Šopavasar izcilā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas talanta cienītājiem bija lieliska iespēja viņas balsi dzirdēt divreiz – gan nesenajā mākslinieces solokoncertā Latvijas Nacionālajā operā, gan 1. maijā Liepājas koncertzālē «Lielais dzintars», kur Elīna «Eiropas dienas» koncertā uzstājās kopā ar pasaulslaveno Berlīnes Filharmonijas orķestri, interpretējot itāliešu komponista Lučāno Berio skaņdarbu «Folk songs».
«Kad pēc lidojuma uz Liepāju no Berlīnes braucām uz viesnīcu, teicu savai draudzenei - šobrīd esmu tik ārkārtīgi laimīga par iespēju piedalīties kopā ar «Berlīnes filharmoniķiem» šajā vēsturiskajā notikumā «Eiropas koncertā» un ar savu balsi paust savu nostāju šā brīža politiskajā situācijā,» pirms koncerta atzinās Elīna Garanča, ar smaidu piebilstot: katru reizi, kad «Berlīnes filharmoniķi» viņu uzaicina piedalīties koncertā, «es saku «jā» uzreiz un tikai pēc tam skatos, vai tas ir iespējams. Šoreiz koncerta dēļ tiku izrauta no «Samsona un Dalilas» topošā iestudējuma Londonas Koventgārdenas operā. Kad parādījās šis piedāvājums, piezvanīju teātra vadībai un teicu: «Vai jūs mani atlaižat vai neatlaižat, bet es braucu!» Taču operas vadība saprata šā koncerta nozīmīgumu un mani palaida.» Dziedātāja arī neslēpj, ka ikreiz sadarbība ar šo orķestri ir īpašs pārdzīvojums un piedzīvojums, jo mūziķi allaž viņu uzņem ar lielu sirsnību un atvērtību, tāpēc «man kā latvietei stāvēt un muzicēt viņu vidū ir ārkārtīgi liels gods. Esmu ļoti, ļoti lepna un ārkārtīgi pateicīga, ka varu piedalīties šajā koncertā, jo gan politiskā, gan kultūrpolitiskā situācija pašlaik pasaulē ir tāda, ka šim koncertam ir bezgalliela nozīme».
Pievēršoties citiem radošajiem plāniem, dziedātāja stāsta, ka šovasar vēl vismaz vienu reizi viesosies Latvijā, kad jūlijā Dzintaru koncertzālē skanēs koncerts «Elīna Garanča un draugi», savukārt nākamā gada janvārī Vīnes operā gaidāms Džuzepes Verdi operas «Aīda» jauniestudējums, kur viņa debitēs Amnerisas lomā. «Šai izrādei bija jānotiek jau pirms diviem gadiem Parīzes operā, taču pandēmijas dēļ viss tika vairākkārt pārcelts. Vienmēr esmu teikusi, ka tad, kad nodziedāšu Amnerisu, varu arī beigt dziedāt, jo būšu sasniegusi sev pašai vistālāk un augstāk nolikto mērķi.» Kāpēc tieši Amnerisa? «Vienkārši dievinu šo operu, šo mūziku; manuprāt, tā ir visskaistākā mecosoprāna loma - gan vokāli, gan emocionāli, arī teatrāli un stratēģiski ļoti veiksmīga loma. Vai mēs varam patiešām izstāstīt, kāpēc vienam garšo piena šokolāde, bet kādam citam - melnā rūgtā?»
Dziedātājai esot vairākas idejas par to, kas nākotnē varētu skanēt Latvijā, taču «šis gads jau man ir bijis ļoti pilns: koncerti ar Raimondu Paulu Nacionālajā teātrī, koncerti «Gorā» un šeit, Liepājā… Turklāt man ir jādomā par to, ko un kā gribu šeit parādīt, jo dziedāt vecos skaņdarbus vairs nav interesanti, un vajag laiku, lai varētu sagatavot kaut ko jaunu. Nemāku darboties tikai vienā virzienā - man ir vajadzīga dažādība, lai nebūtu garlaicīgi, un man šķiet, ka arī skatītājam ir interesanti, ja katru reizi varu piedāvāt kaut ko jaunu. Tas arī palīdz uzturēt vokālo formu, un man šādi izaicinājumi patīk, turklāt tas palīdz uzturēt spriganumu un jaunību.»
