Zefīrs pats izvēlējās gādīgos un mīlošos saimniekus. Cēsīs dzimušie Simona Ruska un Mārtiņš Jurkāns kopš bērnības ir četrkājaino mīluļu draugi. Kad pāris devās dzīvot uz Rīgu, lai studētu, viņi kļuva par dzīvnieku patversmes «Ulubele» brīvprātīgajiem. Rūpes par dzīvniekiem ir sirdij tuvas un mīļas. Un tieši mīlestība, kas rasta, pateicoties mājdzīvniekam Zefīram, ir piepildījusi abu jauniešu dzīvi – bez truša dzīve vairs nav iedomājama.
Truša saimnieki atzīst, ka nebija plānojuši - viņiem mājās būs trusis. Simona stāsta: «Nejauši vienu vakaru lasīju par trušiem kā mājdzīvniekiem, par to uzvedību, labturību un citām svarīgām niansēm, līdz feisbukā izveidoju ierakstu, raisot diskusiju par pieredzi, kāda citiem bijusi saskarsmē ar trušiem. Nepagāja ilgs laiks, līdz man uzrakstīja paziņa no skolas laikiem. Viņš izklāstīja savu stāstu par diviem trušiem un piebilda, ka pavisam drīz dosies ārpus Latvijas, līdz ar to meklē mājas vienam no saviem trušiem. Man, protams, sirds sažņaudzās. Nakti negulēju, internetā meklēju visu pieejamo informāciju par trušiem. Izstāstīju savam draugam Mārtiņam. Tajā pašā dienā braucām no Rīgas uz Cēsīm, lai tikai paskatītos, kā tas ir, kad mājās dzīvo trusis. Piebraucām, iegājām iekšā, un priekšā šāds skats: istabā divi trušu būri, viens otram blakus. Vienā no tiem liels trusis, bet otrā mazs, pelēks pūku kamoliņš. Man bija sajūta, ka viņam ir bail vai arī viņš jutās nedroši. Man bija vēlme viņu pasargāt, un ne velti. Izrādās, ka Zefīrs ģimenē ienācis pēc lielā truša un lielais trusis pret to izrādīja agresiju. Abi nesadzīvoja. Tad saimnieki izlaida Zefīru no būra, viņš apmeta pāris lokus, apsēdās Mārtiņam uz čības un aizmiga. Tas bija neticami! Saimnieki bija pārsteigti, jo viņš nekad tā nedarot. Tas skats, kas bija mūsu acu priekšā - istaba, divi būri, vietām siens uz paklāja - manī neraisīja patīkamas emocijas, tāpēc nespēju iedomāties, ka man mājās būtu jāuztur trusis. Braucām atpakaļ uz Rīgu, bet Zefīrs palika Cēsīs. Visu ceļu nerunājām, aizbraucām līdz mājām un viens otram pajautājām: «Tu arī domā par Zefīru?» Atbilde bija: «Jā!» Mārtiņš nedomādams grieza mašīnu riņķī, un mēs braucām viņam pakaļ. Bailīgi, nepārliecināti, bet abi jutām, ka būsim viņa ģimene. Zefīrs taču mūs pats izvēlējās, apguldamies uz pēdām! Kā mēs varējām viņu atstāt? Saimnieki atdeva mums trusi ar visu iedzīvi, toties mēs pretim - naudiņu par būri un citām Zefīra mantām. Gaidījām, kad iedos solītos dzīvnieka dokumentus, pošu pasi un citus svarīgus papīrus, jo ir svarīgi zināt dzīvnieka izcelsmi, vecumu un citas nianses. Diemžēl nesagaidījām. Tos gaidām vēl šodien. Zinājām dzimšanas gadu, bet to, kad svinēt dzimšanas dienu, izdomājām paši. Paldies kosmosam, kas saslēdzās, jo tagad Zefīrs ir mājās, un mēs nevaram māju sajūtu iedomāties bez viņa. Bez tām divām ausīm, kas katru rītu ļepato istabai pāri mums pretim. Bez tām četrām ķepām, kas joprojām visdrošāk jūtas uz mūsu pēdām. Mēs viņu dievinām, goda vārds! Zefīrs pats izvēlējās mūs, un tas ir tik īpaši!»
