VAKARA ZIŅAS. Bauskas staļiniskais "Uzvaras" šedevrs
Latvijā tikai četri kinoteātri ieguvuši arhitektūras pieminekļa statusu: «Splendid Palace», «Palladium» un «Teika» Rīgā, kā arī «Uzvara» Bauskā. Bauskas kinematogrāfs ievērojams ar to, ka tā ir ne tikai vienīgā kino mākslas celtne – arhitektūras piemineklis ārpus Rīgas, bet arī ar to, ka tas celts jau pēckara laikā (pieminekļu sarakstā iekļautie Rīgas kinoteātri būvēti starpkaru Latvijas laikā) un ir vienīgā ievērojamā kino pieminekļa ēka, kuras pašreizējo stāvokli Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde novērtējusi kā neapmierinošu. Bet savulaik tā bija krāšņākā ēka «pilsētā, kurā satiekas».
Divdesmit gadi bez kino
Šogad aprit apaļi 20 gadi, kopš 1954. gadā būvētajā Bauskas kinoteātrī pārstāja rādīt kino un pamazām pa skuju taku sāka doties arī pati kinoteātra ēka. Vēl ir pēdējais brīdis, lai to paglābtu no sabrukšanas, bet vai to iespēs, tas ir jautājums, uz ko pašlaik atbildi nevar rast. Šī ēka pašā pilsētas centrā, Kalna ielā (padomju laikā tai bija padomisks nosaukums - Padomju iela), pilsētai godu nedara.
Ap gadsimtu miju Bauskā (tāpat kā visā pārējā Latvijā) strauji saruka kinoskatītāju pulks, un pašvaldībai «Uzvaras» ēku nācās notirgot. Mainījās īpašnieki, mainījās projekti un idejas, ēka juka un bruka. Tagad pilsētā pa kādai filmai ik pa laikam izrāda vien Bauskas kultūras centrā, un baušķenieki aizmirsuši laikus, kad viņi devās uz vienu no glaunākajiem kinoteātriem Latvijas Republikā. Zīmīgi, ka joprojām uz nu jau bijušo «Uzvaras» ēku viscēlāk var aiziet pa Uzvaras ielu.
Vēl nesen kādā nekustamo īpašumu portālā bija sludinājums, ka par 45 000 eiro tiek pārdots investīciju projekts - Bauskas kinoteātris: «Ēkas fasāde 2005. gadā tika renovēta, nepieciešams pilnīgs kapitālais remonts. Ēku var izmantot gan kinoteātra izveidei, gan cita veida publiskas iestādes izveidei.» Tikai pilsētnieku cerības, ka kādreiz greznais nams atkal atdzims, nav rožainas. Gada sakumā vietējā avīzē «Bauskas Dzīve» nodrukātie teikumi cerību neviesa: «Vai Bauskas attīstībai ir kāda vīzija? (..) Sabruks tāpat kā Bauskas greznā ēka - bijušais kinoteātris, kurš jau ir uz iznīcības robežas.»
Kaut kāda vīzija baušķenieku vietvarai ir, bet ne visiem tā šķitusi un šķiet pieņemama. Labs piemērs esot kino. Pirms 20 gadiem, kad kino «Uzvara» tika nodots privatizācijai, pašvaldība dokumentos ierakstīja noteikumu jaunajiem īpašniekiem - ēkā saglabāt kinoskatīšanās vietu! Lielā mērā tas no ēkas privatizācijas atbaidīja potenciālos investorus. Vēlākos gados prasības mīkstināja un attīstības idejas bija grandiozas - «Uzvarā» būs peldbaseins, centrālā bibliotēka, koncertzāle. Bet - ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli jeb uz ar dēļiem aizsistu graustu….
Pēc viena ģīmja un līdzības
Bet kādreiz ēka nebija uz iznīcības sliekšņa, tā liecināja par uzvaru (tāpat kā kino nosaukums) gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Bauskas kinoteātris tāpat kā desmitu desmitiem citu kino ne tikai Latvijā, bet arī plašajā Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 50. gadu pirmajā pusē tika būvēts pēc tipveida lauku kinoteātra projekta neoklasiskā staļinistiskās arhitektūras stilā.
Un, ja vadās pēc šī principa, tad arhitektūras pieminekļu sarakstos tikpat labi varēja ielikt līdz mūsdienām labā stāvoklī saglabājušos šī paša stila kinoteātrus Valmierā vai Jelgavā, bet nē, lielā loze krita Bauskai. Pat tik ironiski, ka pirms trim gadiem filmētās latviešu spēlfilmas «Jelgava’94» par deviņdesmito gadu spurainajiem tīņiem kadri, kas skatītājam liekas it kā filmēti Jelgavas staļinlaika kinoteātrī, patiesībā ir uzņemti Bauskas kinoteātrī.
