VAKARA ZIŅAS. Ukrainis Josifs no Ainažiem: Izdzimtenis, velns ir prezidents Putins!

 
©JOSIFA MUDRIJA PERSONISKAIS ARHĪVS

Latvijā šobrīd mīt ne mazums ukraiņu, kuriem mūsu valsts ir mājvieta jau daudzus gadu desmitus. Viens no viņiem ir Limbažu novadā, Ainažos, dzīvojošais Josifs Mudrijs. Aicinājām uz sarunu Josifu un viņa sievu Ivetu Grenci.

Ja dzīvo Latvijā, ciena valsti

«Es jau trīsdesmit gadu dzīvoju Ainažos. Ukrainā bija sarežģīti ar darba atrašanu, tāpēc atbraucu šurp, uz šo jauko piejūras pilsētu. Latvija man uzreiz iepatikās, un paliku šeit uz dzīvi,» skaidrā latviešu valodā pastāsta Josifs. Viņš nācis no Karpatiem, no ciema Turja Bistraja - Turja ir maza kalnu upīte. No lielajām pilsētām tuvākās ir Užgoroda un Mukačeva, tās atrodas apmēram 50 kilometru attālumā.

«Latvija ir mana otrā dzimtene, te viss apmierina. Ja cilvēks dzīvo kādā valstī, tad viņam vajag to cienīt. Ja es mītu Latvijā, tad, protams, protu latviešu valodu un tajā arī sazinos,» uzsver ainažnieks Josifs un ar smagu sirdi atzīst, ka karš Ukrainā ir šausmas, tiek slepkavoti nevainīgi cilvēki un izpostīta skaista zeme. Karpatos, kur Josifs dzimis, šobrīd nav karadarbības zona, bet pie vīrieša māsām un brāļiem kalnu rajonā mīt daudz kara bēgļu. Savukārt viņš no Latvijas, cik vien spēj, ziedo naudu saviem tautiešiem.

«Nespēju pat izteikt savas sajūtas, jo manai dzimtenei klājas smagi. Tas ir ārprāts, kas notiek - nezinu, kā to visu nodēvēt. Izdzimtenis, velns ir prezidents Putins! Visa pasaule tagad ir kopā ar Ukrainu, un te, Ainažos, cilvēki man katru dienu pavaicā, kā iet,» sirsnīgi stāsta Josifs.

Viņš strādā viesu namā pie jūras un veic visus saimnieciskos darbus. Ainažos gan Ukrainas bēgļu vēl neesot, bet cilvēki esot ļoti atsaucīgi - ja būtu atbraucēji, tad noteikti izmitinātu un visādi atbalstītu.

Kad nogatavojušās vīnogas un persiki

Sarunā iesaistās Josifa dzīvesbiedre latviete Iveta Grence - abi pazīstami jau ļoti sen, bet kopā ir astoņus gadus. «Vīrs ir ļoti labs meistars ar zelta rokām, šeit, Ainažos, ļoti cienījams cilvēks. Josifam ļoti patīk Latvija, un viņš ir lepns par šo skaisto zemi. Ukrainā, Karpatos, mēs kopā esam bijuši četras reizes. Bet viņš tikai vienmēr saka: pie mums, Latvijā,» pasmej latviete un lepojas, ka ainažnieki visi kā viens zina, kas ir ukrainis Josifs.

«Karpatos ir ļoti skaisti, un cilvēki tur atsaucīgi, izpalīdzīgi, vienkārši. Esam tur izbaudījuši brīnišķīgo dabu, terminālos ūdeņus, akvaparkus un daudz ko citu. Parasti turp dodamies septembrī, kad ir nogatavojušās vīnogas un persiki. Ukraiņi, līdzīgi kā Josifs, ir ļoti labi meistari tieši būvniecībā un arī ticīgi cilvēki. Viņi sauc mūs uz «sobraņije» - tā dēvē iešanu uz baznīcu. Viņi tic visam labajam,» novērojusi Iveta.

Radinieki izmitina kara bēgļus

«Paldies dievam, aktīva karadarbība Karpatos vēl nav, tas no galvaspilsētas Kijivas ir apmēram 900 kilometru attālumā. Bet bēgļus savās mājās Josifa tuvākie uzņem. Māsa zvanīja - skola, protams, nestrādā, bet telpas ir jāuztur, jo izmitinās apmēram četrdesmit bērnu,» pastāsta Iveta un teic, ka arī ukraiņu ģimenēs bērni tiek uzņemti - vietās, kur nav tiešas karadarbības. Josifs audzis astoņu bērnu ģimenē - palikušas trīs māsas un brālis. Visas māsas savās mājās uzņem bēgļus. Māsu bērni, kuri jau pieauguši un kam ir savas ģimenes, arī pie sevis izmitina bēgļus. Josifa māsas meitai ir četri dēli - puiši ir pieklājīgi, paklausīgi un strādīgi. «Ļoti vienkārši cilvēki, bet izglītoti. Māsas meita Natālija pēc profesijas ir psiholoģe, strādā skolā. Natālijas vīrs arī nodarbojas ar labdarību, bet pēc profesijas ir fizkultūras skolotājs,» ar radiem palepojas ainažniece.

Viņas vēlējums ir vienkāršs un visiem saprotams: lai ātrāk karš beidzas! Iveta pat nespējot strādāt, jo ik pa laikam jāielūkojas feisbukā vai televīzijā ziņas jāpaskatās.

«Žēl Ukrainas pilsētu, kas ir sabombardētas. Kaut Putins nāktu pie prāta! Gribas aizbraukt uz Ukrainu un tos cilvēkus samīļot, fiziski viņiem palīdzēt. Josifs arī teica - ja vajadzēs, viņš dosies savējiem palīgos uz Ukrainu. Ikdienas lietošanai gan pārtikas, gan apģērba Ukrainā esot pietiekami, un viņi saka - ja sūta palīdzību, tad vairākas diennaktis uz robežas būtu jāgaida, lai to saņemtu, un tas ir visai sarežģīti šajos kara apstākļos,» izstāsta Iveta.