suns tev dod. Andora ir labākos medību laukos, bet arī tagad pie vecākiem dzīvo suns. Pati par savu suni esmu domājusi jau sen. Jau tad, kad gadu dzīvoju Spānijā, manī bija liela vēlme pēc suņa. Pēdējos mēnešos tur pie manis bija pieklīdis pat suns. Kad cilvēks pieņem lēmumu, tad arī viss sakārtojas. Es atbraucu atpakaļ uz Latviju un paziņoju savai ģimenei, ka vēlos suni. Ne man bija sakarīga dzīvesvieta, ne darbs. Es patiesi nebiju sakārtojusi savu dzīvi Latvijā. Atminos, ka mamma atbildēja, lai vispirms tieku galā ar savu dzīvi. Toreiz nepaklausīju mammu, un labi, ka tā. Protams, tagad jau viņai arī ir: «Felliņa, Felliņa, Felliņa!»
Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēks apzinātos savu ikdienu un izvēlētos suni ne pēc izskata, bet gan piemērotāko savam dzīvesveidam. Jāatzīst, ka Fella ir arī ārkārtīgi skaista, bet man tas nebija primāri. Izvēloties savam dzīvesveidam atbilstošu kompanjonu, es skatījos uz vācu īsspalvainajiem putnu suņiem jeb kurchāriem, jo viņi ir ļoti aktīvi, labestīgi, saprātīgi un tiem labi padodas komandas. Turklāt es vēlējos aktīvu suni, kas man nāktu līdzi visos piedzīvojumos. Nejauši feisbukā ieraudzīju bildi ar kucēniem. Tiesa gan, krustojums, bet mani tas apmierināja, jo nevēlējos izstādes suni. Sapratu, ka jābrauc uz Raunu, lai apskatītos. Atminos vēl tagad, ka laikapstākļi bija, maigi sakot, briesmīgi. Sniegputenis! Bildēs es biju noskatījusi citu meitenīti bet, kad ierados, bija skaidrs, ka viņu es neinteresēju, taču pienāca Fella, iegūlās uzreiz klēpī un visu laiku, kamēr biju tur, nogulēja man klēpī. Biju nolēmusi uzreiz atbildi nedot, lai vēl kaut reizi apdomātos. Taču nākamajā dienā uzrakstīju: «Ja Fella vēl ir, tad es viņu ņemu!» Man atbildēja, ka viņa mani gaida. Un tā sākās mūsu stāsts.»
Dabas mīļotāja ar netipisku vārdu
«Fellas vārds atnāca nejauši. Angļu valodā ir vārds «fella», ko var iztulkot kā draugs vai draudziņš. Pats pirmais vārds, kas pie manis atnāca, bet es gan uzreiz sāku domāt, kas vairāk varētu piestāvēt meitenei, jo «fella» ierasti saka par vīriešiem. Pierakstīju dažādus vārdus sev telefonā, bet jaunos vārdus visu laiku aizmirsu, tāpēc sapratu, ka jāpaliek pie pirmā. Tagad nespēju iedomāties neko citu kā Fella.
Ja runāju par rakstura iezīmēm, tad pats svarīgākais ir tas, ka viņai es varu uzticēties. Šobrīd viņas raksturs jau ir nostabilizējies. Pazīstu viņu par visiem simt procentiem, spēju viņu nolasīt pat pēc acīm. Fella ir diezgan paklausīga. Protams, ir daudzas lietas, ar kurām vēl jāstrādā, bet viņa patiesi ir paklausīga, ļoti gudra, kā arī ar raksturu. Viņa zina savas robežas, bet tajā pašā laikā patīk tās pārbaudīt. Īsta spītniece. Tad, kad viņa bija mazāka, protams, bija daudz kucēnu palaidnību, bet tagad viņa savos trīs ar pusi gados ir pieaudzis un sakarīgs suns. Esmu sapratusi, ka Fella ir arī mans piedzīvojumu suns. Mēs aizvadītajā vasarā bijām kalnos Norvēģijā, kur jākāpj vertikāli, kur viņu var kontrolēt tikai ar komandām - hop, stāvi, gaidi, jo bija bīstami. Tad es sapratu, ka kopā varam pievarēt pat kalnus, jo viņa ir ieinteresēta doties kalnos, doties dabā, meklēt kopā ar mani piedzīvojumus. Viņa ir riktīga kalnu kaza! Viņai patīk kalni. Esmu atradusi savu piedzīvojumu draugu, ko es arī gribēju, un tas ir forši.»
