VAKARA ZIŅAS. Džonijs Salamanders un Meldra svin kopīgos 18

Vēl labu laiku pirms tādu šovu kā «Dziedošās ģimenes» parādīšanās televīzijas ekrānos mums jau bija savs rokmūzikas ģimenes duets. Tēvs un meita – Džonijs Salamanders (Johnny Salamander) un Meldra. Ceturtdien, 19. maijā, VEF Kultūras pilī viņi ar koncertu nosvinēja 18. gadskārtu kopš savas kopīgās muzicēšanas pirmsākumiem.

Tiekoties ar abiem mūziķiem vienā no Rīgas klusā centra krodziņiem, ātri kļūst skaidrs, ka nedz laika ritējums, nedz tas, ka Meldra jau sen dzīvo un strādā ārzemēs, nav mainījuši pašu zīmīgāko abiem piemītošo - viņi gan mūzikā, gan dzīvē saskan kā «cimdiņš ar rociņu un podiņš ar vāciņu» un joprojām ir viens otru atbalstošais stingrais plecs.

Cik nu atminos, Meldra Džoniju viņa nekad nesauc vārdā, bet tikai par tēti, savukārt pats «Salamandras kungs» (viņš arī Jānis Gūža) meitu mīļi dēvē par Meldruku vai Meldruci (ja runā par meitas bērnības gadiem).

Kaut gan esam krodziņā, jūtos kā atnācis nevis uz interviju, bet gan ģimenes svinībām - tepat ir arī Džonija dzīvesbiedre Dačele, Meldras vīrs Džonatans un abu nepilnu gadu vecais puika Ronijs. Bet ko brīnīties par vēlmi būt visiem kopā, ja reiz ar Covid-19 saistīto ķibeļu dēļ Meldra Latvijā no Lielbritānijas ieradusies pirmo reizi kopš 2019. gada.

Pirmās saspēles

Pirmo reizi abi kopā uz skatuves kāpuši, kad Meldrai bija 16 gadu, bet Džonijam - 36. Tiesa, precīzu brīdi, kad sākusies tēva un meitas muzikālā sadarbība, ir samērā grūti definēt, pat abiem liekot kopā savus prātus. Vai tas bija tad, kad Meldra «Johnny Salamander» albuma prezentācijā kāpa uz skatuves, lai piespēlētu ģitāru vienā dziesmā? Vai tad, kad Džonijs viņai kā pavisam jauniņai dziedātājai un ģitāristei piepalīdzēja ar basģitārista pienākumu pildīšanu? Īsti svarīgs šāds konkrētais brīdis gan ir vien enciklopēdiju tārpiem un statistikas mīļotājiem, tāpēc metam mieru diskusijai. Ja reiz 18 gadu uz skatuves kopā, tad 18 tie arī ir!

Visi, kuri kaut cik interesējas par Latvijas rokmūziku, protams, zina Džoniju Salamanderu - īstenu «old school» roka ģitāristu, kurš, atšķirībā no daudziem amata brāļiem, ātri nodibināja ģimeni un, uzņemoties atbildību, neļāvās nevaldāmai bohēmai. Uz jautājumu, vai viņš pamudinājis Meldru muzicēt, Džonijs atbild noliedzoši. Taču mūzika mājās skanēja ļoti bieži, un tas atstājis iespaidu.

«Meldrai, kurai tobrīd bija kādi 14 gadi, pašai bija interese par mūziku. Mēs dzīvojām Antonijas ielā, un pāri ielai bija manas grupas mēģinājumu telpa, kur bija arī ģitāra. Kad Meldra izteica domu, ka gribētu iemācīties spēlēt, es vienkārši iedevu atslēgas un teicu - nu aizej, pieslēdz to ģitāru, paspēlē, saproti, kā jūties, kā tev patīk. Un viņa tā ļoti ātri izdomāja, ka tas viņu patiešām interesē,» stāsta Džonijs. Tālākā ģitāras spēles apgūšana līdz aizceļošanai uz Lielbritāniju turpinājusies pašmācības un mājmācības ceļā. «Tētis, protams, bijis mans galvenais mentors un skolotājs,» saka Meldra. Vēl pirms savas grupas izveidošanas viņa Saldū uzstājusies jauno mākslinieku skatē. «Toreiz es vēl daudz ko nemācēju, bet pēc mēneša bija jākāpj uz skatuves. Bet nekas, iemācījos,» smejas Meldra. Džonijs toreiz esot bijis, kā viņš pats saka, «fona basģitārists», talkā nācis arī viņa grupas bundzinieks. «Sākums bija ļoti aizraujošs, romantisks un foršs. Un man bija liels prieks, ka Meldra sāka uzstāties aizvien vairāk,» priecājas Džonijs. Ģitāru Meldra sāka spēlēt, kad mācījās astotajā klasē, bet savu grupu izveidoja, mācoties desmitajā.

