VAKARA ZIŅAS. Liepājnieks nesavtīgi palīdz Ukrainas bēgļiem

 
©ĢIRTS GERTSONS

Aigars Ronis ir  31 gadu vecs liepājnieks, kuram sāp 21. gadsimta traģēdija – karadarbība Ukrainā. Viņš nav bagātnieks, bet dara visu, kas viņa spēkos un iespējās, lai uz mūsu mierīgo Latviju drošībā atgādātu ukraiņu bērnus un sievietes. Ukrainietes Anna un Anastasija un viņu trīs atvases ir ļoti pateicīgi jaunajam vīrietim par palīdzību.  

Gaidījis līdz pieciem no rīta

«Kādreiz strādāju Francijā par šoferi un tur iepazinos ar ukraiņu ģimeni, mēs sadraudzējāmies. Ar ukraiņiem satuvinājos arī tad, kad strādāju Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā. Kad 24. februārī sākās šis nelietīgais karš, es piezvanīju visiem saviem paziņām Ukrainā un teicu, ka Latvija ir gatava viņus uzņemt, tikai pašiem jāsaņemas aizbraukt no karadarbības zonas. Starp citu, ļoti daudzi man atbildēja, ka to nedarīs un paliks dzimtenē. Arī māmiņas! Maniem ukraiņu draugiem no Francijas laikiem Irpiņā māja tika saspridzināta, mašīnas izlaupītas,» šausminās Aigars un atklāj, ka sarakstījies arī ar ukraiņu ģimeni, kuri bijuši ceļojumā Spānijā. Viņi atsaukušies, jo latviešu puisis iepriekš bija rosinājis: ja nepieciešama palīdzība, viņš ir gatavs izdarīt visu, ko Latvijā iespējams paveikt.

«Tā tas sākās. Ukraiņi uzrakstīja, ka ir divas ģimenes - māsas Anna Skobala un Anastasija Ozemskaja ar bērniem Kirilu, Zlatu un Svjatoslavu no Kijivas, kuri vēlas aizbraukt no Ukrainas. Iepriekš nekad nebiju saskāries ar palīdzību bēgļiem. Piecpadsmit minūšu laikā atradu viņiem dzīvesvietu Liepājā, transportu, kas šurp atvestu. Viņi Liepājā ieradās no Polijas,» stāsta jaunais vīrietis. Abas ģimenes vēju pilsētā ieradušās piecos no rīta, Aigars viņus gaidījis un sagaidījis, kaut gan no rīta bija jāiet uz darbu.

Izpalīdzīgie liepājnieki

Liepājniece Gundega Lagzdiņa sākumā atvēlēja kara bēgļiem dzīvokli un palīdzēja ar nepieciešamo sadzīves tehniku, viņas vīrs Jānis Lagzdiņš iekārtoja bērnus bezmaksas sporta nodarbībās, un nu bērni dara tieši to pašu, ko iepriekš mājās. Paldies sakām arī Aigai Žundai, kura palīdzēja sagādāt pavisam vienkāršas lietas, bet cilvēkiem, kuri no kara zonas atbraukuši pilnīgi tukšā, tās ir ļoti svarīgas. Aigars uzteic liepājnieka Elgara Rogas nesavtību, kurš savos friziersalonos visiem ukraiņu puišiem griež matus par velti.

Aigars reiz feisbukā lūdzis ukraiņiem nepieciešamo datoru un dažas citas ikdienišķas mantas. Saziedoja krietni daudz, pat nezinājis, kur visu likt. Cilvēki bijuši arī piesardzīgi, un tas ir saprotams - vaicājuši, vai paši var klātienē tikties ar ukraiņu ģimeni. Puisis stāsta, ka atsaucīgi bijuši tagadējais pilsētas mērs Gunārs Ansiņš un bijušais - Jānis Vilnītis.

