VAKARA ZIŅAS. Nespēju iedomāties dzīvi bez Latvijas
Skanīgā tembra īpašnieks Jānis Moisejs patlaban gatavojas savam solo albumam «Laime kabatā», kas drīz nonāks pie klausītājiem. Māksliniekam atlicis cītīgs izskaņas darbs, bet drīzumā gaidāmais jaunums būs vēl zīmīgāks. Iecienītajam mūziķim, kurš ikdienā sevi pierāda arī finanšu jomā, tuvojas 35. gadumija. Laiks, kad paskatīties, kas pa šiem gadiem paveikts, un, kā pats Jānis bilst, laiks, kas cilvēka mūžā vienmēr nāk ar zināmu satraukumu. Taču šobrīd pats svarīgākais ir novērtēt šodienu, ko dziedātājs arī dara.
Kā tev klājas, kas šobrīd aktuāls?
Kad dzīve iedod skābu citronu, tad izspied to un pagatavo garšīgu limonādi. Šis filosofa un rakstnieka Elberta Hubarta rosinājums, manuprāt, ir īpaši trāpīgs un aktuāls šodien, jo ikviena cilvēka dzīves kokā ir saradies lērums skābu citronu, ko pārbrūvēt garšīgā limonādē. Proti, izaicinājumi seko cits citam, un statistiski neierēķināti, pat neiedomājami un neviena neprognozēti notikumi jeb izslavētie «melnie gulbji» no Nasima Taleba ikoniskās grāmatas par iepriekšējo globālo recesiju ir nekontrolēti izspurguši no statistiķu standarta, normālo distribūcijas līkņu astēm, un, kā pieklājīgiem gājputniem pienāktos, tie nevēlas doties prom, bet ir nolēmuši apmesties uz palikšanu. Šie «melnie gulbji» kļuvuši pat biedējoši ikdienišķi, jo sākam pie tiem pierast, cenšamies sagatavoties, lāgojam pieņemt un atzīstam par pašsaprotamiem iemītniekiem mūsu dzīves citronu dārzos jeb, citiem vārdiem sakot, uzskatām krīzes situāciju par jauno normu - «new normal».
Vai pandēmijas gados uzzināji par sevi ko zināmu, bet labi jau aizmirstu? Kā pavadīji šo laiku?
Pandēmijas laikā līdzīgi kā daudzi citi cilvēki es fokusējos uz savu iekšējo pasauli. Daudz pievērsos lietām, kuras vienmēr biju gribējis izdarīt, bet atlicis. Liels darbs, ko paveicu, bija pirmās grāmatas par improvizācijas teātri «Improvizē šeit un tagad» tulkošana latviešu valodā un izdošana. Pats ar improvizāciju nodarbojos vairāk nekā desmit gadus, un līdz šim vienīgais veids, kā cilvēkiem apgūt šo aizraujošo mākslu, bija vai nu angļu valodā, vai atrast kādu seno latvieti, kuram parasti šīs zināšanas tika nodotas pastarpināti. Kādā meistarklasē iepazinos ar Kanādas improvizatoru Robu Normenu, un kļuvām par labiem draugiem. Viņš - grāmatas autors - ir pasaulē atzīts improvizators, režisors un pasniedzējs, pasniedzis neskaitāmas meistarklases visā pasaulē un ir viens no Kanādas uzlecošajām laikmetīgās improvizācijas žanra zvaigznēm.
Grūtākais pandēmijas periodā bija dzīvesveida maiņa. No sabiedriskā pārejot uz privāto, no klātienes pārejot uz attālumu, no sirds pārejot uz prātu. Bet priecē tas, ka cerības stariņš nekad nezūd, un vienmēr ir gaidas pēc atgriešanās uz normālo.
Tevi Latvijā asociē ar mūziķi. Kas šobrīd notiek tavā mūzikas pasaulē?
Mūzika ir iekarojusi lielu manas sirds daļu, un jūtu, ka tā manos sirds kambaros ir iesakņojusies uz mūžu. Šajā «citronu sulas» spiešanas laikā, par kuru runāju pirmīt, kad koncertdarbība tika ierobežota un cilvēku fokuss no ārējām lietām pārorientējās uz iekšējo pasauli, ļoti priecājos, ka muzikālā iedvesma, mūza, inspirācija, kas ir katra mākslinieka vissvarīgākais sabiedrotais, visas mājsēdes laikā uzticīgi sēdēja kopā man līdzās uz darba istabas klavieru krēsla. Tas ļāva šajā laikā radīt daudz jaunu, klausītāju vidū iemīļotu dziesmu. Pēdējos gados iezīmējušās daudzas jaunas muzikālas draudzības, par kurām esmu īpaši priecīgs un pateicīgs. No sirds priecājos par uzvaru «Latvijas sirdsdziesmu» aptaujā ar Valda Artava un Jāņa Ivanova dziesmu «Mēnestiņš». Brīnišķīga sadarbība ar Latvijā iemīļoto dziedātāju Ievu Sutugovu, izpildot dziesmu «Bērnu dienas», kas jau kādu laiku ir iekarojusi klausītāju sirdis, nokļūstot uz goda pjedestālā «Latvijas sirdsdziesmu» aptaujas finālā. Prieks par sadarbību ar mūžam jautro Uldi Vanagu dziesmā «Vārds». Kopdarbā ar Latvijas Universitātes vīru vokālo ansambli «Dancis» ierakstījām dziesmu «Mātei», kas arī ir izpelnījusies «Latvijas sirdsdziesmu» raidījuma aizvadītā gada novembra mīļākās dziesmas titulu. Par to visu ir liels prieks, un esmu pateicīgs klausītājiem, kas atbalsta un dod iedvesmu turpināt iesākto. Drīzumā būs sadarbība ar vienu no aizvadīto gadu «X faktora» uzvarētājām, bet tas lai paliek pārsteigumam. Šobrīd aktīvi darbojos pie sava solo albuma «Laime kabatā». Priecājos, ka ir daudz krāsainu un veiksmīgu muzikālo dārgakmeņu, ko ievietot topošā albuma gredzenā. Tas dienasgaismu ieraudzīs jau šajā vasarā, iezīmējot manu 35 gadu jubileju. Cītīgi strādāju pie albuma un tā izdošanas un gaidu pusapaļo jubileju, kas cilvēka mūžā vienmēr nāk ar zināmu satraukumu. Bet nav jau svarīgi, cik gadu ir dzīvē, bet gan cik daudz dzīves ir šajos gados.
