VAKARA ZIŅAS. Renārs Zeltiņš: Allaž esmu bijis mutīgs čalis, bez kauna sajūtas

 
©RENĀRA ZELTIŅA PERSONĪGAIS ARHĪVS

Viņš godīgi atzīst, ka šodien ir kļuvis nedaudz rāmāks un nosvērtāks. Uzsverot, ka vienmēr ir šķitis, ka mūžam būs hiperaktīvs pašpuika, kurš visu laiku lēks pa peļķēm un ālēsies. Tuvojoties pusmūžam, lai arī olīvas vēl nav iemīlētas, Renārs sāk lietas baudīt murrājot, un, kā pats saka – kvalitāte nokautē kvantitāti. Viens no pašmāju izcilākajiem mikrofona pults pavēlniekiem – Renārs Zeltiņš.

Pacietība, pieticība un pateicība

«Kopš 24. februāra vārds «miers» jāskata citā plaknē. Man un mums miers ir katru dienu. Pirms tam to uzskatījām par pašsaprotamu lietu, ne ekstru. Ikdienas steigā un darba dunā nespējam to pilnvērtīgi novērtēt, taču noteikti esam par to daudz nopietnāk aizdomājušies. Tāpēc uzdevums ir caurspīdīgs - justies labi un mierpilni te un tagad. Turklāt pateicība vispār ir viena no lietām, ar ko ikdienā stipri skopojamies attiecībās viens ar otru. To es personīgi cenšos labot. Un tā, cita starpā, ir viena no manas dzīves 3P algoritma sastāvdaļām. Pacietība. Pieticība. Pateicība. Esmu nepacietīgs. Man vajag visu tagad un uzreiz. Mūsdienu temps to visu tikai saasina, tāpēc to rūdu. Ambīcijas un vēriens ir labi, taču reizēm der sazemēties un būt pieticīgam savās vajadzībās. Tālāk seko pateicība. Novērtēt tās eksistenciālās privilēģijas, kas dotas. Ukrainas kontekstā cilvēcisko vērtību nozīme ir lielāka nekā jebkad. Tāpēc, izmantojot izdevību, gribu pateikties vecākiem par to, ka vispār esmu.»

Iepriecināt un izklaidēt

No vienām likstām pie otrām. Taču svarīgākais ir apzināties, ka, lai vai kas, bet pielāgošanās būs. Tam piekrīt arī Renārs, kuru pandēmija iemācīja adaptēties. «Neviens nav gatavs nezināmajam. Var sagatavoties konkrētai reālijai, bet ne paradoksālam forsmažoram, ko pat nevari iztēloties. Līdz ar to loģiski, ka pandēmijas ievadā bija šoks, apjukums, pārdomas. Kad bija pagājis pirmais gads un izklaides nozare bija cietusi gana spēcīgi, riņķoja pat doma meklēt citu nodarbošanos. Taču apturēju paniku ar pacietību un teicu sev: tas ir tas, ko vislabāk māku. Iepriecināt un izklaidēt cilvēkus. Viss nostabilizēsies un atgriezīsies vecajās sliedēs, vajag tikai nogaidīt. Līdz ar pasaules pārmaiņām mainījās arī mana darba formāti, nācās pielāgoties, adaptēties un domāt ārpus kastes. Vairāk vai mazāk izlaivojām šo posmu pietiekami sekmīgi gan emocionāli, gan fiziski. Un ģimenes kontekstā nostiprinājām pārliecību, ka varam būt 24/7 kopā arī ilgtermiņā. Tā ir svarīga sajūta.

Ja runājam par maniem bērnības sapņiem, tad ir jāatzīstas. Visi mani bērnības sapņi bija būt kādam citam. Atkarīgs, ar ko tajā brīdī nodarbojos un par ko jūsmoju. Kad četru gadu vecumā sāku skatīties kungfu filmas, tad vēlējos būt kā Brūss Lī. Kad trenējos tenisā, tad tenisists Boriss Bekers, kad hokejā, tad hokeja vārtsargs Artūrs Irbe. Kad uzsāku basketbolista gaitas, tad mans elks bija Valdis Valters, vēlāk, protams, leģendārais Maikls Džordans. Pusaudža gados futbolists Deivids Bekhems un mūziķis Kanje Vests. Beidzot mani sapņi ir piepildījušies, esmu Renārs Zeltiņš. Vīrs. Tēvs. Gaviļmeistars. Turklāt man ir paveicies atrast arodu, kurš dod daudzpusīgas iespējas uzsūkt dvesmu kā ūdeni «mačalkā». Un vēl. Es varu palikt vienās trusenēs, bez statusa, ērtībām, ierastā komforta. Bet noņem man ģimeni, un es vairs neesmu nekas.»

