VAKARA ZIŅAS. Stāsts no dzīves: Brīnumainā izglābšanās

 
©Pixabay

Kad pienākusi ziedošā vasara, grūti iztēloties, ka nesen apkārt valdīja ziema. Varbūt pat negribas par to domāt. Taču par šo neplānoto situāciju, lai gan tā atgadījās dziļos sniegos, gribētos pastāstīt, jo piedzīvotās emocijas, kuras reizēm liek uz dzīvi paskatīties pavisam no cita rakursa, jau nav atkarīgas no laika apstākļiem.

Virsotnē

Diena bija saulaina un silta - ielejā termometrs rādīja 25 grādus pēc Celsija. Sniegbaltās Alpu kalnu virsotnes šķita tik vilinošas. Vagoniņi izskatījās ērti un stabili. Nopirku biļeti un kopā ar kādu jauniešu kompāniju iekāpu pacēlājā. Skats, kas pavērās jau ceļā, pārspēja visas cerības. Izteikt vārdos brīnišķīgo ainavu nav iespējams. Dievs pasauli radījis tik skaistu un apbrīnojamu! Pat iedomāties nevarēju, ka sniegs var būt tāds! Viegls un sauss! Žilbinoši balts un vizuļojošs saules staros. Pilnīgi atšķirīgs no Latvijas ziemās tik pierastā mitrā un smagnējā sniega. Nespēju beigt to apbrīnot.

Uzkāpu krietnu gabalu pa nogāzi uz augšu. Saņēmu sniegu rokās un smiedamās sviedu gaisā, ļaujot tam mirdzot nobirt pār mani. Vēlme izvārtīties tajā bija pārāk liela! Tad piecēlos un, purinot no matiem atlikušās pārsliņas, skrēju pēc karstā dzēriena sporta kompleksa restorānā. Paēdusi pusdienas, vēroju slēpotājus košos tērpos, kuri aktīvi izmantoja kalnu lēzenākās puses. Pa otro - stāvo un klinšaino pusi - lēni slīdēja vagoniņi mežonīgāku skatu cienītājiem. Nolēmu lejup doties pa šo ceļu. Vēl vairākas stundas pavadīju, pastaigājoties un vērojot fantastisko dabu visapkārt. Diena sliecās uz vakarpusi. Zināju, ka kalnos ātri satumst, taču nespēju pamest šo vietu. Tā pievilka tik ļoti, ka bija žēl doties projām. Kad man vēl būs iespēja šeit atgriezties? Varbūt nekad. Tādēļ gribēju sevī uzņemt iespējami daudz no varenā skaistuma visapkārt.

Pamanīju savdabīgu parādību, ka vairākas reizes apstāties lika elpas trūkums. Nebiju pieradusi pie kalnu gaisa, traucēja gaisa spiediena atšķirības. Kad pirmajā reizē apreiba galva un gandrīz paklupu, mani satvēra kāds no atpūtniekiem. Pateicos vāciski, bet viņš tikai viegli pasmaidīja.

Pārāk straujais lejupceļš

Dienas beigās lielākā daļa ceļotāju devās lejā. Es neesmu no tām, kas par katru cenu spraucas citiem garām, tādēļ cītīgi gaidīju savu kārtu lejupceļam. Tad otrreiz ieraudzīju vīrieti, kurš bija man palīdzējis.

Katrā braucienā varēja doties ne vairāk kā 20 cilvēku, un ceļš ilga 15 minūtes. Vairums gribēja braukt lejā savās kompānijās, un bija jau tumsa, kad beidzot pienāca mana kārta. Mūsu brauciens bija šovakar pēdējais. Tas nekas, jo es redzēju saulrietu kalnos! Vagoniņā iekāpām seši - es, tas vīrietis un četri slēpotāji. Pēc minūtēm trim, kad tikko sākām noskaņoties braucienam, vagoniņš vairākkārt sadrebēja un, strauji sazvārojies, apstājās. Gaisma nodzisa. Neapzināti satvēru tuvāk stāvošā pasažiera roku. Plauksta bija silta un mikla. Viņš atbildēja ar ciešu rokasspiedienu.

