VAKARA ZIŅAS. Aktrise Aina Karele - par liktenīgo nojautu

...mūzas klusē. Tas ir teiciens, kuru kopš 24. februāra pieņemts citēt ar apskaužamu regularitāti. Kā nu ne – šķiet, nevienu Latvijas iedzīvotāju nespēj atstāt vienaldzīgu notiekošais Ukrainā. Tiekoties ar ilggadējo Liepājas teātra aktrisi Ainu Kareli tā vietā, lai mākslinieci iztaujātu par viņas skaistākajām lomām, kuru vesels birums, un skatuves partneriem, šim tematam tā īsti nespējam pieskarties, jo prātā un sirdī viena vienīga doma saistībā ar dramatiskajiem notikumiem pasaulē.

Jūs piederat paaudzei, kas pati piedzīvojusi karu.

Jā, karu mūsu ģimene piedzīvoja, taču es, paldies dievam, neko daudz neatceros, jo biju pārāk maza. Man, ierodoties uz šīs Zemes, Otrais pasaules karš norisa pilnā sparā. Esmu dzimusi Purmsātu skolā, kur mans paps strādāja par pārzini jeb, kā teiktu mūsdienās, direktoru. Vienā dienā pienāca pilns skolas pagalms vācu zaldātiem, kuri vecākiem teica: «Tūlīt brauciet prom! Te būs lielas kaujas.» Paps nekavējoties iejūdza zirgu, ratiem aizmugurē piesēja govi, paņēma ceļam maizes kukuli un medus burku. Medu tāpēc, ka viņam bija bišu drava. Vienīgā lieta, ko no mūsu iedzīves paņēma līdzi, bija liels, skaists tepiķis. Prieks, ka tas ir saglabājies vēl aizvien. Tā mēs aizbraucām.

Ceļā piedzīvojām bombardēšanu. Lidmašīnas laidās ļoti zemu. Tēvs ar māti iekrita ceļmalas grāvī, bet mēs, trīs bērni, noslēpāmies zem tepiķa. Es tikko biju iemācījusies runāt, visu laiku esot teikusi: «Vairs nebūs! Vairs nebūs!» Sagaidījām, kad bombardēšana beidzās, un iebraucām tuvējā mežā pārlaist nakti. No rīta paps skatās, ka nekur nav zirga, tāpēc gāja to meklēt. Tālu zirgs nebija ticis, paps bēgli pamanīja tuvējās lauku mājās. Uzmeklēja saimnieku, taču viņš atteicās atdot zirgu. Laimīgā kārtā garām gāja viens tēvam pazīstams cilvēks, kurš sarunu dzirdēja. Viņš iesaistījās: «Tas taču Kareļa zirgs!»

Atguvuši savu bēri, laimīgi braucām uz Cīravas mežsarga mājām, kur dzīvoja manas mammas skolas dienu draudzene ar ģimeni. Viņi jau bija uzņēmuši četras piecas bēgļu ģimenes. Mums ierādīja virtuves stūri, kas tika norobežots ar segu. Protams, nezinājām, cik ilgi tur būs jāpaliek. Tā kā tajās mājās bija daudz bērnu, paps jau sāka viņiem mācīt matemātiku un latviešu valodu. Pirmās brīvvalsts laikā viņš bija vadījis pat lauku kori, turklāt ar to piedalījies dziesmu svētkos Rīgā.

Kas notika, kad beidzās karš?

Papu nozīmēja par Cīravas pamatskolas pārzini. Pēc vairākiem gadiem mūsu ģimeni pārcēla uz Rāvu, kur viņš dabūja skolotāja vietu. Es Rāvā pabeidzu pamatskolu.

Kad nokļuvām Rāvā, mums iedeva mazu istabiņu un virtuvi un no internāta sagādāja četras gultas. Man kā mazākajai paps no dēļiem uztaisīja gultiņu ar salmu matracīti. Nekā mums tolaik nebija. Šo to iedeva kaimiņi - kādu skapīti, galdu, vēl kaut ko. Sāpīgākais bija tas, ka cilvēkiem privāti nedrīkstēja piederēt zirgs. Šī iemesla dēļ mamma mūsu bērīti aizveda uz pagastu, piesēja pie koka un raudādama nāca mājās. Paps to nebūtu spējis izdarīt.

