Viņas samtainais tembrs ir iecienīts. Viņas radošā personība runā pati par sevi. Māksliniece ar lielo burtu. Tik dažāda, šarmanta un daudzpusīga. Sevi ikdienā apliecina uz skatuves, gan vadot dažādus pasākumus, gan arī ierunājot filmas un reklāmas. Kā viņai tagad klājas? Laikā, kad vīruss apstādināja neskaitāmu cilvēku likteņus, jā, arī radošās dvēseles un sirdis. Tieši tāpēc ziņkāre māc, vai māksliniece Vita Baļčunaite pandēmijas kuģi stūrēja pašas izvēlētā virzienā vai ļāvās, lai tas aizved savos ūdeņos.
«Ikdiena šodien ir pārbaudījumu laiks. Iepriekš bija pandēmija, bet šobrīd mēs ceram, ka miers pasaulē atjaunosies. Gaisma vienmēr uzvar tumsu. Tagad katrs palīdzam un atbalstām tos, kuri iebrucēju dēļ atrodas dramatiskā situācijā. Liekas absurdi, ka šajā gadsimtā, kad par visu ir iespēja vienoties civilizētā veidā, cieņpilni sadarbojoties, tomēr ir kāds, kurš savā uztveres līmenī iekavējies alu laikmeta domāšanā un savas nedziedinātās dvēseles rētas un kompleksus projicē, risina uz citu cilvēku rēķina. Ne vienmēr varam izmainīt to, kas notiek ap mums, taču vienmēr varam sākt ar savu piemēru, lai palīdzētu radīt labvēlīgāku pasauli.»
«Daļa no manas ikdienas aizrit studijā. Es ierunāju, iedziedu reklāmas, filmas, multfilmas. Pandēmijas posmā visi koncerti, pasākumu vadīšana bija apstājusies. Arī audio reklāmu ierunāšana bija mazinājusies, vienu brīdi gandrīz apstājusies, jo uzņēmēji bija apjukuši, nezināja, kā notikumi virzīsies, tomēr šobrīd šajā lauciņā jaunrade atjaunojas. Pandēmijā daudzi cilvēki bija apjukuši, nobijušies. Lai harmonizētu apkārtējo sajūtas, katru vakaru mēneša ilgumā, sākotnēji dažas dienas ierakstā, vēlāk tiešraidē feisbukā sāku lasīt stāstus, pasakas. Man rakstīja un izteica pateicību daudzi pieaugušie - kaut arī viņiem bērnu neesot, viņi katru vakaru klausoties manus lasījumus, un tie palīdz nomierināties, mazināt trauksmi un iemigt.
Gadu reizi nedēļā interneta tiešraidē starptautiskajā latviešu portālā «Kopā» vadīju savu autorraidījumu «Sarunas bez filtra», kur uz sarunu aicināju dažādas sabiedrībā iemīļotas personības ar nolūku iedvesmot, uzmundrināt līdzcilvēkus. Tas, ko ieguvu, bija pateicība no apkārtējiem, bet to darīju bez atalgojuma.»
«Mana darbošanās, kas saistīta ar skatuvi, bija apstājusies, bet rēķinu maksāšanu neviens nebija atcēlis. Strādāju par administratori, uzņēmos rakstu darbus. Vairāku uzņēmumu mājaslapām izveidoju pamattekstus. Kopš bērnības biju rakstījusi savam priekam, vēlāk - draugiem, paziņām, kā arī šad un tad izlīdzēju ar interviju, preses relīžu rakstīšanu bez maksas, jo rakstīšana man padevusies kopš bērnības, kad skolas laikā manus sacerējumus, referātus skolotājas lasīja par piemēru citiem vienaudžiem. Taču pandēmijas laikā uzzināju, ka par rakstīšanu arī maksā. Kad 2020. gada oktobrī uzzinājām, ka saistībā ar pandēmijas ierobežojumiem tiks atceltas ieplānotās izrādes, nenotiks pasākumi, koncerti, saņēmu uzaicinājumu būt par vienu no raidījuma «Izstāsti Latvijai» vadītājām un arī piedāvājumu filmēties seriālā «Viņas melo labāk». Iepriekš vairākiem aicinājumiem filmēties latviešu seriālos biju atteikusi, jo tēli, kurus piedāvāja atveidot, nesaskanēja ar manām vērtībām, taču šoreiz, ņemot vērā apstākļus valstī un pasaulē, palūdzu, lai atsūta scenāriju. Uz to brīdi gan no lietuviešu oriģinālsatura bija vien iztulkotas divas trīs sākumsērijas, taču nešķita traki, tāpēc piekritu. Atklāti sakot, esmu Visumam ļoti pateicīga par šo pieredzi, jo bija gan prieks sadarboties ar kolēģiem filmēšanas laukumā, gan pie reizes atalgojums par filmēšanos seriālā, par kuru varēju nomaksāt rēķinus.»
