Kā tas ir – strādāt kapsētā? Jocīgi, dīvaini, mazliet biedējoši? Tā domājam mēs, kuri ar šo jomu nav saistīti un, iespējams, atrodas stereotipu varā. Ļaudis, kuru ikdiena aizrit kapsētā, to neuztver kā īpaši; tas ir darbs, kas jāpaveic pēc vislabākās sirdsapziņas. Diezgan droši var teikt, kā tieši tā tas arī ir, jo kapos nevar strādāt jebkurš cilvēks. Turklāt runa nav tikai par kapsētu pārziņiem, kapračiem un kapu strādniekiem, kuri labiekārto kapavietas, bet arī par kapu digitalizētājiem.
Latvijā jau vairākus gadus darbojas uzņēmums «Cemety», kura darbinieki veic mūsu valsts kapsētu digitalizāciju. Citiem vārdiem sakot, tā ir fiksācija jeb uzskaite un iegūtās informācijas ievadīšana speciālā sistēmā, tādējādi to padarot pieejamu sabiedrībai. Kuru šī informācija varētu interesēt? Kapsētu uzturētājus un apsaimniekotājus, bet ne tikai. Tā lieti noderēs ikvienam, kurš meklē savas dzimtas zudušos pavedienus.
Vairāk nekā piecus gadus uzņēmumā «Cemety» strādā kapu digitalizētāja Santa Reine, kuras pienākums ir veikt kvalitātes kontroli jeb atrast un labot kļūdas informācijā, kas iegūta digitalizēšanas procesa laikā. Lai uzzinātu, kā ir strādāt kapos un ne to vien, aicināju viņu uz sarunu.
Cilvēkam no malas ir grūti saprast, kā noris kapu digitalizācija. Lūdzu, pastāstiet!
Tas nozīmē, ka cilvēki patiešām strādā kapos. Pirmie, kuri brauc uz kapsētu, ir mērnieki. Viņu uzdevums ir uzmērīt kapus - šeit es domāju kā lielu teritoriju - un atzīmēt vietas. Pēc tam nāk, kā mēs darbā viņus saucam, zīmētāji jeb gājēji. Viņiem līdzi ir mērītājs, klade un birste. Katra kapavieta tiek iezīmēta kartē, uzmērīta, saskaitītas kapu kopiņas un norakstīti dati, lai pēc tam šo informāciju ievadītu sistēmā. Pie katra kapu pieminekļa, krusta vai apmalītes, kur atrodas gravējums ar informāciju, ir jāpieiet klāt, bieži vien arī jāpietupstas un jānoraksta vai jānofotografē dati. Gadījumos, kad apbedītā vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas dati un bieži vien arī kādas dzejas rindas vai uzraksts nav salasāmi, kapu digitalizētājs ņem birstīti un to notīra. Tas ir darbs, kur cilvēkam nepieciešama fiziska izturība, bet dabā - saulains laiks. Lietainās dienās kapu digitalizētāji kapsētā iegūto informāciju ievada datorā - sistēmā.
Kad šis darba posms ir pabeigts, pieslēdzos es kā kvalitātes kontroliere. Braucu uz kapiem un veicu pārbaudi, vai nav gadījušās kļūdas, un nofotografēju katru kapa vietu. Ja ir kļūdas, izlaboju. Bildes nepieciešamas, lai, nezinātājam meklējot vietu, vieglāk būtu atrast. Ar attēliem strādā arī kapu pārziņi, veicot kapu apsekošanu. Rēķinos ar to, ka mani uz vairākām dienām var aizsūtīt strādāt uz vienu vai otru Latvijas galu. Tāda ir darba specifika.
Vai ir kāds noteikts laiks, kad strādājat kapos?
Kā jau minēju, kad spīd saule. Ir kolēģi, kurus kapos var sastapt pulksten sešos no rīta, jo tad ir tukšs, kluss un ziņkārīgie netraucē darbu. Brīvdienās un svētku dienās tur labāk neiet, jo kapi ir pilni apmeklētāju - tad sākas jautājumi un sarunas. Ir kolēģi, kas darbojas līdz saules rietam un pēc tā. Mēs katrs varam izvēlēties, kā ērtāk. Galvenais, lai tiek padarīts darbs.
