VAKARA ZIŅAS. Pašmāju ārzemnieks Jorans Šteinhauers atkal sāk visu no jauna

Iecienītais mūziķis, kura saknes meklējamas Vācijā, jau zināmu laiku ir viens no sirsnīgākajiem pašmāju ārzemniekiem, kurš ne tikai runā, bet arī dzied latviešu mēlē. Par to pārliecinājāmies 2013. gadā, kad Jorans Šteinhauers spilgti debitēja uz Latvijas skatuves, izpildot dziesmu – atzinību, jo tā bija negaidīti sirsnīga atvadīšanās no Latvijas nacionālās valūtas. Turklāt jau pēc gada mākslinieks kopā ar savu radīto grupu «Aarzemnieki» pārstāvēja Latviju Eirovīzijā, izpildot skanīgo «Cake To Bake», iekļaujot dziesmā latviešu valodu. Jorans ar saviem darbiem neapšaubāmi ir apliecinājis savu saikni ar Latviju un mīlestību pret to, tāpēc ir pašsaprotama interese, kā viņam klājas tagad un kas viņa dzīvē mainījies pēc klusāka perioda.

Pirmais solo albums

«Pandēmijas laikā kopā ar producentu Jāni Narbutu ierakstījām manu pirmo solo albumu «Jollytown». Jau sen esmu sapratis - žēl, ka daudzi cilvēki cits no cita tik krasi atšķiras. Es izdomāju, ka būtu skaisti, ja mēs cits citu iedrošinātu, uzmundrinātu un iedvesmotu. Par šīm tēmām esmu uzrakstījis dziesmas, kas ir manā rokrakstā: oriģināli vārdi kopā ar lipīgi melodiskiem piedziedājumiem. Dziesmas «Jellyfish» un «Are we in the same boat» skan jau Vācijā, Šveicē un Austrijā, kā arī vairākās citās radiostacijās. Es, protams, apzināti Latvijā neko neesmu stāstījis par saviem jaunumiem, jo vēlos, lai mans muzikālais ceļš veidotos saviem spēkiem. Esmu arī sapratis, ka esmu zināmu laiku muzicējis un izpildījis dziesmas latviešu un itāļu valodā, protams, Eirovīzijas kontekstā radītā dziesma bija angļu valodā. Tas nozīmē, ka tie, kas man seko līdzi profesionālajā jomā, klausījās mūziku, bet neko tā arī nesaprata. Ja dziedi angļu valodā, tad pēkšņi dziedi visai pasaulei, jo, vairāk vai mazāk, bet šo valodu saprot. Esmu izvēlējies sākt jaunu un nezināmu ceļu mūzikā. Turklāt zinu, ko nozīmē, ka ir jāsāk viss no nulles, gluži kā kost citronu, pieņemot visas grūtības, kas būs ceļā. Tāpēc šo laika posmu, kad cilvēki sēdēja mājsēdē, es izmantoju radoši, bet patlaban esmu ieradies Latvijā un varu atklāt, ka pavisam drīz iepriecināšu savas mūzikas cienītājus un izziņošu koncertus Latvijā. Turklāt saistībā ar pirmo albumu man vasarā ir ieplānoti koncerti Eiropā.»

«Draugi dēļ Latvijas»

«Latvija no manas sirds nekad nezudīs. Par to esmu drošs. Vēl aizvien ir cilvēki, kas mani apbrīno, jo esmu iemācījies latviešu valodu. Es pats neceļos ar domu, ka esmu iemācījies šo valodu, un viss. Nē, es strādāju pie valodas tālāk un jau sen cenšos darīt vairāk, tāpēc radu dziesmas latviski. Turklāt, pateicoties tam, ka esmu ārzemnieks Latvijā, man ir izveidojusies īpaša draudzība ar japāni Masaki Nakagavi, kurš arī muzicē un ir iemācījies latviešu valodu, jo sapņo par dzīvi Latvijā. Pandēmijas laikā abi daudz laika pavadījām sazvanoties, tāpēc mūsu draudzība stiprinājās. Turklāt abi esam radījuši un iedziedājuši divas dziesmas kopā - «Es lepojos ar tevi» un «Kopā tomēr jautrāk». Šovasar esam ieplānojuši abi koncertēt Latvijā, kas būs ļoti īpaši, jo dziedāsim latviski. Koncertu nosaukums ir «Draugi dēļ Latvijas», jo abi esam satikušies, pateicoties tam, ka esam nonākuši šeit. Tāpat esmu veltījis savam draugam dziesmu manā albumā, pateicībā par draudzību.»

