Jaunas latviešu ārstes traģiskā nāve. Vakara Ziņas pēta 60 gadus senu notikumu

 
©Ekrānšāviņš

Bija 1960. gada maija vidus, kad Latvijas sabiedrību, īpaši medicīnas darbinieku aprindas, satrieca ziņa, ka pēkšņā nāvē mirusi jaunā ārste Rita Tērmane (15.03.1931.–17.05.1960.). Ķirurģe piedalījās operācijā, kuras laikā inficējās, un pāris dienu laikā izdzisa, lai gan pavisam drīz viņai būtu jāaizstāv disertācija «Par bērnu galvaskausa traumām». Vēl vairāk – jūnijā bija paredzētas Ritas kāzas…

It kā nojauzdama, ka viņai atmērītais laiks nav ilgs, visu, kam Rita Tērmane ķērās klāt, viņa darīja ar lielu aizrautību un centību. Iespējams, savu ietekmi deva mātes Almas Tērmanes (citos avotos: Alma Tērmans-Uzkalns) piemērs. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā viņa bija Latvijas Universitātes asistente, pēc tam Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistente, vecākā asistente, tad Piensaimniecības katedras docente. Tas vēl bija laiks, ka sieviešu skaits augstskolās bija krietni vien mazāks nekā mūsdienās.

1950. gadā, pabeidzot Rīgas 3. vidusskolu, Rita Tērmane saņēma sudraba medaļu. Kaut arī meitene labi spēlēja klavieres, jo līdztekus skolas gaitām bija mācījusies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā un pabeigusi arī to, viņa izvēlējās iestāties nupat izveidotā Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē. Studējot 3. kursā, Rita saslima ar tuberkulozi, taču, pateicoties centībai un neatlaidībai, mācībās neatpalika; vēl vairāk - kursu pabeidza ar izcilību. Viņas izvēle būt ķirurģei radās, mācoties 4. kursā, kad Rita devās vasaras praksē uz Liepājas slimnīcu un nokļuva pie prakses vadītāja Leo Šuberta. «Pieredzes bagātais ķirurgs L. Šuberts iemācīja Ritai veikli rīkoties ne tikai ar skalpeli, pinceti un citiem instrumentiem, bet arī vienlīdz labi strādāt gan ar labo, gan ar kreiso roku. ««Ņemiet instrumentu kreisajā rokā!» atgādināja ķirurgs, ja tas bija piemirsies,» - tā vairāk nekā 20 gadu pēc traģiskā notikuma rakstīja viņas studiju biedre, Rīgas 6. slimnīcas ārste interniste Aina Kumsāre (avots: Kumsāre, A. «Aicinājums»//Veselība, Nr. 3., 01.03.1981., 9. lpp.).

Neatlaidīgi mācoties un praktizējoties, pienāca 1956. gada vasara. Ne studiju biedri, ne docētāji, zinādami Ritas Tērmanes apskaužamās darba spējas, nebija pārsteigti, ka Rīgas Medicīnas institūtu viņa absolvēja ar izcilību. Kaut arī jaunajai speciālistei, kura vakaros spēlēja klavieres, bija visas iespējas palikt galvaspilsētā, par pirmo darbavietu kļuva Ilūkstes slimnīcas Ausu, kakla un deguna nodaļa. Taču jau pēc diviem gadiem daktere atgriezās Rīgā, jo sākās aspirantūras laiks operatīvajā ķirurģijā un topogrāfiskajā anatomijā pie profesora Aleksandra Bieziņa. Studēt nākamajā līmenī bija Ritas vēlēšanās, ko, izturot lielu konkursu, viņa arī realizēja, līdz…

Līdz pienāca 1960. gada maija vidus. Republikāniskajā bērnu klīniskajā slimnīcā operēja divus ar pusi gadus vecu puisēnu Daini (avots: Blūma, B. «Bija jāglābj bērns»//Rīgas Balss, Nr. 269., 12.11.1960., 6. lpp.). Kaut arī darbs dakterei Tērmanei bija pavisam citā slimnīcas nodaļā, līdz ar to atrasties operācijā nebija viņas pienākums, ārste vēlējās būt klāt un asistēt. Izvēle bija liktenīga - Rita Tērmane operācijas laikā inficējās ar poliomielīta vīrusu, kas atradās pacienta asinīs. Bērna dzīvību izglāba, taču jaunā ārste nomira četras dienas pēc operācijas veikšanas. Pēc daudziem gadiem Aina Kumsāre rakstīja: «Pagāja dažas dienas. Ritai paaugstinājās temperatūra, sāka sāpēt mugura. Kolēģi ieteica atpūsties, taču Rita atbildēja: «Sīkums, tādēļ jau nav mājās jāguļ!» Par vēlu kļuva skaidrs, ka vainojama inficēšanās ar gļotām operācijas laikā. Visas pūles Ritu glābt palika nesekmīgas» (avots: Kumsāre, A. «Aicinājums»//Veselība, Nr. 3., 01.03.1981., 9. lpp.).

Rita Tērmane ir apbedīta Rīgas Meža kapos blakus savai mātei. Kapakmenī iecirsta aizlauzta roze. Aptuveni pusgadu pēc traģiskā notikuma ķirurģei piešķīra pēcnāves apbalvojumu - Nopelniem bagātās ārstes goda nosaukumu, kas ir vienīgais tāds gadījums Latvijā. Kinorežisors Aleksejs Gabrilovičs pēc raksta izlasīšanas kādā no Maskavas žurnāliem par jauno latviešu ārsti un viņas traģisko nāvi ieradās Rīgā. Tapa scenārijs dokumentālajai filmai «Spīdēdama citiem, sadegu», kas uzņemta Rīgas 1. bērnu klīniskās slimnīcas pirmajā nodaļā un kurā redzams Tērmanes kolēģis ķirurgs Ēriks Jākobsons (avots: Zaļenskis, A. «Spīdēdama citiem, sadegu…»//Cīņa, Nr. 218., 14.09.1961., 4. lpp.). Filmas nosaukums nav vis skaists vārdu virknējums, bet latīņu spārnotā teiciena «Aliis inserviendo consumor», kuru savulaik zināja katrs mediķis, tulkojums latviešu valodā.

Pēc dakteres Tērmanes nāves Latvijā no poliomielīta miris vēl viens bērns.