Sākumā Simona un Mārtiņš Zefīru, kam interesantais vārds ir pārņemts no iepriekšējiem saimniekiem, turēja būrī, jo šī bija pirmā pieredze. Pirmais mājdzīvnieks. «Mēs lasījām un sapratām, ka trušiem nav jādzīvo būros. Mūsu barotava ir roku darbs. Tas ir pašu veidots makets. Laika gaitā esam ļoti pieķērušiem Zefīram. Trusis mums abiem ir iemācījis beznosacījuma mīlestību. Piemēram, ejot ārā no mājas, mīļie vienmēr ir jāpavada un, nākot mājās, jāsagaida, kā arī jāsabučo. Tāpat arī kārtība. Izejot no istabas, vienmēr jāpārliecinās, ka nekur netiek atstāti lādētāji, uz galda nav kāds ēdiens palicis, ko viņš varētu nogaršot. Rūpes un apziņa, ka mūs vienmēr mājās kāds gaida. Vislabāk ir blakus un kopā, neskatoties uz to, vai tiek mazgāti trauki vai dīvānā skatāmies filmu. Mūsu dzīve pēc Zefīra ienākšanas ikdienā mainījās krasi. Ir nācis klāt viens ģimenes loceklis, ar kuru jārēķinās. Pat tik ikdienišķās lietās kā pārtikas iegāde vienmēr jāparedz kāds gardumiņš, piemēram, diļļu saišķis, ogas vai augļi arī Zefīram, jo viņš gaida. Nemaz nerunājot par laiku, kas jāvelta ik dienas, kā arī finansēm. Mēs no rīta vienmēr vismaz 20 minūtes mīļojamies un vakarā arī esam kopā. Trusis pieder pie eksotiskajiem dzīvniekiem, līdz ar to zoo klīnikā jālūko pēc cenrāža. Plānojot brīvdienas un ceļojumus, vienmēr jāpadomā par viņu. Vai nu ņemam Zefīru līdzi, vai arī neesam prom ilgāk par vienu nakti. Kad esam ceļojumos, tad sarunājam viņam auklītes. Zefīrs nedzīvo būrī, tāpēc viss dzīvoklis ir iekārtots viņam. Tā, lai viņš netiek klāt vadiem. Atliek uz mirkli aizgriezties, un vadi būs sasmalcināti piecās vietās. Tā reiz gadījās ar «MacBook» datora lādētāju, kas tika sagrauzts sekundes simtdaļā. Nekavējoties aizbraucu nopirkt jaunu. Kā par nelaimi, iespraudu to kontaktā, aizgriezos, un tas arī bija pušu. Tas ir viņa dārgākais nedarbs dienas laikā 145 eiro vērtībā. Mācība uz visiem laikiem. Turklāt Zefīrs īstenībā ļoti labi saprot vārdu «nedrīkst», tik un tā nedarbi aiziet uz urā, tāpēc ir svarīgi viņu nodarbināt. Blēņas notiek, kad ir garlaicīgi. Vislabāk viņam patīk veidot tuneļus kartona kastēs. Dienām var darboties un tad priecīgs ļepatot.»
Zefīrs ir Siāmas pundurauntrusis. Kā paši saimnieki saka, trusim patiesi piemīt šis tas no auniem raksturīgās spītības un neatlaidības. «Zefīram, pēc nostāstiem, šī gada jūnijā paliks pieci gadi. Viņš ir daudz gudrāks nekā varētu šķist. Viņš lieliski zina, kad viņam ir izdevīgi atsaukties uz savu vārdu, piemēram, ja dodamies virtuves virzienā, tad viņš zina - būs kārumi. Taču tad, kad sarājam, lai atturētu no blēņām, lielās ausis atsakās dzirdēt. Viņš nekad neatteiks mīļošanos. Izņēmums ir, ja atbraucam no ceļojuma, tad gan parāda raksturu, ko šifrējam kā aizvainojumu par ilgo prombūtni. Apmēram diena paiet, kamēr pielabināmies un atkal dzīvojam mierā. Mūsu trusim ļoti patīk kārtība. Viņu kaitina, ja lietas tiek mainītas. Ja neviens nesakārto, tad to izdarīs viņš. Aizstums krēslus vietā, izgludinās saņurcītās segas uz dīvāna... Drošākā vieta mājās Zefīram ir zem darba galda, bet miegs vislabāk nāk tad, kad var uzgulties starp pēdām. Ja Zefīram būtu teikšana, tad eiro un dolāru vietā mēs norēķinātos bučiņās.»
Simonas ieteikumi tiem, kas baidās par trusi mājās, bet vēlas kādu dienu spert šo soli, lai lolotu un mīlētu mājdzīvnieciņu: «Trusis pēc dabas ir aktīvs. No rīta un vakarā, dienā un naktī tas pārsvarā guļ, tāpēc nav jāuztraucas atstāt mājās, ja pa dienu esi darbā. Lūdzu, ļauj dzīvot vai dod iespēju dzīvot trusim mājās bez būra. Trusis tāpat kā kaķis nokārtojas kastītē. Protams, gadās atstāt pa kādai spirai, bet tās ir pavisam viegli uzslaukāmas. Trusi nedrīkst ilgi atstāt vienu. Viņš ēd nepārtraukti, tāpēc sienam un ūdenim jābūt pieejamam 24/7, bez izņēmumiem. Tas ir ēdienkartes pamats. Vēl viena būtiska nianse ir tā, ka trusi nedrīkst celt aiz skausta vai ausīm. Trusim nepatīk, kad to ņem rokās vai paceļ no grīdas. Tieši tāpēc viņš visbiežāk nebūs klēpja dzīvnieks. Trusis ir ļoti tīrīgs dzīvnieks, un to nedrīkst mazgāt, jo tas dzīvniekam var būt pat traumējoši. Trusis ir jāķemmē, jo viņš mazgājas kā kaķis, bet atšķirībā no tā nevar izvemt apēstās pūkas. Ja mājās ir trusis, tad noteikti ir jāpielāgo telpa trusim, lai viņš var dzīvot laimīgs. Trušiem nepatīk, ja slīd ķepas, tāpēc vislabāk tas jutīsies telpās, kur ir paklājs. Vietās, kur ir parkets, gadās amizantas sānslīdes, bet uz paklāja vai dīvānā vari sagaidīt tipisku zaķa spriņģošanu. Trusim patīk kārtība. Ja krēsls nebūs nolikts vietā, kur tam ir jāstāv, viņš to aizbīdīs. Ja sega būs uz dīvāna nesalocīta, sastums ar zobiem un ķepām vienuviet. Tāpat ieteicams nodrošināt izklaidi, lai viņam nepārtraukti ir kaut kas graužams. Tas ir instinkts - trusim zobi aug nepārtraukti, tāpēc, lai tos nodeldētu, ir nepieciešams grauzt.»