Eirovīzijai ir savi plusi

«Atceros, ka bērnībā kopā ar ģimeni sanācām pie televizora un skatījāmies Eirovīziju. Kopš mazotnes tā man ir īpaša. Man ļoti patika vērot atšķirības starp Eiropas valstīm rotaļīgā un simpātiskā veidā uz muzikālā fona. Lai gan atzīstu, ka pēdējos gados man šis pasākums liekas pārāk moderns un grandiozs, kas man, godīgi sakot, nekad nav gājis pie sirds. Kad es pats pārstāvēju Latviju 2014. gadā, tad es turp devos ar ļoti vienkāršu dziesmu. Aizvadītajos gados, protams, es sekoju šim lielajam konkursam līdzi, bet vairs tik izteikti gan nefanoju, tāpēc maz varu pastāstīt, taču tas, ko es varu un vēlos uzsvērt, ir viens. Eirovīzija nav karjeras sākums. Eirovīzija ir uz noteiktu brīdi, manuprāt, ļoti laba iespēja sevi parādīt un pierādīt pasaulei, pastāstot par savu valsti, ko pārstāvi, un mūziku, ko izpildi.

Būtiski ir tas, lai pēc Eirovīzijas «Citi zēni» turpinātu muzicēt kopā un paliktu labi draugi. Šajā konkursā ir svarīgi sevi prezentēt arī kā cilvēku, personību, lai tu netiktu aizmirsts. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka ir jābauda tas moments, kad esi uz skatuves, un pēc tam profesionalizē savu turpmāko darbību. Toreiz, kad es piedalījos Eirovīzijā, man bija svarīgi, ka es kopā sasaucu cilvēkus, kuri kļuva par draugiem, un citiem patika tas, ko mēs darījām uz lielās Eirovīzijas skatuves. Tas bija cilvēcīgi, dabiski, un daudzi cilvēki saprata mūsu dziesmas domu. Mums bija arī svarīgi parādīt latviešu valodu. Es domāju, ja esi Eirovīzijā ar konkrētu lomu un mērķi, tad vari priecāties, ka pēc tam būs koncerti un lieliska pieredze; ja iesi kā personība, tad iegūsi arī patiesus draugus un kontaktus.»

Pateicīgs par iespējām

«Pirms pieciem gadiem man uzzvanīja režisors Ilgonis Linde, kura iecere bija izveidot dokumentālo filmu par mana uzvārda brāli. Man stāstīja, ka vēl pirms Krišjāņa Barona un Krišjāņa Valdemāra bija kāds vīrs, kura darbošanās Rīgā apgalvoja, ka, iespējams, latviešu nacionālajai pašapziņai ir simt gadus senāka vēsture. Šo uzņēmīgo latvieti sauca Jānis Šteinhauers. Sarunas laikā man izstāstīja, ka vēlas arī mani iekļaut dokumentālajā filmā, jo izpētīja, ka es esmu vienīgais Šteinhauers Latvijā, tāpēc vēlējās uzzināt par radniecību. Man bija jāuztaisa DNS tests, un atklājās, ka vienu trešdaļu esmu austrumeiropietis. Filma nonāca LTV1, tās reitingi bija ļoti augsti, mums zvanīja pat Ministru prezidents, lai pateiktos par filmu un izstāstīto Latvijai. Pēc tam es gāju tepat pa Rīgu, man nāca klāt sveši cilvēki, jautājot, vai es patiesi esmu latvietis. Tas viss - gan stāsts, gan mana sakritība ar šo leģendāro personību - ir tik interesanti. Es nejauši šeit nonācu, pateicoties apmaiņas programmai, bet jau pēc vairākiem gadiem atklājās, ka, iespējams, manas saknes ir meklējamas tepat, Latvijā. Esmu pateicīgs par šo iespēju un nonākšanu Latvijā. Tāpat man ir uzticēts šovasar būt par vienu no svētku moderatoriem kopā ar Leldi Vikmani, vadot Eslingenas dziesmu svētkus Vācijā, kurā sabrauks un piedalīsies nepilni 900 dalībnieku no visas Eiropas, kā arī cienījamas elites. Tas, kas ierasti notiek Mežaparka Lielajā estrādē, protams, mazākā formā, notiks arī manā dzimtajā pusē, tāpēc man ir neaprakstāma pateicība, gods un cieņa par to, ka man uzticēja tik nozīmīgu lomu. Ticu, ka tas būs ļoti īpaši, ko atcerēšos mūžam.»