Bērnība kara laikā nav nekas salds.

Tā nevar teikt. Paldies dievam, es savu bērnību baudīju brīvu, jautru un ar draudzenēm! Skolā biju samērā aktīva, skaitīju dzejoļus. Aizputē iestājos vidusskolā. Dzīvoju internātā, sestdienu vakaros ar bānīti braucu mājās, bet svētdienas vakarā - atpakaļ uz internātu. Pa ceļam uz Aizputi bānītis piepildījās ar skolēniem, katrā stacijā kāds iekāpa.

Tikai viena brīvdiena nedēļā. Kā jutāties, kad arī sestdienu pasludināja par brīvu?

Man visu mūžu nedēļā bijusi viena brīvdiena. Strādājot Liepājas teātrī, sestdienas un svētdienas aktieriem bija darbadienas. Atpūtas diena bija pirmdiena. Tāpēc smaidu, kad kāds sūkstās, ka nevarot sagaidīt piektdienas vakaru, kad beidzot būs brīvdienas.

Atgriezīsimies pie skolas gaitām Aizputē. Vai jūsu pirmā saskarsme ar teātri notika tajā laikā?

Jā. Aizputes kultūras namā viesojās Liepājas teātris ar viesizrādēm. Spēlēja izrādi «Kā jums tīk», kur galvenajā lomā bija Dzidra Ritenberga. Skatoties aktieru spēli, manī notika kaut kāds klikšķis, radās apjausma, ka tas būtu ceļš, kas man ejams. Pēc izrādes mēs, meitenes, aiz stūra skatījāmies, kā Liepājas aktieri iekāpj autobusā.

Iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, jo tur mācīja aktiera meistarību. Mums bija lielisks kurss un ļoti laba pasniedzēja. Viņa man teica: «Tavs ceļš būtu teātris.» Tā šī apziņa nostabilizējās. Savukārt pasniedzējs Herberts Dubins piezvanīja savai paziņai Valentīnai Freimanei, sakot: «Mums ir viena talantīga meitene.» Viņa tolaik dzīvoja Liepājā, strādāja pilsētas laikrakstā «Komunists» un bija pazīstama ar Liepājas teātra galveno režisoru Nikolaju Mūrnieku. Tālāk jau manā klātbūtnē Freimane zvanīja Mūrniekam. Tā bija sagadījies, ka tajā brīdī teātrī tika izsludināts konkurss uz vienu aktiera - vīrieša vietu. Režisors viņai atbildējis, lai tā meitene nāk šurp. Beidzās ar to, ka vīrieti neuzņēma, bet uzņēma mani! Sākumā tiku izmēģināta mazās lomiņās, pēc tam paņēma štatā.

Kura ir jūsu pirmā nozīmīgākā loma?

Oļģerts Kroders iztulkoja un iestudēja Liliānas Helmanes drāmu «Lapsēni», man uzticot Aleksandras lomu. Viesizrāžu laikā lugu noskatījās mans skolasbiedrs Indulis, kurš tolaik Ļeņingradas Teātra institūtā neklātienē studēja režiju. Pēc izrādes viņš pienāca man klāt un teica: «Tev jābrauc mācīties uz Ļeņingradu!» Iespējams, viņa iespaidā sāku mācīties Raiņa dzejoli «Fabrikas meitenes dziesma» krievu valodā, taču Kroders sezonas beigās man bija iecerējis nākamo lomu jaunajā sezonā, līdz ar to ieceri par Ļeņingradu atmetu.

Tiešām? Jūs taču Ļeņingradā studējāt.

Tālākais bija viena liela nejaušību virkne. Tovasar Liepājas teātra aktieri brauca ekskursijā uz Ļeņingradu un Karēliju. Kad bijām nokļuvuši ziemeļu galvaspilsētā, es, ziņkāres dzīta, aizgāju paskatīties, kāds tas institūts izskatās. Man pretī nāca Indulis. «Aina, kāpēc tik vēlu? Meistarības konsultācijām jau pēdējā tūre!» viņš ir nesapratnē; uz ko atbildu, ka nenāku iestāties, jo esam atbraukuši ekskursijā. Indulis mani paņēma aiz rokas, ieveda iekšā un sāka pratināt, ko es mākot. Uzņemšanas komisijai viņš mani pieteica kā pēdējo.