Unikālais greznums
Ar ko tad Bauskas «Uzvara» bija pārāka par citām šajā pašā estētikā pēc viena ģīmja un līdzības uzbūvētajām Staļina kino citadelēm no Klusā okeāna līdz Baltijas jūrai? Ar to, kas šai «zelta oliņai» vēderā.
Kinoteātra ēka ar 350 skatītāju vietām un plašu foajē būvēta pēc krievu padomju arhitektes Zojas Brodas (1907-1972) tipveida projekta tā dēvētajā Staļina klasicisma estētikā, kam raksturīgas greznas detaļas (kolonnas, plafoni, ornamentālas joslas) kombinācijā ar padomju un tautisko simboliku. Un tieši šīs greznās detaļas bija ievērības cienīgas. Ne jau klasiskā «mūžam dzīvā» Ļeņina biste foajē ar viņa boļševistisko prātulu, ka no visām mākslām svarīgākā ir kino.
Kinoteātra pompozi krāšņo apdari bija veikuši mūsu pašu meistari - kombināta «Māksla» darbinieki tēlnieka, novadnieka Mārtiņa Zaura (1915-1998) vadībā. Eleganto sienu un griestu gleznojumu autors ir baušķenieks Mārtiņš Mazurs. Lai arī «šīs greznības mērķis bija demonstrēt Padomju Savienības varenību un radīt pārticības iespaidu proletariāta apziņā», kā raksta Bauskas vecpilsētas biedrība, latviešu mākslinieku darbs ir uzteicams. «Uzvara» kļuva par pilsētas greznāko ēku. Bauskas vecpilsētas biedrība norāda: «Grezno ēku neiederība mazpilsētu vidē iedzīvotājos nereti raisīja neizpratni un noraidījumu, ko pastiprināja arī to nepārdomātais plānojums un paviršais aprīkojums. Arī Bauskas kinoteātra ēka vērtējama kā pilsētas ainavā mākslīgi iespiests objekts, taču tā ir spilgta sava laika liecība, kas būtu saudzējama un saglabājama.
Īpaši izceļams ir kinoteātra «Uzvara» interjers, kas spilgti ilustrē sava laika stila tendences. Lai gan kinoteātrī ir tikai viena zāle, skatītāji tika sagaidīti plašā, divstāvu foajē, kurā svinīgu noskaņu rada augsti griesti, masīvas kolonnas, barokālas kāpņu margas un smagi aizkari. Pati kino zāle ir nedaudz lakoniskāka, lieki nenovēršot skatītāju uzmanību no ekrāna, bet arī tā greznota ar savam laikam raksturīgiem akcentiem - dekoratīvām rozetēm, ornamentāliem griestu gleznojumiem un lustrām. (..) Abu mākslinieku ieguldītais darbs kino ēkas apdarē padara to par unikālu objektu ne tikai Bauskas, bet visas Latvijas kontekstā.»
Nāk dzert un trokšņot
Tomēr paši baušķenieki padomju laikā pēc kino estētikas tā diži netiecās, par to ne reizi vien rakstīja vietējais laikraksts «Komunisma Ceļš», kurā vietējā kino tempļa direktore Irēna Ausēja sūkstījās par baušķenieku kino analfabētismu. Bauskas vecpilsētas biedrība savā publikācijā par «Uzvaras» vēsturi atminas kādu 1972. gada avīžrakstu: «Toreizējā kinoteātra direktore Irēna Ausēja pauda nožēlu par arvien sarūkošo apmeklētāju daudzumu. Tāpat viņa minēja skatītāju zemo kultūras līmeni - tie nāk uz kino lietot alkoholu un trokšņot, nevis baudīt mākslu. Pieprasītākās bijušas zemas kvalitātes ārzemju filmas, bet mākslinieciski augstvērtīgas filmas neesot bijis izdevīgi vest uz Bausku.»
Sešus gadus vēlāk, 1978. gada 17. novembrī, «Komunisma Ceļa» žurnāliste Irēnai Ausējai norāda, ka kinoteātrī seansi joprojām tiek kūtri apmeklēti - varbūt pie vainas reklāmas trūkums. Uz to Bauskas rajona Kinodirekcijas direktrise atbild: «Manuprāt, kinofilmas mūsu pilsētā tiek reklamētas pietiekami labi. Rajona laikraksta lasītājus regulāri informējam par gaidāmajām kinofilmām, iestādēm un organizācijām, kā arī daļai iedzīvotāju katru mēnesi izsūtām kinofilmu repertuāru. Un kur tad vēl reklāmas stendi! Skatītāju samazināšanās tendence nepastāv tikai mūsu pilsētā. Tā vērojama visā republikā. Viens no galvenajiem cēloņiem ir diezgan vājais repertuārs.»
