VAKARA ZIŅAS. Mārtiņš Spuris: Laime ir grūti notverama

Cēsnieks, kurš savas personības šķautnes pārbauda Rīgā starp radošiem ritmiem, kas paslēpušies mūzikā un televīzijas dinamiskajā spozmē. Viņš nebaidās būt patiess. Savas dzīves karuselī, izvēlēs un paša rastajā solī, kas katru minūti liek apzināties un novērtēt šodienu. Mārtiņš Spuris savu daudzpusību apliecina TV ekrānā kā viens no TV3 «900 sekundes» smaragdiem un arī uz skatuves, kad piesēdies pie bungām, lai grupas «Franco Franco» melodijās jebkurš spētu  aizmirsties. Mārtiņš savu ikdienu pavada arī video režijā, strādājot digitālajā aģentūrā «Wrong», un vadot pasākumus. Kā to visu var paspēt, ja diennaktī ir tikai 24 stundas?

Par ko esi pateicīgs šajā dzīvē un, pats svarīgākais, šodien pateicīgs?

Ja man to vaicātu pirms dažiem mēnešiem, ticu, ka atbilde varētu būt mazliet citāda, taču, ņemot vērā Ukrainā notiekošo karu un Krievijas pastrādātos noziegumus, jūtu, ka ir mainījusies vērtību skala. Esmu īpaši pateicīgs par sievu un ģimeni, ko varu satikt jebkurā brīdī, par cilvēkiem, kas man ir apkārt, par labu veselību, par brīvību gan savu domu paušanā, gan darbos, ko daru. Salīdzinot ar to, kas notiek Ukrainā, arī daudzas ikdienas problēmas šķiet mazāk svarīgas nekā iepriekš.

Kas ir tavs iedvesmas malks un spēka avots dzīvei?

Tādu ir daudz, jo katrā dienā var notikt dažādas, reizēm šķietami mazas situācijas, kas iedvesmo. Reizēm tā var būt grāmata, filma vai intervija. Mani vienmēr fascinējušas biogrāfijas. Redzot kāda cilvēka dzīves stāstu kompakti iepakotu, ir iespēja paskatīties uz viņa dzīvi no malas. Tajos brīžos var saredzēt, ka lēmumi, ko cilvēks ir pieņēmis konkrētajā brīdī, var aizvest pie lielām un labām lietām arī tad, ja ir šķitis, ka lēmums rada satraukumu vai bailes. Tas ļauj mazliet izkāpt no sevis, saredzēt lielo bildi un saprast, ka cilvēki spēj tikt galā ar visdažādākajām situācijām un adaptēties.

Bez kā nespēj iztēloties savu dzīvi?

Kamēr mēs nezinām, kā ir bez kaut kā dzīvot, tikmēr šķiet, ka ir daudz lietu, bez kurām nevarētu iztēloties dzīvi. Šī brīža kontekstā noteikti nespēju iztēloties dzīvi bez miera un brīvības, jo tie iepriekš šķituši pašsaprotami. Taču saproti, ka tā var arī nebūt. Esošajā kontekstā to ļoti novērtēju.

Kas ir tava miera osta?

Mājas noteikti ir vieta, kur jūtos vislabāk. Lai kāda būtu diena - veiksmīga, ne tik veiksmīga, priekpilna vai skumja, zinu, ka mājas ir vieta, kur būs iespēja atjaunot gan fiziskos, gan emocionālos spēkus.

Un ko iemācīja pandēmijas gadi?

Pandēmija iemācīja, ka ir daudz lietu, bez kurām ikdienā var iztikt vai vismaz tās samazināt. Piemēram, daudz var izdarīt attālināti. Dzīvais kontakts ir ārkārtīgi svarīgs, un tikties klātienē ir forši, taču pandēmija ļāva atrast labu balansu starp digitālo un reālo vidi, tādā veidā ietaupot gan finansiālos, gan laika resursus. Ja runājam par izmaiņām dzīvē, tad pandēmija ir pirmais tik globāla mēroga notikums, ko savā apzinātā dzīvē piedzīvoju, kas lika aizdomāties, cik viss ir trausls - veselība, dzīvība, ilgtermiņa plāni. Tas iemācīja to, cik maz varam paredzēt, jo nekad nezinām, kas var notikt. Tādēļ cenšos vairāk apzināties to, kas ap mani ir pašlaik. Reizēm domāju: «Es esmu šeit, šobrīd daru to un to, man blakus ir šāds cilvēks.» Tas ne vienmēr izdodas, jo ieslēdzas ikdienas autopilots, taču šo cenšos piekopt, lai dzīve nepaskrien garām.

Kā nonāci līdz mikrofona pultij?