Brauciens atjaunojās. Iedegās gaisma, taču viņš manu roku neatlaida. Pāris minūtes braucām mierīgi. Tad tas notika. Likās - vagoniņš palēcās, atduroties pret kādu šķērsli. Un... sekoja lidojums lejup. Brīnījos, ka nejutu bailes. Pirmais atsitiens! Neskaitāmi kūleņi. Tumsa. Spoža gaisma! Sajūta, ka ceļos arvien augstāk un augstāk. Redzēju saules apspīdētus kalnus, zilas debesis, taču tagad vēroju visu no augšas. Nekur neviena cilvēka. Nevienas mašīnas. Nevienas mājas.

Uz vagoniņa grīdas

Pēkšņi redzēju zem sevis tumšus kalnu siluetus. Gaismas dziļi ielejā. Vēl viens trieciens. Zvaigznes vairs nebija zem manis, bet atkal augšā. Apjēdzu, ka guļu uz muguras un skatos pa vaļēju logu. Mēness. Gaisma. Lēnām nāca apjausma, ka esmu kādā nelielā telpā. Dzirdēju čukstus. Svešā valodā. Nesapratu ne vārda. Taču cilvēka elpa bija silta. Tas nomierināja. Neprotestēju, kad man ko ielika mutē. Kā sapratu, tableti. Noriju to. Siltais malks, kas sekoja, uzmundrināja. Jutu, kā šķidrums izplūda pa visu augumu. Sakustējos. Pārņēma vēlēšanās izstaipīties. Vai es to varu? Uzmanīgi pagrozīju galvu, piesardzīgi pakustināju rokas, kājas. Šur tur iesāpējās. Ja sāp, tātad esmu dzīva. Mēģināju apvelties uz sāniem, bet atdūros pret kādu šķērsli. Paskatījos sāņus un ļoti tuvu ieraudzīju kādu, kas stāvēja man līdzās uz ceļiem. Sekoja teikumi, ko nesapratu. Manas angļu valodas zināšanas aprobežojās ar dažām populārākajām frāzēm, tādēļ atbildei papurināju galvu un pateicu vāciski, ka neko nesaprotu.

Ceļabiedrs aprāpoja man otrā pusē un norādīja ar roku kaut kur uz priekšu. Mēģināja mani uzsliet pussēdus. Veiksmīgi. Tagad saskatīju salauzītā vagoniņa siluetu uz debesu fona un ko tumšu kaktā. Viņš pašūpoja galvu. «We are two. Two.» Es sapratu. Pārņēma nepatīkama sajūta. Esam tikai divi. Pārējo vairs nav.

Virziens uzņemts

Tālākais risinājās klusējot. Pēc viņa norādījuma izlīdu no vagoniņa. Brīnījos, cik maz cietis tas izskatās. Laikam biezais sniegs bija mazinājis triecienus, kuri izsita stiklus un atvēra abas durvis. Ārā mēness izgaismoja apkārtni. Ceļabiedrs izrāpoja pēc manis, novēlās blakus, taču ātri uzslējās četrrāpus un grīļojoties piecēlās stāvus. Paslējos sēdus, jo izklausījās, ka viņš ievaidējās. Zvaigznes tagad šķita daudz tuvāk. Paskatījos apkārt. Vienā no virsotnēm vīdēja gaišums. Acīmredzot tur atradās atpūtas komplekss, no kura mēs tik negaidīti žigli bijām attālinājušies. Tomēr tas bija pārāk augstu, lai sasniegtu. Laikam prātīgāk bija doties lejup.

