Elza Gauja ir māksliniece ar lielo burtu. Viņa ir vairāku īsfilmu režisore un scenāriju līdzautore. Viņa ir aktrise dažādās filmās, kurās izjusti apliecina savu talantu šajā industrijā, kas ir viena no skrupulozi prasīgākajām gan pasaulē, gan Latvijā. Izglītību ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā un šodien veiksmīgi sevi pierāda režijā. Viņas jaunākais lolojums ir dokumentālā filma «Tikmēr Lucavsalā», kas jau paspējusi saņemt pirmo atzinību no skatītājiem. Turklāt viņa godīgi atzīst, ka nekas vēl nav sasniegts, lai arī viņas rokraksts pamanāms.
No aktrises līdz režisorei. Kurā lomā un kāpēc jūties vistuvāk sev?
Es tās nesauktu par lomām, jo tās ir divas profesijas, kas savā veidā ir saistītas. Aktrises darbs man palīdz darbā ar aktieriem, un aktrises darbā man palīdzēja mana režisores izglītība. Pirms dažiem gadiem jutos tuvāk aktrises darbam, bet šobrīd jūtos tuvāk režisores darbam, jo biežāk to praktizēju. Viss plūst un mainās, kas būs pēc vēl dažiem gadiem - nezinu.
Tikko sarkano paklāju piedzīvoji savai dokumentālajai filmai «Tikmēr Lucavsalā». Kā aizritēja filmēšanas process? Vai esi gandarīta par paveikto? Ko izjūti, kad skaties uz savu lolojumu ekrānā un skatītāju rindās valda klusums?
«Tikmēr Lucavsalā» filmēšanas procesu izbaudīju. Filmējām pārsvarā vasarās, pavasaros. Kur vēl labāka vieta Rīgā, kur filmēt karstā vasarā, ja ne Lucavsala? Filmēšanas procesā iepazinos ar daudziem un dažādiem cilvēkiem, viņu dzīvesstāstiem un domāšanas veidiem. Tas noteikti bija paplašinošs process. Paplašinošs tādā nozīmē, ka ļāva ieraudzīt pasauli daudzveidīgāku un plašāku. Pirms pirmizrādes biju uztraukusies, nezināju, kā publika to uztvers. Protams, ka gribējās, lai filma būtu izdevusies iedvesmojoša un interesanta. Negribētos, lai skatītāji žāvātos piektajā minūtē. Kopumā esmu ļoti priecīga, jo skatītāji iznāca no kino zāles pozitīvi uzlādēti un arī filmas varoņi bija priecīgi, kas man bija dikti svarīgi. Ja tu vaicā tieši par klusumu skatītāju rindās - klusums, nejūtot kontekstu, var būt uztraucošs, tas atstāj vietu interpretācijām.
Režisori ir gan mākslinieki, gan prasīgi un perfekcionisti. Kāda tu esi?
Manuprāt, tās nav divas pretējas lietas - mākslinieks un perfekcionists. Mākslinieks jau nav gluži sinonīms cilvēkam haosam. Mākslinieki var būt ļoti mērķtiecīgi. Es esmu mainīga un esmu perfekcioniste tad, kad to varu atļauties. Reizēm tas nav iespējams. Iedomājies - teorētiski filmu varētu pārmontēt bezgalīgi, jo vienmēr var atrast kādu sīkumiņu, kuru tomēr gribētos mazliet mainīt.
Komēdijas «Mamma vēl smaida» tapšanā atzini, ka tik daudz raudājusi un smējusies vēl nekad nebiji! Pastāsti, kas bija pats īpašākais un kas - grūtākais, kad filma tapa?
Īpašākais filmas tapšanā bija tā enerģija, kuru cilvēki bija gatavi ieguldīt darbā. Atceros, ka vienā no pirmajām filmēšanas dienām visi gatavojās kadram, un tu pirmo reizi tā pa īstam apzinies, ka viss sākās ar vienu mazu idejas aizmetni, bet tagad ir vesela komanda, kas sastāv no daudziem profesionāliem un talantīgiem cilvēkiem, kuri iegulda savu darbu un netaupa savu laiku un enerģiju, lai šī ideja taptu realizēta. Tā bija ļoti īpaša sajūta. Grūtākais? Ko nu vairs par grūtāko... Ar laika distanci visspilgtāk atmiņā paliek skaistie mirkļi.
Tu esi ne tikai drosmīga režisore, bet arī režisora sieva. Kur nepieciešams lielāks spēks un drosme - režijā vai kopdzīvē ar režisoru?
Es domāju, ka šobrīd drosme ir tiem, kuri cīnās par Ukrainas brīvību. Salīdzinājumā ar to būt režisorei vai «režisora sievai» ir kā brīvdienas kādā pasakainā vietā.
Esi mācījusies režijā no sava vīra vai arī uzticies pašas gūtajai izglītībai un pieredzei?
Noteikti esmu mācījusies! Attiecībās mēs viens no otra nemitīgi mācāmies. Andris arī ir pasniedzējs augstskolā. Es gan oficiāli neesmu pie viņa mācījusies, bet, tā kā viņam ir izteikta dramaturga domāšana, noteikti no tā esmu arī iedvesmojusies.
Vai radot esi ko jaunu atklājusi par sevi?
To, ka ir iespējams visu laiku strādāt.
Tev ir sava veiksmes atslēga?
Man nav veiksmes atslēgas. Es strādāju, un man patīk darīt to, ko es daru. Ja dara to, kas patiesi tuvs sirsniņai, un ar vislabāko motivāciju, rodas daudz spēka un enerģijas, lai virzītos uz priekšu.
Vai Latvijā kino ir novērtēts? Kā ar talantu un konkurenci šeit?
Es domāju, ka Latvijā kino ir novērtēts, bet diemžēl kovida pandēmijas ietekmē cilvēki ir atraduši no aktīvas došanās uz kinoteātriem, lai skatītos filmas. Man ļoti gribētos cerēt, ka ieradums apmeklēt kino seansus kā īpašus notikumus drīz atgriezīsies. Mums šeit, Latvijā, ir ļoti paveicies. Mērķtiecīgi kino cilvēki var tikt arī pie savu filmu veidošanas. Man šķiet, ka lielās kino valstīs konkurence tomēr ir lielāka.
Kas dod spēku neapstāties pie sasniegtā?
Tas, ka nekas jau nav sasniegts. Prieks slēpjas nevis sasniegtajā, bet tieši procesā.