«Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez dzīvniekiem. Ja kaut kur jābrauc, agrāk uztraucos par bērniem, bet tagad ļoti raizējos par saviem mājdzīvniekiem – kas ar tiem notiks un kā būs, kamēr nebūšu mājās,” atklāj Rīgas Katoļu ģimnāzijas mācību pārzine audzināšanas darbā, krievu valodas un teātra mākslas skolotāja Antra Ņjuša. Šobrīd viņas mājā saimnieko divi Š – Taizemes kaķenīte Šeila un rotveilera šķirnes suns Šerifs.
Šeila pie sava vārda tikusi tāpēc, ka viņai jau kopš pirmās dienas ļoti paticis ēst kaķim neparastus ēdienus - gurķus, tomātus, sarkanos, saldos piparus. «Pie sava vārda kaķenīte tika tāpēc, ka ir māksliniece Šeila, kura ir svaigēdāja,» skaidro Antra. «Nesen pēc nokļūšanas mūsu mājās dzirdu, ka no virtuves nāk savāda skaņa. Uz galda bija atstāta puse arbūza. Skatos, kas tur notiek - izrādās, jaunais mūsmāju iemītnieks uzlēcis uz galda un grauž arbūzu, sula tek pa ūsām. Vārdu sakot, arbūzs jāmet ārā, bet kaķim vārds atrasts!»
Kopā ar Šeilu Antras mājās saimnieko arī rotveilers Šerifs. «Mūsu «suņu ēra» sākās aptuveni pirms 20 gadiem, kad sākām dzīvot Tukumā. Pirmais suns bija vilka un kaukāzieša šķirņu krustojums - milzis Nemo. Kolosāls suns, viņš mūs tā uzmanīja! Pēc viņa tikām pie rotveilera Haridžana,» atceras Antra. «Lielajiem suņiem ir tā nelaime, ka viņi nedzīvo ilgi. Haridžans nodzīvoja astoņus gadus. Pēc Haridžana mums gadu nebija suņa, taču tad sapratu, ka vasarā, kad esmu mežā, un naktīs, kad vīra nav mājās, neesmu gatava dzīvot bez cilvēka labākā drauga. Ko tur liegties - pati to rotveileru vēlējos, un šie bija iegansti, kāpēc man vajadzīgs jauns suns.»
Kaut arī Šerifs izskatās liels un, kā Antra smejas, diezgan pabriesmīgs, jau kopš kucēna vecuma atrodoties kopā ar cilvēkiem, tā raksturs izveidojies mīlīgs, draudzīgs. Šis milzis ir arī klausīgs: prot iet bez pavadiņas (vaļā tiek palaists lauku teritorijā, ne pilsētā), prom neskrien; ja Šerifu pasauc, tas atgriežas pie saimnieka. Antra pati ir skolojusi savu milzi, taču mazliet palīdzējis arī suņu treneris, kurš ierādījis, kā un ko darīt, lai suns klausītu. «Šis mums ir ceturtais suns, tāpēc zināma pieredze, kā audzināt, ir iegūta. Pēc Šerifa uzvedības, pēc viņa purniņa varu pateikt, kas ar manu suni notiek,» pauž Antra. «Ja man jāatbild, kāpēc esmu izvēlējusies rotveileru, jāsaka - tie ir gudri suņi, taču saimniekam ar suni jāprot saprasties. Man ir šerps raksturs, tāpēc pret maigas dabas suņuku es varbūt būtu par stingru, ja tas mani neklausītu.»
No abiem Š galvenā mājās ir Šeila, kura bez sirdsapziņas pārmetumiem var pieiet un pamieloties no suņa bļodas. Šerifs gan uzrūcot, tad kaķene mazliet pieraujoties. Taču tikai uz īsu brītiņu, un pēc tam tā vienā mierā var pārskriet pār suņa muguru.
