VAKARA ZIŅAS. Sanda Dejus: Latvijas sievietes ir pārāk stipras

 
Gatavošanās filmēšanai. «Reklāmas un TV projekti ir mana kaislība, jo tad es piepildu savu bērnības sapni – būt aktrisei.» ©Privāts arhīvs

Dzirksteļojoša un pārliecināta par sevi. Sava radošā ceļa gājēja, bet katrs pasākums, kurš viņai uzticēts, tiek izslīpēts kā dimants – mirdzoši elegants un neatstās vienaldzīgu. Viņas unikālā humora izjūta ir dzirdama katru rītu radio SWH viļņos pašas izlolotā raidījumā, kurš katru mīļu dienu apliecina, ka viņa nenoliedzami ir savā vietā. Drosmes lutekle Sanda Dejus, kuras saknes meklējamas Madonā, kas ir viņas pamatu pamats.

Radio ētera balss, pasākumu un TV raidījumu vadītāja. Kā tu visu paspēj? Esi arī mamma un sieva. Vai ir dienas, kad arī atpūties, jo man ir sajūta, ka nav, bet ja ir, tad tās ir niecīgas.

Man ļoti patīk savs darbs. Neizsakāmi. Es nogurstu tikai no laika menedžēšanas, lai visu paspētu, bet darbā satiktie cilvēki mani uzlādē atkal no jauna. Milzīgs palīgs man ir vīrs. Tieši viņš visu paspēj un izdara tā, lai es varētu bez raizēm iet un strādāt, zinot, ka viņiem mājās viss kārtībā. Atpūšamies mēs kopā.

No sirds interesē, ko tev nozīmē būt uz skatuves, būt starp starmešiem, būt televīzijā?

Man būtu pat grūti aprakstīt tās sajūtas, jo ar būšanu cilvēku priekšā es esmu ļoti saaugusi. Tik ļoti, ka man grūti to nošķirt no būšanas vispār. Tas, ka man tiek dots vārds, ir liels pagodinājums, privilēģija un atbildība, ko ļoti novērtēju.

Tu mēdz pēc ētera, TV raidījuma vai kāda cita ieraksta sevi analizēt?

Es ļoti cenšos visu darīt apzināti un rūpīgi sekot līdzi savai iekšējai kvalitātes latiņai jau procesā. Jau pēc pateikta teikuma es spēju izanalizēt, vai tas bijis iederīgs, un uzreiz darīt kaut ko lietas labā. Tāpēc ierakstus parasti neskatos, jo tur vairs nekas nav labojams.

Reti kurš mēdz sevi dēvēt par veiksmīgu, bet labi zinām, ka veiksme spēj sekot ikkatram. Reizēm mēs to tikai neredzam. Kā ir tev?

Man šķiet, ka es esmu ļoti pieticīga, man nav lielu vai mazu darbu. Es ar vienādu atdevi veicu ikvienu. Man arī nav bijuši nekādi mērogi, lai uzskatītu sevi par veiksmīgu vai laimīgu. Es esmu bijusi laimīga tad, kad man nebija nekā, un esmu laimīga arī tagad, kad ir pietiekami. Es arī īsti neticu veiksmei. Es vairāk ticu darbam un mērķtiecībai.

Šis ir smags laiks. Pandēmija un tagad Ukraina... Ko tu esi iemācījusies no šīs sūrās īstenības, kas skar ikvienu?

Dalīties. Es esmu iemācījusies vēl vairāk dalīties un atskārtusi, ka nekas nav pašsaprotams. Viss ir pārejošs un zūdošs, tāpēc turēties pie kaut kā iekrampējoties ir muļķīgi.

Tev ir gan ģimene, gan karjera, kas prasa neizsīkstošu enerģiju. Vai ir bijušas reizes, kad liekas, ka visa ir par daudz un vairs netiec galā? Ko dari tādās reizēs, kad «nevaru» gūst virsroku?

Tādas reizes ir bijušas gana bieži. Tad es šņukstu un sūdzos vīram, lai atgādina man, ka nevajag uzņemties tik daudz. Bet nākamajā mirklī es atkal uzņemos, un atkal par daudz. Un tikai tāpēc, ka man ļoti patīk tas, ko daru. Es citādi nemaz nevaru.

Tava meita Dārta spridzina! Ticu, ka to ir nācies dzirdēt bieži. Vai savā meitā redzi savu atspulgu? Viņa nenoliedzami seko tavām pēdām, jau tagad ir spēcīga improvizatore.

Kā teicis Pikaso - visi bērni piedzimst par māksliniekiem. Tā arī ir. Visi bērni piedzimst par improvizatoriem. Ir klusāki, ir skaļāki, bet radoši ir pilnīgi visi. Tālāk seko jautājums, kā ar šo bērnu darboties un kādas prasmes viņā attīstīt. Es savam bērnam nevaru iemācīt to, ko neprotu pati - dziedāt, dejot vai slidot. Es varu iemācīt to, ko pati daru. Esmu domājusi, ka tad, kad Dārta paaugsies, es varētu izveidot improvizācijas skoliņu bērniem, kur attīstīt radošumu citiem maziem ķipariem.

Kādas, tavuprāt, ir Latvijas sievietes? Un kāda, tavuprāt, esi tu?

Latvijas sievietes ir pārāk stipras. Vēsturiskie apstākļi mūs tādas padarījuši un šo «visu pati» nodevuši tālāk. Vīrieši aizgāja karā, un daudz kas toreiz bija jāvar pašām. Bet tagad vairs tā nav, tāpēc es ļoti mācos pāriet no «stipra» uz «maiga». Mācos teikt nē, kad vairs nevaru, un lūgt palīdzību. Pagaidām nesekmīgi. Pagaidām man patīk pašai varēt.

Tavas saknes ir Madonā. Par ko esi pateicīga savai dzimtajai pusei?

Mana dzimta ir mans pamatu pamats. Mani cilvēki no mammas puses ir man bijuši blakus visu dzīvi un ļoti daudz devuši. Esmu pateicīga un nekad to no viņiem neesmu slēpusi.

Un izskaņa uz nots, kas skanēs mažorā. Kas tev ir nepieciešams, lai būtu no sirds laimīga?

Miers.