VAKARA ZIŅAS. Pauls par 100 latiem vedis dāmu uz Ludzu
«Jaunība ir skaists un traks laiks ikviena cilvēka dzīvē. Visas durvis ir vaļā un jūra līdz ceļiem. Tieši tā notika arī manā dzīvē, un mans ceļš ar Maestro Raimondu Paulu ir savijies kopā no brīža, kad ar viņu kopā sēdējām konkursa žūrijā līdz viņam veltītajai izrādei «Leģendas dzimšana. Raimonda Paula daiļrades sākums»,» šķirstot albumu un atrodot kādu ap divdesmit gadus senu fotogrāfiju, kurā viņa redzama kopā ar Maestro, saka mūziķe un producente Laila Ilze Purmaliete.
Pie Maestro ar bulciņām
Laila Ilze atzīst - lai gan 2004. gadā viņai bijusi visai miglaina nojausma par mūzikas biznesa organizēšanu, taču radusies ideja, ka Latvijai nepieciešams jauno dziedātāju konkurss. «Neatceros vairs, kur, bet biju redzējusi, cik skaisti bērni un jaunieši dzied Raimonda Paula dziesmas - nevis bērniem domātās, bet pieaugušo, skaistās, iemīļotās. Sapratu, ka jauno dziedātāju konkurss izdosies, ja būs interesants repertuārs un turklāt viens autors, kurš ir viszināmākais. Man šķita, ka koncepcija konkursam ir gatava. Turklāt tas viss bija vēl pirms daudzajām «talantu fabrikām».»
Ar gatavo koncepciju Laila Ilze devusies pie Raimonda Paula uz Radio māju Doma laukumā. «Viņam vienmēr ir bijis kabinets Latvijas Radio kopā ar «Dzeguzīti». Pareizāk sakot, nevis kabinets, bet tāda paplaša atpūtas telpa ar smagām padomju laika mēbelēm. Zināju, ka parasti tur ap pulksten vienpadsmitiem no rīta kopā ar «Dzeguzītes» vadītāju Dailu Martinsoni un visiem, kas grib satikt Raimondu Paulu, tiek dzerta kafija ar kādu bulciņu vai kūciņu. Tā nu es ar savām kūciņām un bulciņām, un puķu pušķi arī, protams, no rīta biju klāt. Daila Martinsone laipni mani ar Maestro iepazīstināja.» Laila Ilze atminas - kad viņa visu Maestro bija izstāstījusi un vēl piepušķojusi klāt domu, ka konkursa noslēgumu varētu rīkot Dzintaru koncertzālē un vēl filmēt, «Paulam tas uzreiz šķita interesanti. Viņš teica: labi, paskatīsimies, kas tur iznāks».
Trīs gadus ar Paulu pa Latviju
Producentes plāns bijis tāds, ka Maestro kopā ar viņu vajadzētu braukāt pa Latviju, darboties žūrijā un pēc tam piedalīties arī festivāla noslēgumā Dzintaru koncertzālē. «Tiesa, visu laiku mani tikai uztrauca jautājums, kā būs ar naudu, cik man jāsola Paulam, vai kā tas vispār notiek? Bet kauns jau par naudu uzreiz runāt. Domāju: nekas, nāks laiks, nāks padoms,» atminoties tālos notikumus, Laila Ilze smejas.
Pamazām bērni visā Latvijā sākuši dziedāt Paula dziesmas, un, kā saka Laila Ilze, četras piecas stundas garie koncerti bijuši ļoti interesanti, pilni kultūras nami ar skatītājiem; visi eiforijā…
Kad labākie dziedātāji jau bijuši atlasīti, viņa varējusi sākt rādīt Maestro, cik talantīgi dziedātāji ir Latvijā. «Latgales puses dziedātājus pulcinājām Ludzā, jo tur darbojās ļoti atsaucīga kultūras nama vadītāja Valentīna Razumovska (toreiz vēl Seņka). Toreiz pati lepni stūrēju baltu otro «golfiņu». Tāpat bija jāsāk konkrētāka saruna ar Maestro par braukšanu uz Ludzu, tāpēc saņēmu dūšu un nosaucu «lielo» honorāru, kādu es viņam varētu maksāt par darbu žūrijā un braukšanu uz Ludzu. Pauls to uztvēra ļoti lietišķi un piekrita, tā ka jutos gandarīta, ka lūdzu Maestro vērtēt jaunos talantus ne jau par brīvu.»
Raimonds Pauls Lailai Ilzei teicis: «Brauksim gan labāk ar manu mašīnu, es jūs aizvedīšu, ko jūs tik tālu pati stūrēsiet...» «Tā nu mēs braucām. Izrādās, ka Pauls tikko kā bija nopircis jaunu BMW apvidus auto, ko labprāt izmēģināja tālajā braucienā. Tā sākām braukāt pa Latviju ar Maestro, un tas turpinājās trīs gadus, jo trīs reizes konkurss «Jaunās zvaigznes» tika veltītas Raimonda Paula daiļradei.»
Veiksmīgā sadarbība pārtop veltījumā
Producente atgādina, ka jau konkursa pirmajā gadā viņi «izcēluši» toreiz nevienam vēl nezināmos un neredzētos jaunos talantus - tagad labi pazīstamos dziedātājus Dzintaru Čīču un Ievu Sutugovu - «un tad jau ar gadiem gandrīz visus šodien uz skatuvēm dziedošos».
Par to laiku viņa piebilst: «Tolaik es pati vēl biju ļoti jauna (ne tā kā šodien - pusmūža jauna) un kopā Raimondu Paulu jutos ļoti viegli. Varēju just, ka viņam ļoti patīk ar jaunajiem, viņā iekšā bija nemiera gars un uguntiņa - galvenais, lai ir interesanti. Un visi jau zina, ka kopā ar Maestro vienmēr ir interesanti un vienmēr jautri.»
Tieši šie jaunības dienu piedzīvojumi viņai pirms dažiem gadiem devuši ierosmi veidot izrādi par paša Maestro jaunību. «Viņš tikai uztraucās, kādi būs akcenti izrādē: bohēma vai mūzika. Bet nu izrāde ir izpelnījusies vispārēju atzinību. Pats Maestro to ir noskatījies tikai datorā ierakstā, tomēr dod cerību, ka vismaz vienu reizi šovasar ieradīsies noskatīties «dzīvajā»: «Nu tā jūsu izrāde! Man visi to tik slavē un slavē! Vienreiz atbraukšu un sajaukšu visu jūsu stāstu, tad redzēsiet!» viņš man jokojot ir teicis, taču es jau redzu, cik viņam bija nozīmīgi viss, kas tur notiek, īpaši izvēlētais repertuārs. Tā mēs visi ļoti ceram, ka Maestro ieradīsies uz izrādi vai nu Rojā, vai Cēsīs!» piebilst Laila Ilze.