Arī pa tumsu?
Mans un ne tikai mans uzskats ir, ka pa tumsu nav ko pa kapiem blandīties un traucēt mirušo mieru. Kad saule norietējusi, parasti uz kapiem vairs neiet. Esmu māņticīga un šo cenšos ievērot, kaut gan gadījies ir visādi.
Vai darbojaties tikai Latvijas teritorijā?
Nē. Pagājušā gada rudenī kolēģi digitalizēja Ukrainas kapsētu Drogobičā. Pirmajā reizē uz vairākām dienām brauca ar mašīnu, otrreiz lidoja ar lidmašīnu. Ir pieredze arī Lietuvā, kur atrodas SIA «Cemety» partneru uzņēmums. Pārsvarā darbojamies Latvijas teritorijā. Mūsu šefs ir parēķinājis, ka darba pietikšot vēl desmit gadiem. Tālākās vietas, kur esam bijuši, ir Mērsrags, arī Priekule, Daugavpils. Digitalizētas ir visas Liepājas kapsētas; sliktāk ir ar Ventspils pusi - tur vēl būs ko darīt. Patlaban digitalizējam Pļavnieku, Jaunciema un Bolderājas kapus Rīgā. Šo darbu plānots paveikt līdz novembrim.
Vienatnē strādājot kapos, nav bailīgi?
Rēzeknē kapos mani sabiedēja stirna. Tāpat dažkārt kāda piepeša čaboņa, kad stiprāk uzpūš vējš. Dažkārt arī kādi cilvēki, kas, pienākuši klāt, skatās, ko tu tur dari, un es viņus neesmu pamanījusi. Kapsētās iespējams sastapt zagļus; savas mantas ir jāuzmana.
Kā izturas kapu apmeklētāji, kuri jūs ierauga strādājam viņu piederīgā kapavietā?
Mums, kapu digitalizētājiem, jāsaprot, ka esam atnākuši ciemos. Tie ir jūsu kapi, kur apbedīti jūsu piederīgie, bet mēs esam ciemiņi. Parasti, ja pamanu kādu ieinteresētu skatienu, cenšos uzrunāt pirmā. Ja uzdod jautājumus, laipni atbildu. Salaspilī bija gadījums, ka cilvēks man gandrīz gribēja no rokām raut ārā planšeti, bet, kad pateicu, kas es esmu un ko daru, vairākkārt atvainojās. Laukos cilvēki ir atvērtāki, rīdzinieki - noslēgtāki. Kādā reizē sastapu sievieti, kura teica: «Jebkuram vajag uzlikt piemineklīti vai vismaz plāksnīti ar vārdu, citādi parok kā tādu suni.» Ir gadījums, kad pie svaiga apbedījuma sastopu un sāku runāt ar piederīgo; viņš pēc pāris vārdiem izplūst asarās. Tad raudam abi. Vēl emocionāli sāpīgi ir redzēt kapavietas, kur apbedīti bērni. Šie apbedījumi ir ar mazākām apmalītēm.
Ir nācies arī izpalīdzēt cilvēkiem, ko satieku kapos. Kādā lauku kapsētā agrā pavasarī sastapu vecu kundzi, kura, par spīti nespēkam, bija atnākusi apkopt kapus. Tur bija interesanti - apbedītais ar uzvārdu Dārznieks. Kundze sūrojās: «Kā Dārznieks var gulēt nekoptos kapos?» Sarunājām, ka ar mašīnu viņu aizvedīšu atpakaļ līdz ciemam. Aizbraucām, bet īsi pirms šķiršanās sapratām, ka viņas somiņa palikusi kapos. Jābrauc atpakaļ somai!
Mans personīgais uzskats ir, ka aizgājēji ir priecīgi, ka viņus kāds atceras. Ja piemineklītis ir aizaudzis ar sūnu, jo piederīgie to vairs nekopj, mēs esam tie, kuri to notīra, lai var norakstīt datus. Informācija par šo cilvēku nav zudusi līdz ar viņu, tā tiek saglabāta.
Kādi ir neparastākie uzraksti, ko esat fiksējusi?