Kā lielākajai sabiedrības daļai, arī Antras pirmā saskarsme ar suņiem sākās bērnībā, kad viņa dzīvojusi pie vecmāmiņas laukos. Tā kā Antra bijusi slimīgs bērns, vecāki savu meitu izņēmuši no dārziņa un aizsūtījuši uz laukiem. «Man bija vecāmamma, kura bieži stāstīja par bēgļu gaitām un karu, mēs ļoti daudz kopā darbojāmies, viņa man iemācīja gan adīt, gan tamborēt, gan lasīt. Visur klātesošs bija arī suns Vulis - kārtīgs, liels lauku duksis, un tā kompanjons - mazāks sunītis Dadzītis. Tajā dzīves posmā abi suņi bija mani vienīgie draugi,» saka Antra. «Vecāmamma stāstīja, ka tad, ja mani nekur nav varējusi atrast, gājusi skatīties, vai neesmu suņu būdā. Vispirms nobrīnījusies, kāpēc suns guļ ārpusē, bet neiet iekšā būdā. Izrādās, tur jau kāds ir priekšā - aizmidzis bērns! Tā mēs ar lielo Vuli un mazo Dadzīti kopā augām!»
Bērnībā Antrai nav patikušas rotaļlietas - lelles. Visas lietas, kas arī ir saglabājušās, ir spēļu dzīvnieciņi: liels lācis, vāverītes, sunīši un kaķīši. «Tagad, kad abi vecāki un vecmāmiņa ir Mūžībā, mani bērni, krāmējot klēti, atrada pilnīgi jaunu lelli iepakojumā. Tā bija man dāvināta. Tiem laikiem smalka - Vācijā ražota lelle melniem matiem, taču man to nevajadzēja.»
Dzīvojot laukos, Antra pierada arī pie stirnu klātbūtnes, gan, protams, ne tik ciešas kā suņu. Kad kopā ar vecomāti gājušas uz purviņu, uz 56. kilometru, pēc trokšņiem pratušas noteikt, ka kaut kur mežā ir dzīvnieki. «Kādreiz mums mednieki stāstīja, ka varam droši iet, kur vajadzīgs, jo dzīvnieki neuzbruks, tie mūs pazīst pēc smaržas. Svarīgi, ka no mums nevēdī pulvera smarža, kā tas ir medniekiem!» Dzīvodama šādā vidē, Antra ātri sapratusi, ka patiesībā dzīvnieki ir neaizsargāti, tāpēc mums, cilvēkiem, ir pienākums par tiem rūpēties. «Vienmēr, kad bija pērkons, vecāmamma Vuli un Dadzīti laida istabā, lai viņi nebaidās.»
Ar Vuli saistīts vēl kāds piedzīvojums. «Kaimiņu onkulis reiz nekaunīgi bija atvedis savus ciemiņus - astoņus deviņus cilvēkus - uz mūsu dārzu, lai viņi cienājas ar zemenēm. Tolaik tas bija iespējams, jo ap māju nebija žoga. Izgāja vecāmamma ar vienu radinieci aizrādīt, taču kaimiņš un viņa kompānija par sievām tikai smējās. Ko divas sievietes viņiem var padarīt? Būdama vēl mazs bērns, sapratu, ka tur kaut kas nav labi. Ko darīt? Pagriezos, gāju atpakaļ uz pagalmu, palaidu vaļā Vuli. Tad tikai sākās jautrība! No tā laika par mums stāstīja, ka tajās mājās dzīvojot drausmīgi cilvēki, kuri uzrīdīja, uzlaida virsū suni!»
No tā laika Antra sapratusi, ka suns ir arī tas, kurš aizstāv! «Taču tad man ienāca prātā Vulim mācīt sargāt. Liku sēdēt - šis sēž. Grozīju Vuļa galvu, teicu: «Skaties pa labi! Skaties pa kreisi! Skaties uz priekšu!» Šis groza ar’, tikai vienā laidā, bez pauzēm. Sāku skaidrot, ka vajag iepauzēt, jo tā, kā dara viņš, nav pareizi… No manas dresūras to nabagu izglāba vecāmamma!»
Antra atklāj, ka, mācoties vidusskolas pēdējā klasē, viņai sanācis nozagt suni! Vai tā tiešām bija zādzība, grūti teikt; droši vien precīzāks būtu apzīmējums - izglābts no bada.
