Talantīgās mākslinieces saknes ir meklējamas Ukrainā. Viņas spēks ir apbrīnojams un balss, patiesa līdz sirds dzīlēm, ir cieņas vērta. Viņa ir pārliecinoša gan kā māksliniece, gan izsakot nostāju par Krievijas karu Ukrainā, mudinot apzināties, ka šis ir laiks, kad mūsu acu priekšā veidojas vēsture. «Sadosimies rokās, kamēr vēl varam!» uzsver Katrīna Gupalo.
Ko esi sapratusi šajā nebūt ne vieglajā laikā? Ticu, ka vērtības arī tev ir mainījušās.
Esmu atklājusi, cik milzīgs spēks ir katra cilvēka balss un cik lielas pārmaiņas iespējamas, ja vienojas visa sabiedrība. Ļoti ceru, ka šī atziņa ir nākusi pie daudziem no mums, un tas palīdzēs mainīt daudzas lietas arī nākotnē. Sākot jau ar Dzīvesbiedru likumu, kurš ir vitāli nepieciešams, pašsaprotams un dabisks, bet Latvijā nāk tik grūti un ilgi.
Ukraina ir puse no tevis. Ir cienījami, ko esi jau paveikusi un kā paud savu atbalstu savām saknēm. Kas tev dod spēku šajā laikā?
Šis ir laiks, kad nedrīkstam apstāties. Mūsu acu priekšā veidojas vēsture, un mēs nedrīkstam stāvēt malā un būt pasīvi. Būs laiks aizmirsties un aizbēgt no visa un visiem. Bet tas būs vēlāk, tad, kad visi kopā saņemsimies un apstādināsim Putina armiju. Kamēr tas nav izdarīts, neviens no mums nevar atslābt un justies drošībā, jo šis ļaunums ir nekontrolējams un neprognozējams un vienā skaistā dienā var pieklauvēt pie mūsu durvīm.
Tas, ka latvieši spēj sadoties rokās, nav tikai fakts - par to liecina darbi.
Visa Latvijas sabiedrība - gan latviešu, gan krievu un citu tautību cilvēki mūsu zemē - tiešām ārkārtīgi enerģiski, sirsnīgi un spēcīgi palīdz gan bēgļu gaitās nonākušiem cilvēkiem, gan arī Ukrainai tās cīņā par brīvību. Palīdz ar savu aktīvo nostāju, kuru sadzird valdība, un tālāk tiek meklēti risinājumi, kā pēc iespējas ātrāk un vairāk nogādāt humāno un militāro palīdzību Ukrainai. Citādi nevarētu būt, jo mēs Latvijā saprotam un spējam novērtēt brīvības nozīmi. Mani ir pārsteidzis kas cits - tas, cik zemu var krist, cik dziļa var būt tumsonība, cik zemiska var būt rīcība, cik nežēlīga var būt vardarbība, ar kuru Krievijas karaspēks iznīcina Ukrainu un tās tautu. Tas ir prātam neaptverami. Pateicoties medijiem un sociālajiem tīkliem, šo mežonīgo nodarījumu nevarēs noslēpt, kā tas būtu noticis citos laikos.
Tava dziesma «Resistance» ir atbilde karam Ukrainā. Spēcīga dziesma, kas vienaldzīgu neatstāj. Kas tevī notiek, kad to izpildi?
Katrreiz ir citādi. Kad «Resistance» dziedam kopā ar «Latvia for Ukraine» brīnišķīgajiem mūziķiem, tad ir kopības sajūta. Tas dod milzu enerģiju un ticību mūzikas un mākslas spēkam. Savukārt vēlos vakaros, kad dziedu to viena pie klavierēm «УКРАÏНА» pretī Krievijas Federācijas vēstniecībai Rīgā, ir pilnīgi citādi - vientuļi, drūmi un baisi. Bet tā ir realitāte, no tās nav iespējams aizbēgt, tai jāskatās tieši acīs un jācīnās visos iespējamajos veidos.
Kāda, tavuprāt, būs kļuvusi pasaule, kad Ukraina uzvarēs? Ticam mēs visi, ka gaisma uzvarēs tumsu. Agri vai vēlu, bet uzvarēs. Jāuzvar!