Tas notika pakāpeniski un pat nejauši. Ja atskatos uz skolas laiku, pirmajās klasēs visai labi veicās skolas daiļrunātāju konkursos. Pēc tam bija dažas reizes, kad piedāvāja vadīt kādu skolas pasākumu vai piedalīties nelielā publiskā etīdē. Atceros, skolas laikā galvenais, kas sagādāja prieku, bija ar klasesbiedru grupu spēlēt uz skatuves, jo tur biju aiz ģitāras un nebija jārunā. Ja man kādreiz publiski bija jārunā, tas sagādāja lielu uztraukumu un noveda pie sajūtas, ka man nepatīk runāt publiski. Taču, atskatoties tagad uz to laiku, saprotu, ka patiesībā tās bija bailes no publiskās runas. Savukārt ceļš uz nopietnāku runāšanu pie pults sākās 2014. gada nogalē, kad mana sieva Kristīne pamanīja tā laika «Radio TEV» programmu direktora Andra Jurgas feisbuka ierakstu, ka meklē jaunu ētera balsi. Tajā brīdī vēl nezināju, ko tieši vēlos darīt ilgtermiņā, jo nesen biju pabeidzis Latvijas Kultūras koledžu (mūzikas menedžmentu) un turpināju bakalaura mācības Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā, mācoties uzņēmējdarbību ar specializāciju radošajās industrijās.

Iepriekš bija pieredze ar «Rīga Radio» koncertsesiju organizēšanu. Tā kā pats spēlēju grupā, tad šķita, ka, iespējams, varētu turpināt darboties gan ar mūziku, gan menedžmentu. Taču, ieraugot sludinājumu par ētera balsi, parādījās patīkams satraukums, kas šķita laba zīme. Izturēju konkursu un tiku strādāt «Radio TEV», katru darbdienu vadot ētera laiku, kad cilvēki dodas mājup. Nostrādāju gandrīz trīs gadus un esmu pateicīgs par doto iespēju, jo tas bija lielisks atspēriena un pieredzes punkts tālākajam darbam šajā jomā.

Pēc tam sāku strādāt Rīgā digitālajā aģentūra «Wrong» un līdztekus tiku pie iespējas gatavot un stāstīt interneta portālu apskatu Latvijas Radio 1 programmā «Pēcpusdiena». Tur biju aptuveni gadu, tad nāca piedāvājums vadīt laika ziņas (toreiz LNT) raidījumā «900 sekundes». Tā kā televīzija bija jauns izaicinājums un iespēja vēl vairāk sevi attīstīt šajā jomā, piekritu. Pamazām soli pa solim nonācu pie «Balss maskā» un pasākumu vadīšanas.

Tavas lielākās atziņas, ko esi guvis, vadot, esot uz skatuves, izgaršojot pasākumu buķeti.

Publiskus pasākumus sāku vadīt pēc šova «Balss maskā» pirmās sezonas, kad joprojām bija pandēmija un neviens nezināja, cik ilgi tā turpināsies. Tāpēc lielākā daļa pasākumu notika attālināti - klātienē skatītāju nav, ir tikai filmēšanas komanda un dalībnieki. Šajā formātā jutos ļoti ērti, jo biju pieradis pie kameras, stāstot laika ziņas raidījumā «900 sekundes». Lielākais izaicinājums parādījās brīdī, kad ierobežojumi mazliet samazinājās un pasākumi notika arī klātienē. Tad pārliecinājos, cik ļoti svarīga ir publikas klātesamība, jo tas ir enerģijas pingpongs starp notiekošo uz skatuves un skatītājiem.

Kā tas ir - būt un sevi izaicināt radošajā spektrā?

Tā kā neesmu pilntiesīgs «frīlanceris», laika plānošana norit dažādi. Līdztekus darbam TV3 «900 sekundēs» vairāk nekā četrus gadus strādāju arī digitālajā aģentūrā «Wrong», kur šobrīd esmu pusslodzē. Papildus ir gan dažādi pasākumi, gan darbs grupā «Franco Franco». Kad piedāvā vadīt pasākumu, izvērtēju, vai tas būs atbilstoši manām prasmēm un virzienam, kurā redzu sevi darbojamies.

Ko tev nozīmē atstāt aiz sevis rokrakstu?

Galvenās lietas, ko paturu prātā: lai katrs cilvēks pasākumā jūtas labi un var no tā aiziet ar smaidu sejā. Ja esmu radījis šādu atmosfēru papildus visam pārējam, kas notiek pasākumā, tad jūtos priekpilns par paveikto.

Kas tevi motivē darīt un darīt daudz?

Vēlme ilgtermiņā darīt to, kas pašam rada interesi un patīk. Ja ir interese, jūtu, ka sevī varu atrast potenciālu lasīt, pētīt, mācīties. Lai to varētu darīt, sevi jāattīsta. Kad strādāju «Radio TEV», mana motivācija bija uzlabot savu runāšanas un ētera vadīšanas prasmi, lai cilvēkiem būtu interesanti klausīties. Ja viņi ir ieslēguši radiostaciju, tad tā ir mana atbildība, lai varu dot labāko, kas manī tajā brīdī ir. Katru dienu pēc ētera klausījos savus ierakstus, lai saprastu, ko uzlabot. Īpaši pirmajos mēnešos nebija patīkami sevi dzirdēt no malas. Bieži domāju: vai es tiešām tā izklausos? Taču šis process noteikti palīdzēja.