Pēc neilgas padzīvošanas komunālajā dzīvoklī Rīgā Antras vecāki atgriezās Tukumā, kur ģimenei ir dzimtas mājas. «Tas notika tieši pirms Pāviliem. Mācījos 11. klasē. Biju aizbraukusi pie klasesbiedrenes un draudzenes Inetas, kura dzīvoja netālu no Tukuma, kolhoza centrā. Vieni no viņas kaimiņiem bija paņēmuši sunīti, pielikuši pie ķēdes un nav devuši ēst. Tas ar nolūku, lai suns izaugtu nikns! Pārējie kaimiņi, protams, šokā. Šo visu dzirdot, atcerējos, ka mums taču laukos vajag suni. Varbūt iet izprasīt, lai atdod? Nē, nedošot; kaimiņi nevienam neļaujot pat viņu pabarot!» Tā radies plāns nabaga bēdubrāli nozagt.
Kā zādzību paveikt, ticis plānots veselu nedēļu! Operācijā piedalījās gan Antras klasesbiedrenes vecāki, gan draugi. Antra no mājām pat bija paņēmusi somu suņa pārvešanai. Tolaik lielākā daļa cilvēku pārvietojās ar sabiedrisko transportu; laukos ar autobusu brauca liela daļa ciema iedzīvotāju, tāpēc nebūtu vēlams, ka kāds meiteni redzētu ar suni. «Zagt suni bija plānots četros naktī, taču mēs ar draudzeni nogulējām! Ar šausmām pamodāmies, taču viss jau bija paveikts - to izdarīja Inetas tētis. Suns laimīgs bija priekšā!» viņa stāsta. «Autobuss, ar kuru man jābrauc, kursēja ap pulksten 11. Sunim bija aptuveni četri mēneši, viņš bija paliels, tāpēc viens no draugiem man palīdzēja somu aiznest līdz autobusam. Paldies dievam, zvērs bija pārbijies, tāpēc tai somā klusēja. Apsēdos LAZ pēdējā sēdeklī. Kamēr autobuss stāv, suns klusē, tikko sāk kratīties un braukt, suns sāk ņurkstēt un riet. Tā mēs aizbraucām pie mana tēta. Kolhozā gan vēl ilgi klīdušas runas, kā nelieši nozaguši nabaga sunīti…»
Nozagtais draugs tika nokristīts par Reksi. Laukos pie Antras radiniekiem tas nodzīvoja ilgu un laimīgu mūžu. «Izauga gudrs. Mani vienmēr pavadīja līdz stacijai, pēc tam pats pa mežu nāca mājās. Sargāja māju un nebaidījās no pērkona. Siena laikā, kad mana meita vēl bija pavisam maza un tika atstāta lauka malā, bet mēs, pieaugušie, grābām sienu, Reksis mazuli ļoti uzmanīja.»
Ar Reksi Antrai gadījies vēl kāds neaizmirstams piedzīvojums. Strādājuši uz lauka, kur suns, protams, asistējis, līdz tas sācis riet, piecēlies un aizskrējis uz māju pusi. Ilgāku laiku nav nācis atpakaļ, līdz Antra sapratusi, ka kaut kas nav labi, tāpēc gājusi skatīties. «Ieeju sētā, bet tur - šausmīgs skats! Visā augumā uz vēdera guļ skursteņslauķis ar saviem «pričendāļiem», Reksis nogūlies blakus, atstutējis savu galvu viņam uz pleca, rūc un neļauj vīram piecelties. Skursteņslauķis, kad tika kājās, bija ārkārtīgi pārskaities. Viņš rājās, ka ies prom un te vairs neatgriezīsies. Tā kā mans tētis ilgu laiku bija zvanījis un meklējis skursteņslauķi, es viņam teicu: «Tādā gadījumā man tas suns ir jālaiž vaļā, lai jūs nekur neaizietu!» Atsaucām no lauka tēti, viņš skursteņslauķim uzlika magaričas, bet tas iztīrīja skursteni.»