Arī es ticu, ka uzvarēs. Tikai cik daudz nevainīgu upuru tas nesīs sev līdzi... Tie ir asiņaini pārinodarījumi, kas paliks uz daudzām, daudzām paaudzēm, zaudētas dzīves un dzīvības, kuras nebūs iespējams aizmirst un izdzēst no apziņas. Un katru mīļu brīdi, kad kāds īd par savu personisko komfortu, par biznesa saistībām ar Krieviju, kuras būtu neizdevīgi zaudēt, kāds cits tur, Ukrainā, tiek spīdzināts, izvarots, nogalināts. Katra diena, kurā pasaules politikas līderi netiek galā ar savu mazdūšību paņemt Putinu pie dziesmas un vienreiz par visām reizēm apstādināt, maksā nevainīgu cilvēku dzīvības.
Ko tev nozīmē miers sirdī?
Nezinu, vai tāds pastāv. Dzīve ir viens liels, aizraujošs nemiers, kas paskrien ātri. Miers būs pēc tam. Tagad lai ir kaislības, uzliesmojumi, lēcieni, kritieni, emocijas - dzīve!
Par ko esi pateicīga šajā dzīvē?
Par pašu dzīvi un mūsu planētu Zeme. Tā ir paradīze - pārsteidzoša, tik daudzveidīga, tik bezgalīgi skaista, un mēs, cilvēki, spējīgi radīt tik fantastiskas lietas un idejas. Nesaprotu, kamdēļ vajag iznīcināt šo skaistumu, ko mums dāvājusi daba, un to, ko cilvēce radījusi gadsimtu garumā.
Tu esi daudzpusīga. Dziesmu autore, pianiste, dziedātāja, producente. Kurā nodarbē jūties vispatiesāk un vistuvāk sev?
Kad tas viss savienojas un rezultējas - uz skatuves. Tā ir mana laimes oāze - būt kopā ar maniem klausītājiem, kopā doties nezināmajā, kur ved mūzika un sarunas. Neesmu droša, kas tas ir, kas ar mums notiek koncertos. Es pilnībā ļaujos, kur mani nes, un klausītāji ļaujas, kā arī uzticas man. Tieši kopā rodas kaut kas maģisks. To ir grūti vārdos aprakstīt, bet koncerta beigās visi esam kā draugi, kas piedzīvojuši ļoti lielu tuvību.
Ko vēlies pateikt, kad esi uz skatuves?
Tikai to, kas nāk no sirds.
Esi studējusi prestižās augstskolās gan Londonā, gan Kalifornijā. Tavas saknes ir Ukrainā, bet piepildi sevi šeit, Latvijā. Tava ikdiena ir te, bet kur sevi redzi pēc gadiem?
Laika gaitā esmu sapratusi, ka jautājums «kur» ir pilnīgi nesvarīgs. Svarīgi ir «ko» un «ar ko». Vēlos būt tur, kur ir cilvēki, kurus mīlu, manējie, mana ģimene, mana tauta, mani brīnišķīgie kolēģi un draugi, bez kuriem nebūtu iespējams realizēt nevienu no lielajām un skaistajām radošajām idejām. Un, protams, mani klausītāji, bez kuriem nevēlos un neredzu jēgu dzīvot.
Tavs mīļotais vīrietis ir pianists Andrejs Osokins, kas nozīmē, ka bieži esat kopā - gan uz skatuves, gan ikdienā. Kā ir būt mākslinieka mīļotajai?
Satraucoši, viegli, karsti un ļoti interesanti.
Ko esi iemācījusies no Andreja?
Tik daudz! Gan par sevi, pasauli, cilvēkiem, mākslu. Pat nevaru iedomāties, kāda būtu Katrīna, ja nebūtu satikusi Andreju. Jūtu, ka mēs ļoti intensīvi viens otru attīstām un kopā radām pārsteidzošas lietas.
Kas šobrīd ir tavs lielākais iedvesmas malks un spēka avots?
Cilvēcīgi cilvēki.
Kādi ir tavi sapņi tuvākajam laikam, ko vēlies sasniegt, atstāt aiz sevis un pateikt pasaulei?
Galvenais un vienīgais sapnis šobrīd ir kara izbeigšana un Ukrainas atbrīvošana. Cita sapņa man nav.