Kas ir tavi lielākie dzīves skolotāji?

Kopš mazotnes katrā dzīves posmā ir dažādi dzīves skolotāji, jo arī neapzināta mācība no kāda var būt mācība uz mūžu, tāpēc to ir daudz. Noteikti vieni no galvenajiem ir mani vecāki Astrīda un Armands, jo caur viņiem primāri ieraugi, kāda ir pasaule. Ar sievu Kristīni viens otram esam dzīves skolotāji. Bet negribas nevienam līdzināties, lai varētu vislabāk atrast pats sevi. Taču noteikti ir cilvēki, kas ar savu profesionālo darbību un dzīves redzējumu ir iedvesmojuši un uz visiem laikiem palikuši prātā, piemēram, Džims Kerijs, kam esmu sekojis līdzi, kopš sevi atceros.

Kā tiec ar visu galā, ja diennaktī ir tikai 24 stundas?

Mana ikdiena mēdz būt gan daudzveidīga, gan arī pavisam mierīga. Visa pagūšanas atslēga laikam ir darīšana. Esmu novērojis, ka dienās, kad ir maz jādara, mēdzu sliktāk saplānot dienu nekā tad, kad darbu daudz, jo tad jūtu, ka viss ir jāpaspēj, un esmu mobilizētāks.

Vai tev ir sava veiksmes atslēga?

Grūti teikt, vai ir viena veiksmes atslēga. Reizēm mēdzu domāt, ka veiksme ir nejaušu sagadīšanos kopums. Bet, ja apzināti jānovērtē, tad, manuprāt, viens no faktoriem, kas noteikti ir palīdzējis - mēdzu pārkāpt savām iekšējām bailēm un darīt to, kas pirmajā brīdī šķiet satraucoši, ja jūtu, ka patiesībā to vēlos darīt. Piemēram, piekrist vadīt «Balsi maskā» noteikti bija viena no bailīgākajām lietām, jo nezināju, kā tas būs, kā reaģēs skatītāji, kur tas aizvedīs. Taču sapratu, ka vēlos to mēģināt, jo, iespējams, šādas iespējas vairs nebūs. Esmu patiesi priecīgs, ka piekritu, jo tas pavēra lielāku logu uz sevis izziņu un iespējām.

Kāds, tavuprāt, ir veiksmīgs cilvēks un kāds - laimīgs cilvēks?

Laimīgs cilvēks ir tas, kurš jūtas laimīgs. Lai gan kopumā laime, manuprāt, ir grūti notverams stāvoklis - tas ir tik plūstošs, ka es vairāk ticu priekam nekā pastāvīgai laimei. Veiksmīgs cilvēks, manuprāt, būs tas, kurš ir dzīvē sasniedzis to, ko pats vēlas realizēt, vai arī ir ceļā uz to.

Vai Latvijā radošie spēki ir pienācīgi novērtēti?

Uz šo jautājumu precīzāk varētu atbildēt pēc dažiem gadiem. Šobrīd pateikt «jā» vai «nē» būtu mazliet triviāli. Manuprāt, jāskatās dziļāk kādā no radošajām jomām, jo atbildes atšķirtos atkarībā no tā, cik dažāda līmeņa radošajiem cilvēkiem šo pavaicātu. Ja kaut kas neizdodas, tad cenšos uz lietām skatīties caur «ko es pats varētu darīt, lai būtu labāk šajā situācijā» prizmu. Ja paļaušos tikai uz ārējiem apstākļiem, tad iespējas kaut kam izdoties un būt attiecīgi novērtētam ir mazākas.

Ko ieteiktu tiem, kas baidās sapņot lielus sapņus un darīt?

Es ieteiktu savas bailes pārvērst par virzītājspēku, jo baiļu pārvarēšana parādīs, ka patiesībā nebija tik traki, kā šķita. Un ar katru nākamo reizi pārkāpt bailēm būs arvien vieglāk. Ja ir bail par to, ko kāds padomās, der atcerēties, ka, visticamāk, lielākajā daļā gadījumu cilvēki neko nedomā, jo ir aizņemt paši ar savām lietām. Pēc savas pieredzes varu ieteikt nebaidīties uzrunāt iedvesmojošus cilvēkus vai tos, kas dara to, ko jūs gribētu darīt. Tik daudz dzirdēts par prakses vietām, kas pārvēršas par apmaksātu darbu! Tāpat noteikti iesaku turpināt attīstīt savu talantu, jo kāds to agrāk vai vēlāk var pamanīt.