Īpašais 2004. gads

Taču par robežšķirtni, kas šogad pamudinājusi atzīmēt radošās sadarbības 18. gadadienu, tiek uzskatīts 2004. gads. Ar ko tas īpašs? Eirovīzijas cienītāji uz šo jautājumu atbildēs bez vilcināšanās - tas bija gads, kad Johnny Salamander un Meldra ar dziesmu «We Share The Sun» ieguva otro vietu nacionālajā atlasē, netiekot uz Eiropas dziesmu kariem. Ir jūtams, ka Džonijam šī neveiksme joprojām sāp, taču Meldra ir savā elementā, uzsverot, ka «nevajag nekādu negāciju» un jādomā tikai labas domas.

«Toreiz mums katram bija savs sastāvs. Man - grupa «Meldra», bet tētim - «Johnny Salamander». Nospriedām, ka vajag piedalīties dziesmu konkursā, bet pirms tam devāmies kārtīgā turnejiņā pa Latviju,» atminas Meldra. Tolaik viņa mācījās Rīgas Franču liceja 10. klasē, un loģiski jājautā, vai muzicēšana negatīvi neietekmēja mācības, vai tētim nav nācies rakstīt zīmes, ka bērns apslimis vai noticis kas cits. «Nē, nē,» smejas abi. «Skolā gāju ļoti uzcītīgi, bet labs laika menedžments ir panākumu sastāvdaļa,» pamācoši saka Meldra, kura pa dienu mācījusies, bet vakaros devusies uz kārtējo mēģinājumu vai koncertu. Kopš tā brīža abu kopējās uzstāšanās kļuva aizvien biežākas, un man šķiet, ka to loģisks iznākums bija grupas «Meldra» pajukšana, jo tās gados jaunie mūziķi nespēja konkurēt ar pāris pudu sāls rokmūzikā apēdušajiem «salamandriešiem».

Uzstāties uz vieniem skatuves dēļiem kopā ar savu bērnu ir milzīga svētība - tā Džonijam neilgi pēc 2004. gada Eirovīzijas sacījusi kāda kundze, kas viņu uzrunājusi uz ielas, un mūziķis tam absolūti piekrīt. Uz skatuves abi saprotas pat ne no pusvārda, bet vispār bez vārdiem. «Tā ir kā telepātija,» piebilst Meldra. «Meldra vienmēr spēj mani sapurināt,» saka Džonijs, neslēpjot, ka pandēmijas laikā, kad viss apstājies, arī viņam reizēm radusies bezcerības sajūta, zudis dzīvesprieks. «Tas ir drausmīgi - tā sajūta, ka pamosties un zini, ka pēc nedēļas viss būs tāpat un tu neko nespēsi izdarīt. Un tad pēkšņi viens zvans un piedāvājums no Meldras, un es atkal esmu zirgā,» viņš saka.

Meldra ārzemēs

Kopš 2006. gada Meldra pārsvarā ir ārzemēs - sākumā studēja Lielbritānijā un ASV, bet pēc tam Apvienotajā Karalistē strādāja par sesijas mūziķi (starp citu, uzstājusies Vemblija stadionā kopā ar seru Rodu Stjuartu) un uzsākusi pati savu biznesu, kas, protams, saistīts ar mūziku.