Viņš pastiepa roku un palīdzēja piecelties. Likās, ka viņš to dara nelabprāt, jo viebās pie katras kustības. Tad ar žestiem rādīja, lai lieku mugursomu plecos un dodamies projām. Viņš devās uz priekšu pirmais, ar visu savu augumu cenšoties man atbrīvot kaut mazliet ceļa. Sniegs bija biezs. Jau pēc metriem desmit izlēmu, ka apsēdīšos. Nez kādēļ viņš uzreiz atskatījās un atgriezies uzrāva mani atkal kājās.

Kur ir glābēji?

Nu, pie velna! Kāpēc mums te jābrien līdz vidum pa sniegu, ja filmās rāda, ka tādos gadījumos steidz palīgā daudzas īpašo glābēju vienības? Te bija jābūt glābējiem, prožektoriem, helikopteriem! Kur viņi visi ir? Turpmākās stundas gan līšus, gan rāpus, gan ejot cīnījāmies uz leju. Itin bieži nācās rāpties pāri kādai klints šķautnei vai ķepuroties ārā no kupenas, kurā negaidot iekritām. Jau itin drīz ievēroju, ka mans ceļabiedrs cenšas neizmantot kreiso roku un tur to sev piespiestu. Toties man bieži reiba galva, laiku pa laikam pārņēma pēkšņs nogurums un nelabums, kas gan, par laimi, drīz vien pārgāja.

Neesam vieni

Brīžam šķita, ka mēs te arī paliksim, ka naktij nepienāks gals. Palēnināju soli un palūkojos apkārt. Vai tad tas nekad nebeig... Jutu, ka kāja zaudē pamatu un krītu cauri kupenai. Nespēju nekam pieķerties - traucēja cimdi. Nepaguvu attapties, kā kritiens apstājās. Iesāpējās paduses. Izbrīnīta sapratu, ka esmu piesieta. Tad tāpēc viņš pamanīja katru reizi, kad atpaliku, kad apstājos.

Sataustīju kādu klints maliņu un, atspērusies pret to, mēģināju rāpties pati. Viņam noteikti nav viegli vilkt mani ar vienu roku. Kad nonācu vienā līmenī ar viņu, mans glābējs gulēja uz mutes sniegā, abas rokas izstiepis uz priekšu, taču neviena no tām neturēja virvi, kura, apmesta ap kādu akmeni, pazuda zem viņa. Kamēr līdu tuvāk, viņš pacēla galvu un izspļāva sniegu.

Mēs bijām apmēram pusceļā. Viņš slējās kājās, taču tad atkal, kaut ko murminot, nokrita uz ceļiem. Arī es nolaidos uz ceļiem un sāku skaitīt Tēvreizi. Vairs neatceros, par ko lūdzu pēc tam, taču šis brīdis nomierināja un palīdzēja atgūt drosmi turpināt ceļu. Naktī zem zvaigžņotajām debesīm apjautu - Dievs ir mums tik tuvu! Tepat līdzās. Visu laiku. Tikai mēs nepamanījām. Mums abiem ir Palīgs!

Ne «ende», ne «kaput!»

Tad pienāca brīdis, kad sniegs beidzās, un iet bija vieglāk. Taču ne ātrāk, jo lūgšanas laikā uzņemtās spēku rezerves strauji kusa. Ejot prātoju gan par citām planētām un galaktikām, gan par to, ka varētu nolaisties kāds lidojošais šķīvītis, kas aizvestu prom no šejienes. Cik nu mums bija to krājumu, viss bija izdzerts un apēsts. Vilkos aiz tumšā stāva man priekšā un atcerējos japāņu režisora Takeši Kitano filmu «Lelles». Viņi gan beidza traģiski, bet mums vēl ir izredzes.

Bums! Ar pieri atsitos viņam mugurā un atkritu sēdus. Tad negaidīti ieraudzīju, ka līdz apdzīvotajai vietai atlikuši apmēram četri simti metru. Ceļabiedrs ievaidēdamies nokrita un palika guļam. Pierāpojusi mēģināju noņemt viņam mugursomu. Neizdevās. Mani sasniedza divi vārdi: «Ende! Kaput!» Man tomēr izdevās viņu uzdabūt kājās. Veselus divsimt metrus! Nākamos simt abi norāpojām līdzās. Rokas un kājas, liekas, piederēja kādam citam. Vismaz man tās vairs neklausīja. Pabeidzām distanci jau līšus pa asfaltu. Saka, ka cilvēku spēka rezerves esot daudz lielākas, nekā spējam to iedomāties. Laikam jau taisnība.