Liktenīgais brīdis

«Allaž esmu bijis mutīgs čalis, ļoti atraktīvs un ekstraverts, bez kauna sajūtas. Basketbola laikos biju komandas dvēsele ģērbtuvēs. Dauzīšanās, izjokošana, ākstīšanās bija manas vizītkartes. Taču nekad speciāli dzīvē neesmu dzinies uz skatuves, apstākļi tā sakārtojās, ka nonācu tur, kur nonācu. Pēc ceļa traumas sportā nonācu televīzijas gaiteņos. Un, izmantojot entuziasma, mērķtiecības, dabiskā līderisma un veiksmes simbiozi, esmu tur, kur esmu. Luste, līksmība, dzīvesprieks, bauda, gaviles ir mani sabiedrotie. Tas mani kurbulē. Un brīdī, kad cilvēks aptver, ka atradis savu dzīves aicinājumu, tālāk tas ir tikai jāslīpē līdz pilnībai, kas, visticamāk, nekad nepienāks. Neskaitāmas pasākumu stundas, raibas mācības, spilgti izaicinājumi ir summējuši biezu pieredzi. Un daudz kas vēl priekšā. Turklāt man nekad nav bijis oficiāls asistents vai menedžeris. Pats esmu iemācījies vadīt sava zīmola projektu, pats funktierēju un ražoju visas radošās izpausmes. Skaidrs, ka pirmajos gados nācās pārdegt un kļūdīties. Bet viens no maniem dzīves kredo ir «sometimes you win, sometimes you learn» [dažreiz tu vinnē, dažreiz - mācies; angļu val.]. Līdz ar to tas ir normāls process, pašam iziet progresijas līkni. Tagad produktīvi spēju sadalīt savus spēkus, sakārtot grafiku, izvēlēties piedāvājumus. Protams, man ir arī paveicies, jo mana sieva darbojas tajā pašā nišā, un es bieži vaicāju pēc viņas domām no malas, lai dzirdētu objektīvu viedokli. Taču te viss ir tieši tāpat kā basketbolā - viens tu vari daudz, taču tikai ar labu komandu tu vari izcīnīt varenas trofejas.»

Neatslābt no ideju tranzīta

Reizēm ir svarīgi apstāties un paskatīties, kas aiz muguras un kas vēl tikai gaida, nepazaudējot savu īsto es. «Ļoti nepatīk stagnēt un atražot sevi. Tāpēc mainīgām sekmēm, bet izdodas rast dzinuli virzībai uz priekšu. Ilgi sēdēsi kā runčuks uz sofas, kāds paskries garām. Gribētos jau tomēr vairāk iespēt un just būtiskāku izaugsmi. Taču tad slinkums rausta aiz pleca, tad dīkdienis kniebj, tad pazib prokrastinācijas pazīmes. Var jau būt - velns nav tik melns, kā es te mālēju, un manī runā profesionālā paškritika, taču jāmācās vīzijas biežāk realizēt, nevis tikai glabāt galvā. Savulaik man bija replika pašam sev: «Ja vismaz viens cilvēks no maniem video internetā pasmaida, tad mērķis ir sasniegts.» Tieši tāpat ir ar pasākumiem, kuros piedalos. Ja pēc tam kādam cilvēkam ir rezonējis manis teiktais, ja kāds ir sasildījies no mana humora, ja esmu lauzis kādu projekciju par sevi, tad vakars ir ar pozitīvu zīmogu. Honorāra nozīme nav mazsvarīga, taču tiešā valūta ir atsauksmes, uzslavas un pateicības vārdi. Tā kā ir pagājuši desmit gadi, kopš darbojos vienā sfērā, tad varu reflektēt un ar pārliecību teikt, ka pie mums nav grūti izsisties. It sevišķi tagad, sociālo tīklu bumā. Cits jautājums ir noturēties spicē. Katru dienu tomēr darba laukumā ir jāpierāda, ka esi labākais. Un tas nav viegli. Turklāt mums ir nevis radošie spēki, bet vesela armija. Es pazīstu daudz krāšņu prātu un tikpat daudz noteikti vēl nezinu. Ir patiešām ar ko lepoties šajā nozarē, un mēs arī godam uzsitam viens otram pa plecu, ja ievērojam kādu šedevru mārketingā, mākslā vai reklāmā. Māksliniekiem ir priekšrocība savu laiku saplānot elastīgi, kas nozīmē, ka darba ikdiena ir dažāda un netipiska. Citreiz nepietiek laika visu uzspēt un ir tā, ka varu paņemt brīvdienas, kad vēlos. Bet prāts gandrīz nekad neatslābst no ideju tranzīta. Tā ir garoziņa, kuru jāmāk noplēst. Visam pa virsu ģimeniskās štelles. Un visur jābūt sevis labākajai versijai. Tā tās rievas pierē dzimst.»