Jautāju, kā Meldra pašlaik sevi pozicionē - kā komponisti, dziedātāju, dziesmu autori? «Nu, palielies tagad,» mudina Džonijs. «Laikam jau sevi pašlaik uzskatu par dziesmu autori un producēšanas kompānijas vadītāju. Es pasniedzu lekcijas par dziesmu rakstīšanu un mūzikas biznesu vienā no Lielbritānijas augstskolām. Kopā ar savu izdevēju Dānijā rakstu dziesmas Japānai, un ir sava producēšanas kompānija Birmingemā kopā ar mīļoto vīra kungu Džonatanu. Šad tad arī sesijas mūziķa darbiņu daru. Man nav lielas vēlmes skriet pa dažādiem pasākumiem, labāk ir rakstīt, ierakstīt, darboties biznesa daļā. Strādāju ar jaunajiem māksliniekiem.» Arī Džonijs, lai gan nav nekāds jaunais mākslinieks, šajā studijā šo to ierakstījis. «Bet dažreiz sanāk tā, ka, kad viņš atbrauc, mēs visi esam pārņemti ar izklaidēm un kopā būšanu. Tas būtu jāsaplāno labāk, jo tētim ir ļoti daudz fantastiska materiāla, kas būtu jāieraksta,» prātīgi saka Meldra.

Kā jau optimiste, viņa nesūdzas par to, ka pandēmijas laikā «viss bija aizklapēts ciet», sakot, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj mūzikas ierakstus veikt attālināti, taču radošiem cilvēkiem ļoti būtisks ir arī personīgais kontakts.

Bet kā mainījusies industrija šo moderno tehnoloģiju un sociālās saziņas rīku ietekmē? «Agrāk milzīgs mārketinga departaments un varbūt finansisti domāja, kā mākslinieku nolikt pareizajā platformiņā, lai gaisma uz viņu skaisti spīdētu. Bet tagad māksliniekiem pašiem vairāk jāmācās un jābūt spējīgiem sevi pozicionēt. Mūzika joprojām runā pati par sevi, bet ir svarīgi, lai mākslinieks zinātu, ko ar šo mūziku iesākt,» saka Meldra. Taču tas dod arī lielākas iespējas, jo pirms vairākām desmitgadēm bez ierakstu kompāniju finansiālā atbalsta sasniegt klausītāju vispār nebija iespējams.

Attālinātie mēģinājumi

Pie pandēmijas tēmas sarunas laikā nākas atgriezties vēl un vēl. Meldra Latvijā šā gada aprīlī ieradās pirmo reizi pēc pandēmijas sākuma. Covid-19 plosīšanās laikā viņa sešas vai septiņas reizes pirkusi lidmašīnas biļetes uz Rīgu, taču ceļojumu allaž nācies atcelt kārtējo ierobežojumu dēļ. Džonijam un Dačelei šajā ziņā paveicies, jo viņiem pāris reižu tomēr izdevies izrauties uz britu zemi ciemos pie meitas, bet beidzamajā reizē iepazīties arī ar mazdēlu, kuru latviskoti sauc par Rončiku. Visu intervijas laiku Rončiks nemierīgi dīdās, jo redz, ka mamma ir blakus, taču tikt viņai klēpī nevar. Laiku pa laikam viņš ar kādu no savām rotaļlietām sāk enerģiski dauzīt pa galdu, pieprasot uzmanību. «Rādās, ka aug bundzinieks,» saku, uz ko Meldra sirsnīgi nosmejas - pašlaik Ronijam no visiem instrumentiem vislabāk patīk tamburīns. «Bet vakar viņš paraustīja manas akustiskās ģitāras stīgu un ar interesi klausījās, kā ģitāra vibrē,» piebilst Džonijs.

Ja neskaita pavisam nesen tapušās kompozīcijas, visas dziesmas abiem jau labi zināmas. Bet kura ir mīļākā? «Tagad man jāsaka «Lai līst»?» apjautājas Meldra. Šī dziesma patiešām kļuvusi par kopīgās muzicēšanas simbolu, un Džonijs atceras, ka savulaik vasaras festivālos viņi šādā veidā reizēm patiešām piesaukuši lietu, par ko mūziķi, kuriem uz skatuves bija jākāpj vēlāk, nemaz neesot bijuši priecīgi. Vēl no tēta repertuāra Meldra ar īpašu entuziasmu izsakās par «Melnais viesis» un «Tā kā vējš». Džonijam no Meldras dziesmām visvairāk pie sirds iet «Mūzika», «For Them» un «Open Your Eyes».