«Nesen biju uzaicināta piedalīties «Erasmus+» projektā. Šī bija radoša, muzikāla nometne, kur Siguldā deviņas dienas dzīvojām ar māksliniekiem, mūziķiem no Spānijas, Turcijas, Rumānijas un Latvijas. Biju uzaicināta pārstāvēt Latvijas komandu. Nometnes dalībnieki bija brīnišķīgs piemērs, kā zem viena jumta var dzīvot, sadarboties, jaunradīt šķietami dažādu kultūru pārstāvji. Jau no pirmās dienas visi runājām vienā - cilvēcības un mūzikas - valodā. Sirsnīgi un cieņpilni. Man nekad nav bijusi būtiska cilvēku tautība, ādas krāsa, vecumposms, orientācija, mantiskā labklājība, reliģiskā piederība, taču svarīgi bijis, kādas cilvēciskās kvalitātes katrs izvēlamies sevī izkopt. Un šeit mēs visi, kuri bijām satikušies, pasauli, esību uztveram līdzīgi, tāpēc ikdienas radošā sadarbība bija ļoti patīkama.»
«Manuprāt, esība ir maģiska, ja vien paši līdzdarbojamies un dzīvojam saskaņā ar labāko sevī. Daba mums vienmēr iedod labāko no sevis, un vien mūsu izvēle, lēmumi un rīcība nosaka, vai to uzlabosim, atstāsim tādu, kāda tā ir, vai sačakarēsim. Mēs esam dabas daļa. Man būtiskākā vērtība šajā pasaulē, savā ikdienā nav lietas, bet gan harmonija sajūtās, kā arī man svarīgu, mīļu cilvēku tuvums. Lai viņi ir laimīgi, veseli. Arī saturīga literatūra, grāmatas palīdz sakārtot domas, uzmundrināt sajūtas. Pat tad, kad ir lielāka ikdienas rosība, vismaz viena vai dažas lapaspuses dienā man vajadzīgas. Un svarīgas ir tieši taustāmas, papīra grāmatas, jo tas savā ziņā ir veids, kā atpūšos no elektronikas, viedierīcēm, kuru klātbūtne ikdienas saziņā dažkārt ir pārmērīgi liela. Man ir ļoti būtiski ik pa laikam atjaunoties, rast laiku sev, uzpildīties, šad un tad palīdz nekā nedarīšana, filmas noskatīšanās. Mūzika, dejas, sportošana, rakstīšana, fotografēšana, rokdarbi, zīmēšana... Nekad neesmu sapratusi vārda «garlaicīgi» nozīmi, jo vienmēr ir iespēja apgūt daudz jauna, izzināt pasauli un sevi tajā.»
Mākslinieka dvēseles spogulis ir trausls, bet spēcīgs, jo tas sniedz līdzcilvēkiem emociju gammu visplašākajā amplitūdā. Daudzpusīgā māksliniece atzīst, ka uz skatuves ir jūtams plašs emociju spektrs, ko izjūt arī klausītāji. «Palēnām festivālu, koncertu, pasākumu, sporta spēļu vadīšana atsāksies. Arī aicinājumi vadīt publiskās runas meistarklases atjaunosies. Jā, man ir dažādas solo koncertprogrammas, kuras izpildu sadarbībā ar pianistu akustiskā variācijā vai ar lielāku muzikālo sastāvu. Sadarbojos ar citiem dziedošiem māksliniekiem un kolēģiem aktieriem. Man nav būtisks žanrs, bet gan vārdu un mūzikas sadarbība un vēstījums, kuru nododu klausītajiem. Patīk arī lasīt dzeju. Bieži vien pēc koncerta cilvēki izsaka pateicību par to, ka koncerta laikā ir gan smaidījuši, gan raudājuši, gan dziedājuši līdzi, izkustējušies un aizdomājušies par savu dzīvi, ikdienu, mērķiem, cilvēciskām vērtībām, uzdevumiem. Mēs, mākslinieki, dažkārt ar savu mūziku, priekšnesumiem palīdzam cilvēkiem atjaunot ticību viņos pašos mītošajām spējām, iespējām, aicinām līdzcietībai, aizdomāties par cilvēciskajām vērtībām, savas dzīves uzdevumiem, samīļojam sajūtas, uzfrišinām, iedvesmojam, iepriecinām, un par to ir gandarījums.»
«Šajā brīdī pasaulei ļoti vajag mieru, nevis naidu. Mīlestību, līdzcietību, nevis agresiju, kā arī izpratni, sadarbību, nevis atgrūšanos. Viena lieta ir aizstāvēties, ja uzbrūk, cita - nocietināt sevī cilvēcību un domāšanā, darbos kļūt līdzīgam uzbrucējam. Ja mūsos ir iemājojis naids, bailes, agresivitāte, tad varmāka mūs ir uzveicis. Ukraina šobrīd cīnās ne tikai par savu, bet arī par mūsu visu brīvību, neatkarību. Un lielāks atbalsts tai būsim, ja kļūsim arvien stiprāki, vienotāki savos darbos un savā ticībā. Nespriedīsim, vadoties pēc viena subjekta absurdās rīcības, par visu krievu valodā runājošo cilvēku nodomiem un būtību. Neļausimies tapt iebiedēti, bet būsim pārliecināti, vienoti savās domās un darbos, ar apziņu, ka gaismas mīlestības nodomi vienmēr ir stiprāki. Gaisma ir stiprāka par tumsu, ja vien katrs no mums rīkotos saskaņā ar mīlestības pirmavotu un ar savu sirdsapziņu, nenocietinātu sevī cilvēcību, bet atmodinātu vērtīgākās dvēseliskās kvalitātes. Es būšu laimīga, kad atjaunosies miers pasaulē. Ja pagaidām nevaram mainīt esošo situāciju, tad ar savām koncertprogrammām, dziesmām, vadītajiem pasākumiem varu kaut mazliet harmonizēt līdzcilvēku sajūtas.»