Taujāta, kā vēl šajā situācijā varētu palīdzēt Ukrainai, Elīna Garanča stāsta, ka ir jau darīts gana daudz praktisku lietu: «Esam gan pirkuši bruņuvestes Ukrainas armijas vajadzībām, gan pēc koncertiem ukraiņu vajadzībām esmu ziedojusi daļu honorāra, gan ukraiņu ģimenei, kas bēgļu gaitās pārcēlusies uz Latviju, esam veduši traukus un gultasveļu. Diemžēl izmitināt kādu ģimeni pie mums nebūtu reāli, jo visu laiku esmu ceļā.»
Lūgta dalīties pārdomās par Ukrainā notiekošo un kara iznākumu, māksliniece strikti nosaka: «Tā kā Zelenskis vienmēr saka, ka Ukraina uzvarēs, tā es arī visu laiku ceru, ka tā tiešām notiks.» Pārdomas viņai raisa jautājums par Krievijas režīma turpmākajiem nodomiem: «Par to domājot, man nāk atmiņā, kā savulaik latvieši tika dēvēti par ieklemmējušamies rusofobiem. Tagad sāk izskatīties, ka pasaule pamazām mostas un sāk ņemt vērā daudzus no tiem brīdinājumiem, kurus savulaik izteicām skaļi un kuri diemžēl ir piepildījušies. Un izskatās, ka Krievijas mērķis ir piepildīt vēl vairāk savus nodomus, nekā tas izdarīts pašlaik. Tāpēc ļoti ceru, ka cilvēku vienotība un sadošanās rokās visā pasaulē beidzot izbeigs to vājprātu, kas notiek Ukrainā, un apstādinās uzbrukumu, pārtraucot iznīcību, un tā izplatījusies nekontrolējamās robežās. Uz to es ļoti ceru, un, protams, šajā situācijā mēs katrs darām tik, cik varam izdarīt.»
Elīna arī piebilst, ka joprojām ir šokā par to, kā Krievijas televīzija var nozombēt cilvēkus, un «tas ir bezkaunīgi un prātam neaptverami, kā mūsdienu brīvajā pasaulē viņi var turpināt izplatīt melus!» Dziedātāja arī spriež, ka, iespējams, tas ir cilvēku kultūras gēns, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē gadsimtiem ilgi: «Mēs taču redzam, ka krievu cilvēki gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši apspiestībā un nabadzībā, ka diemžēl neko labāku viņi dzīvē nav redzējuši, acīmredzot tāpēc arī nesaprot, kas notiek citur pasaulē un par ko cilvēki cīnās. To lieliski jūt, izbraucot 100 kilometrus ārpus Maskavas vai Pēterburgas vienā vai otrā virzienā, jo tur lielākā daļa cilvēku vispār nav redzējuši elementāras sadzīves lietas…»
Dziedātāja nekad nav slēpusi, ka, viesojoties Latvijā, viņa ar lielu prieku nododas dārza darbiem un sēņošanai rudenī; tiesa, vai šoruden būs brīva nedēļa šai nodarbei, Elīna pagaidām vēl nezina, jo, iespējams, viņai būs jādodas koncertēt uz Ķīnu un Japānu. Savukārt par dārza darbiem dziedātāja saka: «Kā jau visos dārzos, arī man būs šis tas jāapgriež, šis tas jāpārstāda, šis tas ir nosalis, šis tas jāsamēslo. Un man tieši pēc šī Liepājas koncerta šiem darbiem būs mazliet laika: esmu sarunājusi ar tēti, ka varēšu viņam palīdzēt; esam pieaicinājuši arī dārznieci, kurai uzticēsim padarboties ar smagākajiem darbiem, bet mēs dosim vadošos norādījumus. Siltumnīcā kopš pagājušās reizes ir sadīguši salāti - tos mazliet pašķibināsim, un vēl būs jāizdomā par tomātu stādīšanu, jo tā mums ir tradīcija - kad tētim maija beigās ir dzimšanas diena, vienmēr siltumnīcā stādām tomātus.»
Elīna piebilst: «Man dārzs ir divas trīs stundas fizisku aktivitāšu svaigā gaisā. Visi vienmēr kliedz, ka dārza darbus daru bez cimdiem, ka visas rokas ir saskrāpētas, bet tajā mirklī man ir svarīgi, ka rokas ir zemē, man ir vajadzīgi tie dubļi un tā sajūta, tā piezemēšanās un sazemēšanās kā zibensnovedējam. Un brīdī, kad varu basām kājām pastaigāt pa dārzu, esmu laimīga!»