Pirmā māja, ko sasniedzām, izrādījās viesnīca. Lai cik kluss bija klauvējiens, dežurants to izdzirdēja un nāca atvērt. Redzēju pārsteigumu un šausmas viņa sejā, bet man jau bija vienalga. «Mēs... no augšas! Lūdzu, palīdziet!» Zaudēju līdzsvaru, nokritu, mirklī atslēdzos.

Kā viņu sauc?

Kad pamodos, likās, katrs kauliņš, katrs muskulis ir kā samalti. Dziļi ievilku elpu, un tūlīt pār mani pārliecās sieviete gaišā virsvalkā. Medmāsa. Tātad esmu slimnīcā. Pie gultas pienāca vīrietis ar nopietnu un ieinteresētu sejas izteiksmi. Skaidrs. Ārsts. «Beidzot esi pamodusies, mīļo sirsniņ! Mēs jau sākām satraukties. Kā jūties?» «Briesmīgi!» «Tas labi. Tad esi dzīvotāja.» «Prātā nenāk mirt.» «Apsveicami, apsveicami!»

Apdomājos. Tad tie kalni... nakts... sniegs... Tas tiešām notika? «Ko es te daru? Kāpēc esmu te?» «Tu atpūties pēc gara pārgājiena pa kalniem.» Mans ceļabiedrs... Ārsts pasmaidīja. «Ar draugu viss labi. Viņš ir tepat. Mēs jūs abus uzmanām. Viņš nomodā jau gandrīz trīs stundas. Apjautājās par tevi.» «Kā viņu sauc?» Laikam bija izdevies ārstu ļoti izbrīnīt. «Tu nezini, kā sauc tavu draugu?» Ārsts sāka smieties. «Nē. Nebija kas mūs iepazīstina. Turklāt es nerunāju angliski, viņš - vāciski.» «Lieliski! To vajag mācēt! Viņa vārds ir Ričards Meisons.» Apkārtējiem par pārsteigumu, sāku smieties. Likās, ka iesāpas visas maliņas, bet es nevarēju savaldīties: «No Speništaunas Jamaikā?» «Nē, kāpēc? No Kornvolas Anglijā. Kas tevi tā sajūsmināja?» «Tad es esmu Džeina Eira.» Tagad smieties sāka arī medmāsa. Ārsts izbrīnā pievērsās viņai. Viņa smaidot paskaidroja: «Šarlotes Brontē romāns «Džeina Eira». Tajā vienu varoni sauc Ričards Meisons. Vārdu sakritība.»

Glābējs

Ārsti vairāk uztraucās par Ričarda lauzto roku nekā par smadzeņu satricinājumu. Sākās iekaisums, drudzis, un vairākas dienas ārsti prātoja, vai nenāksies roku amputēt. Ričards kategoriski atteicās. Nevarot būt, ka Dievs izglābis no nāves kalnos un ļaus nomirt lauztas rokas dēļ. Viņam izrādījās taisnība. Roka sadzija.

Uzzināju, kāpēc mūs neglāba. Mēs bijām pēdējā braucienā, kas turklāt bija ļoti aizkavējies, tāpēc augšā, steidzot darbu beigt, bija pārliecināti, ka viss kārtībā un esam nobraukuši. Bet lejā nosprieda, ka pēdējais brauciens nav palaists... Mūsu mobilie telefoni bija cietuši, nevienu nevarēja sazvanīt.

Kas mums ļāva palikt dzīviem, ekspertiem nebija īsti skaidrs. Vai tas bija brīnums? Ričards teica, ka Dievs izglāba. Man nebija pamata iebilst.