Un ko dari ārpus mūzikas?
Paralēli savai muzikālajai darbībai ikdienā strādāju finanšu nozarē un sadarbojos ar lielākajiem Latvijas uzņēmējiem, tāpēc riski un to pārvaldīšana ir mana ikdiena - specializējos apgrozāmā kapitāla finansēšanā. Proti, iedziļinos bilances pozīcijās, kas ietver izejvielu iepirkumus, krājumus un preču pārdošanu ar pēcapmaksu. Vienkāršos vārdos - finansēju visu, ko var saražot, un ar šiem produktiem saistīto ražošanas ciklu. Tāpēc redzu, kā pandēmija, sankcijas, inflācija, starptautiskā tirdzniecība, politiskie lēmumi, valūtu svārstības, karš tieši ietekmē uzņēmējus. Es apbrīnoju mūsu uzņēmēju spēju pārvērst pašreizējās ekonomiskās situācijas dotos «citronus» puslīdz baudāmā «limonādē». Un esmu priecīgs, ja varu iedot cukuru vai kādu saldinātāju finanšu resursu formā, kas uzņēmējiem ļauj atbildīgi savu citronu limonādi padarīt vēl saldāku jeb pārstrukturēt savus eksporta tirgus, piegādes ķēdes, apdrošināt debitoru riskus nezināmos, vēl neatklātos tirgos. Vai vienkārši savest kopā divus uzņēmējus pie kafijas krūzes, lai tie kopīgiem spēkiem varētu radīt labāku limonādi.
Par ko esi pateicīgs šodien, laikā, kas nebūt nav tas vieglākais?
Esmu pateicīgs par lietām, kas man ir dotas. Tās īpaši novērtēju brīžos, kad kāds solās tās ņemt nost. Priecājos, ka esam brīva tauta ar savām vērtībām un skatu uz nākotni. Ar savu suverenitāti un tiesībām brīvi izteikties. Esmu pateicīgs, ka varu ikdienā palīdzēt Latvijas uzņēmējiem attīstīties, piešķirot finansējumu un palīdzot piepildīt viņu sapņus. Priecājos, ka pietika izturības un apņēmības iegūt abus maģistra grādus, gan tiesībās, gan ekonomikā. Tas palīdz ikdienā. Priecājos, ka varu iepriecināt cilvēkus ar dziesmām, kas uzlabo viņu ikdienu, un par to, ka caur iedvesmas radošajām tērcītēm, avotiem un kanāliem dziesmu teksti un melodijas atnāk pie manis. Tāpat novērtēju ģimeni, savu sievu, jo tieši laikos, kas ir izaicinoši, var izvērtēt, cik ļoti var paļauties uz radiniekiem un kāda pārpasaulīga vērtība tomēr mājo ģimenē. Nespēju iedomāties dzīvi bez Latvijas. Bez tās it visam, ko es daru un darīšu, nebūtu konteksta un piederības, darbiem nebūtu ne sākuma, ne gala, ne īstas jēgas. Tas viss būtu pārejoši un gaistoši. Līdzīgi, protams, ir ar ģimeni un tuviniekiem, bet tas jau ir rakstīts Satversmē. Ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Citēju vārds vārdā un ticu, tāpat kā veidotāji ticēja 1922. gadā, kad pieņēma šo dokumentu.
Var just, ka esi Latvijas mīlis! Prieks par to!
Manas abas vecmāmiņas bija kaimiņienes vēl tajā laikā, kad Zolitūdē raibo betona daudzstāvu māju masīvu vietā ganījās īstas raibaļas ar skanīgiem Latvijas upju vārdiem, kā arī jaunajiem pavasara kumeļiem, brūniem kā zemes leknās velēnas, bija kur izskrieties. Tagadējo melno asfalta zosādu vietā slējās baltu bērzu birzis. Viens tāds bērzs, ko tēvs bērnībā stādījis, vēl šodien plīvo starp saviem elektrības stabos pārvērstajiem brāļiem. Rīgā arī es jūtos labi, jo man ar to saistās bērnības atmiņas, skolas un studiju laiks. Tomēr caur koncertiem esmu iemīļojis visu Latviju. Mana sieva ir kurzemniece, un nekur vējš nepūš ar tādu pacilātību un lepnumu. Tēva lauki atrodas Vidzemē, un nekas nevar līdzināties tai latviskajai dzintara dvēseles stīgai, kas caurvij Vidzemes pilsētas. Viens no maniem vectētiņiem nāk no Latgales, kur vienmēr jūtos kā mājās un mīļi sagaidīts ar, manuprāt, izcili garšīgo Latgales virtuvi. Iebraucot Zemgalē, vienmēr jūtos lepns par Latvijas «klēti» ar tās sakoptajiem laukiem un priecājos par gandrīz ģeometriski nevainojamiem, no sirds aprūpētajiem miežu, rudzu un rapšu zelta laukiem.