Pateicība tiem, kas blakus

Tas, ka Zeltiņam svarīgas ir vērtības, nav tikai aizmaldījies fakts. Viņš novērtē tos, kas ir blakus, kā arī ir pateicīgs par dzīves dāvāto ceļojumu. «Katrā dzīves nodaļā ir savi iedvesmas katalizatori, kas liek sirdij dejot. Katram laiks ir dots tik, cik tas ir dots, tāpēc katru dienu jāsmeļ dzirksts no lietām, kas sniedz prieku un dod jundu darboties. Tie man vienmēr bijuši cilvēki. Gaužām sveši ar saviem unikāliem dzīvesstāstiem. Nejauši sastapti, kuri var pēkšņi uzmundrināt, un visbeidzot tuvākie, ar kuriem kopā piedzīvot mirkļus un smieties kā bērnībā. Mana mamma ir reāls piemērs nebeidzamam priekam, pozitīvam garastāvoklim un vitalitātei. Mans viedais vectēvs Edvīns Freidenfelds, kurš savulaik vadīja televīzijas raidījumu «Krustpunkti», bija man ļoti tuvs un apgādāja mani ar padomiem. Tad mans pirmais producents Jānis Janševics, kurš atvēra manī šovbiznesa asnus un ir piemērs krietnam cilvēkam. «Ghetto Games» projekta tēvs Raimonds Elbakjans ir ambīciju, cīņasspara un mērķtiecības birka. Reklāmas guru, asais prāts Gatis Mūrnieks, kurš piecu minūšu laikā mani spēj iedvesmot visam gadam. Mans vedējs Uldis Juška, kurš ar savu humoru un bezbēdību rada mūžīgās jaunības mirāžu. Un, protams, mana burvīgā sieva un kolosālā meita, kas ir manas galvenās skolotājas. Katru dienu. Un es to izbaudu. Marks Tvens ir teicis: «Divas svarīgākās dienas cilvēka mūžā ir diena, kad esat dzimis, un diena, kad saprotat, kāpēc.» Manā kontā ir abas. Esmu sapratis savu misiju. Būt ar cilvēkiem, ap cilvēkiem, cilvēkiem. Dot enerģiju un saņemt.»

Tinot pieredzes kamolu

«Ir jānoiet trejdeviņas zemes un jāapēd puds sāls, lai savu veiksmes atslēdziņu atrastu. To arī esmu darījis un daru. Ar sparu darbojos, meklēju jaunus virzienus, kur sevi attīstīt, tādējādi tinot pieredzes kamolu. Ja tā vispārināti, tad ir pāris lietas, kas neprasa maģistrus vai spilgtu personību, lai tās liktu lietā jebkurā profesijā. Gatavošanās. Manieres. Punktualitāte. Atvērtība. Smaids. Prasme nolasīt situāciju. Sadarbošanās. Taktiskums. Cieņa. Pat ja to visu nenovērtēs, sirdsapziņa būs tīra, ka izdarīts maksimums. Turklāt esmu sapratis vienu: ja kaut ko patiešām vēlies, definē sev konkrētu mērķi vai sapni un strādā, lai tas realizētos, tad viss ir iespējams. Protams, jābūt reālistam un ar kurpnieka sertifikātu nevajag mēģināt nedēļas laikā uzbūvēt torni, bet citādi cilvēka spīts un griba ir stiprāki par jebko. Labi zināms, ka vari būt superveiksmīgs, taču nelaimīgs. Bet, ja būsi neveiksmīgs, visticamāk, nebūsi baigi laimīgs. Manuprāt, veiksmes faktors kaut kādā mērā atkarīgs ne tikai no zvaigžņu stāvokļa dzimšanas brīdī, bet arī no darba dinamikas, virzības, centieniem sasniegt mērķus un sapņus. Tad lielie Visuma spēki iedos arī veiksmes piespēli. Savukārt par laimi neviens labāk kā Imants Ziedonis nepateiks: «Un tādas lielas laimes nemaz nav. Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki. Ir tikai tādas mazas laimītes.»»