Spēt priecāties par ikdienu
«Man Fella ir iemācījusi disciplīnu. Viņai ir jāiet ārā, nepieciešams savs režīms, laiks ēšanai, un par viņas labsajūtu ir jārūpējas. Tāpat ir jātur grožos. Protams, es dodu viņai lielu brīvību, jo suns tev nepieder, lai kā cilvēkiem ar savu egoistisko domāšanu gribētos. Mana Fella ir ļoti pašpietiekama. Mēs ar draugiem bieži iesmejam, ka viņa dzīvo savā pasaulītē. Viņa, protams, turas man tuvumā, bet nenāks mīļoties katru sekundi. Bija brīži, kad, skatoties uz citiem suņiem un viņu saimniekiem, kas viens bez otra nevar, sākumā es arī tā vēlējos, bet sapratu - tomēr ir labi, ka suns var būt tik pašpietiekams. Manā dzīves skrējienā ir arī momenti, kad filmēšanas ir dažādās vietās, tāpēc man ir prieks, ka es viņu varu uzticēt kādam draugam un zinu, ka viss būs kārtībā. Mums, cilvēkiem, manuprāt, ir egoistiska vēlme, lai suns bez mums nevar, bet, ja domājam par suni, tad labāk taču, ka viņš spēj arī priecāties pats. Mana dzīve nenoliedzami ir mainījusies, bet jāsaprot arī tas, ka suns pielāgojas saimniekam. Nav tik traki, kā visiem liekas. Ir tikai lielāks menedžments, vairāk jāpadomā par katru soli, bet tas nav sarežģīti.
Suņi māca mīlestību, priecāties par vienkāršām lietām, iziet ārā, skraidīt pa zaļu zāli un priecāties. Vēl nesen kopā ar mammu aizdomājāmies, ka cilvēkiem ir pazudušas dabiskās maņas un instinkti, kādas ir dzīvniekiem. Protams, dzīvnieki nezina visas problēmas, kādas ir pasaulē, bet varbūt arī cilvēkiem reizēm vajadzētu visu nolikt malā un spēt priecāties par ikdienišķajām lietām.»
Nepārtraukta audzināšana
«Kad paņēmu Fellu, māsa jautāja, ko es darīšu ar darbu. Es atbildēju, ka ņemšu Fellu līdzi uz darbu. Māsa atkal jautāja, ko es darīšu tad, kad man būs cits darbs. Atbildēju, ka strādāšu tikai tur, kur suni varēšu ņemt līdzi. Ar šo uzskatu joprojām dzīvoju. Arī tagad darbā Fella ir topa biroja iemītniece. Visi viņu mīļo, citi pat ņem līdzi kārumus Felliņai. Man prieks, ka suns, kurš nāk līdzi ikdienas darbos un dažādās sabiedrības pilnās vietās, vairs netiek uztverta kā kaut kas neordinārs vai problēma. Sabiedrība ir kļuvusi daudz atvērtāka. Kad vēl producēju dažādus TV raidījumus, Fella bija maza, tāpēc ņēmu līdzi uz filmēšanām, ja zināju, ka tās būs ārā. Ir viņa patrāpījusies arī kadrā, bet tas nevienam ļaunu nenodarīja. Arī tagad, kad producēju reklāmas, jau domāju, kurā reklāmā viņa varētu filmēties.
Viņa ir aktīva. Kad esam dabā, tad viņa ir gluži kā bulta, bet tad, kad es strādāju un esam birojā, viņa ir mierīga un guļ. Visi brīnās, bet viņa prot pielāgoties un saprot visu. Ja mēs braucam uz jūru, tad viņa skries kā ar vēja parauta, bet darbā ir pretēji. Es gan arī vienmēr saku, ka suns ir jāaudzina. Lai cik jocīgi neliktos, ar suni jāstrādā katru dienu, nevis tikai pirmos mēnešus. Manās interesēs ir, lai suns iekļaujas sabiedrībā. Jebkurš jau apzinās, ka ar cilvēku attiecībām ir jāstrādā. Tieši tāpat ir arī ar suni.»