«Tagad Anastasija strādā ēdināšanas uzņēmumā par pavāra palīdzi un saka, ka kolektīvs ir ļoti labs. Viņai bieži jāceļas trijos naktī, pēc pusstundas pakaļ atbrauc auto, četros ir darbā - viņa ļoti labi apzinājās, ka nebūs viegli. Savukārt Anna ir kopā ar bērniem, ved uz sporta treniņiem. Abas māsas arī brīnās, kāpēc Latvijas valsts tik daudz palīdz. Arī šobrīd es mēģinu palīdzēt ukraiņiem šurp atkļūt. Zinu, ka, piemēram, Vācija tik daudz nedara bēgļu labā kā mūsu zeme,» salīdzina Aigars un atzīst, ka viņam ir tāda daba - palīdzēt visiem, kam nepieciešams. Puisis dienējis Zemessardzē, un viņam esot ļoti svarīgi, lai bērni un sievietes vienmēr jūtas drošībā. To Aigaram bērnībā iemācījis tētis, un, pēc viņa domām, tas esot vismazākais, ko liepājnieks šajā traģiskajā laikā varējis izdarīt bēgļu labā. Izrādās, Aigars ir dzimis Jelgavā. Dzīve tā ievirzījusies, ka tagad mīt vēju pilsētā. «Es ļoti mīlu Liepāju. Man ļoti patīk, ka pilsēta attīstās, lepojos un mīlu. Mums, liepājniekiem, ir jūra un plaša sirds!»

Saņemies un dari!

«Es nedevu naudu, tikai minimālas, pašas nepieciešamākās lietas nopirku. Vissvarīgākais bija viņus dabūt uz Latviju, lai virs galvām vairs nelido kara lidmašīnas. Šīs māsas nav atbraukušas pēc materiālajiem pabalstiem. Viņas vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās, Kijivā. Viņu mamma, kas joprojām mīt Ukrainā, man caur feisbuku piezvanīja dzimšanas dienas rītā, sakot paldies par meitām un mazbērniem - ka viņi ir drošībā. Viņa aicina mani ciemos uz Kijivu kā dēlu. Pateicība ir neizmērojama. Man jau šķiet, ka īsti neko neesmu paveicis, absolūti neko,» kautrējas Aigars. Taču tieši viņš sazinājies ar pašvaldības policiju, robežsardzi, dzīvesvietas sniedzējiem, devis padomus, kas jānokārto sociālajā dienestā. Viņš atzīst, ka tiem ļaudīm, kuri uzņem ukraiņus, pašiem nekā daudz nav, arī pats mīt īrētā dzīvoklī, bet galvenais tomēr ir cilvēcība.

«Nevajag mīzt, bet vienkārši darīt!» Aigars izsaka savu domu nedaudz parupjiem vārdiem, toties tieši. Saņemies un dari!

Svarīgs ir cilvēks, nevis tautība

Liepājnieks atzīst, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā ir bezjēdzīgs. «Ja sāksim šaut cilvēkus pa labi un kreisi, cīnoties vienkārši par teritorijām, tad pārvērtīsimies par mērkaķiem ar automātu rokās. Domāju, neviens bērns, neviena sieviete nav pelnījuši pārdzīvot to, kas tur šobrīd notiek. Manā dzīvē 24. februāris paliks kā atceres un piemiņas diena Ukrainā bojāgājušajiem un cietušajiem,» no sirds saka Aigars.

Viņš atceras nesenu notikumu Liepājā, «Čili Pizza» kafejnīcā. Sastapies ar krievu pāri, galdiņi bijuši līdzās. Aigars viņus uzrunājis: ko sakāt par to, ka ukraiņi šurp brauc? Vīrietis, bijušais ugunsdzēsējs, ļoti labi runājis latviski un atcirtis: «Nevajag mūs samalt kopā ar sūdiem!» «Šos vārdus viņš pateica mīļotās sievietes klātbūtnē, viņi sēdēja un vienkārši ēda, bet man uzreiz apetīte pazuda. Atbildēju: «Nevajag Latvijas sabiedrībā taisīt raganu medības!» Man pašam Liepājā ir ļoti daudz krievu draugu, ar kuriem esmu gatavs iet kopā caur uguni un ūdeni. Arī mana mamma ir krieviete, es ļoti labi šo valodu saprotu un protu. Es arī lepojos ar to. Man svarīgi, lai cilvēks būtu cilvēks, tautība nav svarīgākais,» uzsver Aigars. Viņš domā, ka karš beigsies ne ar ko. Krievija jau tagad ir izolēta un tāda paliks, bet cietīs ļoti daudz civiliedzīvotāju, kuri tagad, ja iziet protestos un mītiņos, tiek iemesti cietumu kamerās. Aigars uzskata, ka Krievijas sabiedrība nav tik akla, kā to rāda televīzijā.

«Esi tas, kurš jautā, nevis lūdz. Tā es arī dzīvoju. Esmu gan dzīvē pieļāvis daudz kļūdu, bet visur eju ar paceltu galvu,» liepājnieks Aigars Ronis izteic savas dzīves moto.