Iegāju iekšā, noskaitīju četras rindiņas no Raiņa dzejoļa, bet mani pārtrauca, liekot noskaitīt kādu fabulu. Krilova fabulu skaitīju latviski, jo krievu valodu tolaik pratu vāji. Kad fabulu biju noskaitījusi, man lika to pārtulkot krieviski. Nezinot vārdus, sāku rāpot, lidot, vārdu sakot, centos visādi, lai viņi saprot, par ko ir runa. Centos no visas sirds! Komisija, kas bija pārgurusi no daudzu reflektantu uzklausīšanas vairāku dienu garumā, atmodās! Mani pielaida iestājeksāmeniem! Tas bija tik pēkšņi, ka jutos nelaimīga. Mans teātris brauca tālāk uz Karēliju, es paliku Ļeņingradas Teātra institūta kopmītnē. Piedalījos eksāmenos, mana meistarības pasniedzēja visur bija klāt, palīdzēja tikt galā. Kad mani uzņēma, Kroders priecīgs nebija.

Kas notika tālāk?

Tālāk bija četri radoši un ļoti piepildīti studiju gadi. Pirmoreiz nokļuvu ārzemēs. Mūsu kurss viesojās Sofijā Bulgārijā, kur sākām draudzēties ar Sofijas Teātra institūtu. Daudz redzēju ārzemju teātru viesizrādes, tajā skaitā Franču Komēdiju teātri, arī amerikāņu baletu. Šekspīra teātris ar traģēdiju «Karalis Līrs» radīja tik spilgtu iespaidu, ka tā vēl aizvien ir viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi.

Institūtu beidzot, bija tikai viena doma - atgriezties Liepājas teātrī.

Un atgriezāties arī.

Jā. Taču sākums nemaz tik viegls nebija. Kroders jau bija prom Valmierā, taču tad atkal atgriezās un kļuva par Liepājas teātra galveno režisoru. Mūsu sadarbības augstākā virsotne bija Šillera traģēdijas «Marija Stjuarte» iestudējums, kur man tika galvenā loma. Septiņdesmito gadu otrajā pusē Latvijā bija neliela poļu teātra ietekme. Režisors izdomāja, ka šīs izrādes beigās netiks atvērts priekškars uz paklanīšanos, bet, kad publika dosies ārā no zāles, foajē atradīsies zārks ar gulošu Mariju Stjuarti. Lai ieceri realizētu, teātra mākslinieks Aldis Kļaviņš no manas sejas izveidoja masku. Skatītāji par šādu ideju bija ļoti pārsteigti. Viesizrādēs Nacionālajā teātrī efekts bija vēl spēcīgāks. Pēc viesošanās Rīgā tika izlemts šo ieceri atcelt. Savukārt mana maska vēlāk tika pavairota, izkrāsota un izmantota citās izrādēs.

Lomu bijis ļoti daudz. No klasikas darbiem spēlēts Čehova «Kaijā», Aspazijas «Vaidelotē»; esmu bijusi gan Ģertrūde «Hamletā», gan Ieviņa, Zāra un Pindacīša «Skroderdienās Silmačos». Visas lomas pat nenosaukt. Patlaban darbojos Liepājas aktrišu folkloras kopā «Atštaukas».

Sarunu sākām par karu; šķiet, ar to būtu arī jāpabeidz. Kā izdzīvot šo laiku - vai jums ir kāda ideja?

Pati sev saku tā - katru dienu jāmēģina distancēties no tās pastāvīgās domas, kas šodien notiek pasaulē. Dzīve turpinās. Antuāns de Sent-Ekziperī paudis brīnišķu atziņu: «Ir tikai viena patiesa greznība uz pasaules: cilvēcisku attiecību krāšņums.» Pēc tā arī cenšos dzīvot.