Sāksim ar vārdiem. Agrāk puišiem deva vārdu Pidriķis. Personu, kam bijis šāds vārds, mums sistēmā netrūkst. Esmu fiksējusi uzvārdu Dibens. Norakstot vārdus, ļoti jāseko līdzi garumzīmēm. Ir sastopams gan Rūdolfs, gan Rudolfs bez garumzīmes. Tāpat arī Ēriks un Eriks.
Runājot pat uzrakstiem, pagājušā gadsimta 80. gados bija populāri uz pieminekļa rakstīt «Pēdējā dāvana». Esmu redzējusi iegravētas rindas no grupas «Prāta vētra» dziesmas, arī uzrakstu «Paldies, ka atnāci!». Mani vairs pārsteigt nespēj nekas, taču uzraksts «Mātei, vecaimātei, verdzenei» ilgi lika domāt, ko tas varētu nozīmēt.
Par jūsu darbu priecīgi ir dzimtu pētnieki, jo sistēmā «Cemety» var atrast datus par mirušiem radiniekiem, par kuriem varbūt nebija pat zināms.
Šādu gadījumu netrūkst, kad mums piezvana un stāsta, ka, pateicoties mūsu darbam, ir atrastas ziņas par piederīgajiem. Rudenī man zvanīja kāda dāma, kura Sarkandaugavas kapos nevarēja atrast sava tēva apbedījumu. Tik ilgi sistēmā meklējām, kamēr atradām. Taču ir gadījumi, kad tā varētu būt neiespējamā misija, piemēram, saistībā ar urnām. Tas tāpēc, ka daļa urnu tiek apraktas, par to nepasakot kapsētas pārzinim.
Kāda ir sadarbība ar kapsētu pārziņiem?
Pārsvarā tās ir dāmas gados, no kurām uzzinu daudz interesanta. Ir vērojums, ka ap pusdienlaiku, vienalga, cik spēcīgs ir vējš un cik intensīvi čivina putni, viss uz neilgu brīdi pieklust. Tas ir tāds kā atelpas brīdis. To varētu izjust cilvēki, kuri kapos uzturas vismaz trīs četras stundas, jo tad var salīdzināt. Bija pārzine, kura pukojās, ka piederīgie izmetuši atkritumos vainagus ar visām lentēm. Ir pieņemts, ka lentes noņem, sarullē un aprok. Izmet tikai vainagus. Jautāju, vai viņa to cilvēkiem ir teikusi? Protams, nebija, bet kā tad lai piederīgie to zinātu, ja neviens nepasaka.
Vēl viena lieta - to gan uzzināju no savas vecāsmātes, nevis pārvaldnieces, ka, atnākot un aizejot no piederīgā kapavietas, jānoskaita Tēvreize. Tāpat arī par veciem cilvēkiem - tos neapbedī līdz pusdienlaikam.
Gadās arī pārvaldnieki, kas paši nezina kapu kultūru.
Teicāt, ka esat māņticīga. Kā tas izpaužas?
Ja, ejot prom no kapavietas, aizķeras kāja, tā ir zīme, ka jāatgriežas, jo kaut kas nav pamanīts un precīzi norakstīts. Nezinu, kā skaidrot, bet tas vairākkārt pierādījies praksē. Ievēroju arī to, ka nedrīkst kāpt uz apmalītēm. Ja darba dēļ tas tomēr ir nepieciešams, atvainojos tiem, kas tur apglabāti!
Vai, ikdienu pavadot kapos, jūsu pašas mērķi nesāk šķist mazsvarīgi? Proti, viss ir iznīcīgs, visam pienāk beigas.
Absolūti ne. Pie kapiem pagāja mana bērnība, jo vecaimammai pie Kalnciema kapiem piederēja lauku mājas. Kad beidzās bēres, aizgājām apskatīties teritoriju, kas ir apglabāts. Vecāmamma man stāstīja daudz visādu lietu, kas saistītas ar kapu kultūru; viņa bija zinošāka nekā viens otrs kapu pārzinis.
Pirms sāku strādāt par kapu digitalizētāju, biju pārdevēja. No iepriekšējā darba aizgāju, jo biju, kā tagad saka, izdegusi.