Jā, 1978. gadā Bauskas kinodirektorei tik tiešām bija iemesls šādi sūkstīties. Piemēram, Rīgas kinostudija šajā gadā neuzņēma nevienu mākslas filmu, kas līdz mūsdienām palikusi ļaužu atmiņā («Teātri» ar Viju Artmani galvenajā lomā nevar pieskaitīt, jo tā bija televīzijas filma, kas nebija paredzēta rādīšanai kinoteātros). Arī plašajā padomjzemē 1978. gads neizcēlās ar paliekošu un joprojām skatītu vai kinovēsturē vismaz ar sudrabotiem burtiem ierakstītu spēlfilmu produkciju. Bet pie vainas, pēc Auzeres ieskata, bija arī Bauskas kinoauditorija, kuru viņa raksturoja: «Tā ir skaļa, dažkārt nekulturāla - galvenokārt jaunatne. Pusaudžiem ārā salst, nav īstas nodarbošanās. Kā pavadīt vakaru? «Aiziet uz «kinci»!» Ja rāda par indiāņiem vai detektīvu, tad ir vērts paskatīties. Nopietna satura filma - lai pasvilptu, skaļi sarunātos, nevietā izteiktu replikas. Tā gan ir mazākā skatītāju daļa, taču viņi bieži apmeklē kino un ļoti traucē. Vienai kontrolierei nav iespējams apvaldīt viņu temperamentu. Filmu demonstrēšanas laikā lieti noderētu kārtības sargu klātbūtne, sevišķi vasarā, kad ir tā saucamās nakts izrādes.»
Padomju okupācijas piemineklis
Varētu būt dažādas versijas, kāpēc reiz krāšņākajai Bauskas ēkai nav paveicies nosargāt savu spožumu. Ja piesaucam tautas gara spēku un mistisko varu, tad, iespējams, namam jau līdz ar pamatakmeni tika lemts gals, jo pēc būtības to var uzskatīt par sava vaida Latvijas okupācijas pieminekli. Tas celts un tam nosaukums dots par godu sarkanarmijas ienākšanai pilsētā 1944. gada septembrī, turklāt ar sīvām kaujām un lielgabalu dārdiem. Par kinoteātra atklāšanu pirms 68 gadiem pirmajās lappusēs vēstīja visas Latvijas PSR lielākās avīzes. Citējam «Cīņu» 1954. gada 18. septembrī: «14. septembrī Bauskas iedzīvotāji atzīmēja 10. gadadienu, kopš pilsētas atbrīvošanas no vācu fašistu okupantiem. Šīs gadadienas priekšvakarā rajona iedzīvotāji saņēma skaistu dāvanu - jaunu kinoteātri «Uzvara». (..) Kinoteātrī uzstādīta vismodernākā Padomju zemē ražotā projekcijas un skaņu iekārta. Pie jaunās celtnes iekārtoti glīti skvēri.
Godam strādājuši jaunā kinoteātra celtnieki - Bauskas rajona celtniecības un remonta kantora kolektīvs, kas nodeva ēku ekspluatācijā 3,5 mēnešus pirms termiņa.
Pirmajā dienā gandrīz tūkstots rajona iedzīvotāju noskatījās jaunajā kinoteātri kinokomēdiju «Mēs kaut kur esam tikušies».
«Literatūra un Māksla» dienu vēlāk raksta: «Pa glītiem pakāpieniem nokļūstam betona plāksnēm izklātā laukumā jaunā Bauskas kinoteātra «Uzvara» priekšā, kur gaumīgi izveidoti apstādījumi. Foajē. Pār Vladimira Iļjiča Ļeņina bisti viņa vārdi: «No visām mākslām svarīgākā ir kino». Kāpnes ved uz kolonām greznoto foajē balkonu. Te iekārtota lasītava, kur kino apmeklētāju rīcībā ir jaunākie laikraksti un žurnāli. Plašā zāle var uzņemt 330 skatītāju. Tās griesti rotāti ornamentiem. Bagātīgs ir kinoteātra iekārtojums, sākot jau ar monumentālo fasādi, foajē un lasītavas kolonām un beidzot ar stikla rotājumiem lielu saktu veidā. (..) Bauskas darbaļaudis jaunās filmas tagad varēs noskatīties gandrīz reizē ar Rīgas darbaļaudīm.»
«Bauskas Darbs» ziņo, ka kinoteātri atklāja ar plašu mītiņu, kurā, runājot rajona komjauniešu un jauniešu vārdā, komjaunatnes rajona komitejas daļas vadītāja b. Pakule teica: «Sevišķs prieks par jauno kinoteātri ir rajona jaunatnei. Bauskas darba un skolu jaunatnei tagad ir dotas visas iespējas ne tikai pašiem nodarboties ar mākslu, bet arī vērot mūsu zemes labāko mākslinieku sniegumus. Par to Bauskas jaunatne izsaka Partijai un Valdībai sirsnīgu paldies.»
