Kad kādu brīdi nav ceļots, tad labs ir jebkāds iemesls, lai nomainītu vidi kaut uz divām trim dienām. Tāpēc, internetā pamanot informāciju, ka marta sākumā Grieķijas Nacionālajā operā Džuzepes Verdi operas «Otello» iestudējumā titullomu dziedās pasaulslavenais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko, bija skaidrs: jādodas uz Atēnām! Domāts – darīts: ar paziņu palīdzību tika sameklēta viesnīca, par labu cenu iegādātas lidmašīnas biļetes un biļetes uz izrādi. Turklāt, kā izrādījās, arī tik īsā laika sprīdī ir iespējams piedzīvot daudz interesantu un košu lietu.
Uz Atēnām šoreiz nācās lidot ar savienoto reisu caur Frankfurti - tā vienkāršā iemesla dēļ, ka marta sākumā mūsu nacionālajai aviokompānijai uz Grieķijas galvaspilsētu reisu nebija. Bijām sarēķinājuši, ka 45 minūšu savienojuma laiks starp reisiem ir pietiekams un ka varam pagūt Frankfurtē aizskriet no vienas izlidošanas zāles līdz otrai. Taču no Rīgas uz Frankfurti izlidojām tieši stundu vēlāk par nolikto laiku un Frankfurtes lidostā nosēdāmies brīdī, kad jāizlido mūsu Atēnu reisam. Tajā mirklī sapratām, kādas priekšrocības ir savienoto reisu pasažieriem: kamēr lidmašīna vēl ripinās pa skrejceļu, skaļrunī lidmašīnas komandieris pavēstīja ļoti iepriecinošu ziņu: «Atēnu reisa pasažieriem jādodas uz autobusu, kas gaidīs pie trapa un nogādās līdz jūsu lidmašīnai!» Uztraukumā tik vien saprotam, ka mūsu nākamais reiss ir aizkavējies vismaz par 45 minūtēm un mūs gaidījis! Nu mierīgi pa iluminatoru varam izbaudīt saulrieta izkrāšņotās kalnu grēdas zem lidmašīnas spārna un ļauties apmēram divarpus stundu ilgam lidojumam. Atēnās vēl jāiztur apmēram stundu garais brauciens ar autobusu cauri visai pilsētai, lai nokļūtu viesnīcā, bet viss ir labs, kas labi beidzas!
Tie, kas lasījuši Šekspīra lugu «Otello», pēc kuras motīviem tapusi pasaulslavenā Verdi opera, tās saturu, domājams, zina, tāpēc šeit to neatstāstīšu, vien pieminēšu, ka Grieķijas Nacionālajā operā šo izrādi veidojis ievērojamais režisors Roberts Vilsons un tā tapusi sadarbībā ar Bādenbādenes Lieldienu festivālu. Titulloma iestudējumā bija uzticēta spožajam latviešu tenoram Aleksandram Antoņenko, kurš šobrīd pasaulē atzīts par vienu no labākajiem Otello lomas interpretiem. Pārējās lomas izdziedāja grieķu operzvaigznes.
Lai būtu kā būdams ar Šekspīra drāmas kaislībām, bet 5. marta izrādē tās mazliet ēnā atstāja politiskās kaislības: pirms izrādes uz skatuves uznāca Grieķijas Nacionālās operas baleta solists Giannis Mitrakis, kurš teica: «Mans tēvs ir grieķis, bet mamma ukrainiete. Manas mātes un vecvecāku valstī pēc Krievijas karaspēka iebrukuma jau desmit dienas notiek karš. Visu Nacionālās operas darbinieku vārdā vēlos jums pateikt, ka šī vakara izrāde ir veltīta Ukrainai un tās iedzīvotājiem, kuri izdzīvo dramatiskos mirkļus. Lai māksla un kultūra ir mūsu visu balss tūlītējām šā kara beigām.» Dejotājs arī aicināja klātesošos ar klusuma brīdi godināt bojāgājušos. Šo aicinājumu klātesošie uzņēma ar aplausiem, pēc kura sekoja klusuma minūte.
Taču pirms 3. cēliena uz skatuves iznāca aptuveni piecpadsmit koristi un orķestra mūziķi, lai pavēstītu, ka protestē pret lēmumu izrādi veltīt Ukrainai un izsludināto klusuma brīdi (šī aktivitāte no publikas puses tika sagaidīta ar protestiem un skaļiem «Būuūūū!» saucieniem). Kā vēlāk paskaidroja operas pārstāvji un bija lasāms vietējā presē, šie mūziķi bijuši arodbiedrības pārstāvji un daļa no viņiem - arī Grieķijas komunistiskās partijas biedri. Un tikai pēc tam, kad notiekošajā iejaucās galvenās lomas atveidotājs Aleksandrs Antoņenko, atgādinot, ka karš Ukrainā patiesībā sākās jau pirms astoņiem gadiem, kad Krievija iebruka Doņeckā un Luhanskā, mākslinieki devās uz savām vietām, lai turpinātu izrādi.
Notikušais neviļus lika aizdomāties - iespējams, šīs kara, miera un pretstāvēšanas tēmas savā darbā patiesībā ir iekodējis arī Šekspīrs. Tāpat iespējams, ka izrādes režisors bijis visai gaišredzīgs, savā pirmsizrādes uzrunā pavēstot: «Mēs varam atgriezties 16. gadsimtā vai 19. gadsimtā, vai varbūt 21. gadsimtā, mums joprojām ir tie paši vecie konflikti…»
Atēnu opera vis neatrodas centrā vai, kā varētu domāt, kādā senā un vēsturiskā ēkā, bet gan ārpus centra, Kalithea rajonā, grieķu mecenāta, miljardiera un kuģniecības magnāta Stavrosa Niarkosa vārdā nosauktajā Kultūras centrā (iespējams, mums zināmāks ir viņa konkurenta Aristoteļa Onaša vārds - arī tāpēc, ka viņš bija precējies ar ASV prezidenta Kenedija atraitni Žaklīnu Kenediju). Pirms došanās uz operu bijām izpētījuši informāciju, ka Kultūras centru ieskauj 21 hektāru plaši dārzi, kuros meklējama ne viena vien ar kultūru saistīta celtne, taču to apskati atstājām uz nākamo reizi.
Sestdienas rīts pienāk ar domu - jādodas iekarot Akropoli, jo pagājušoreiz, viesojoties Atēnās, šim mērķim pietrūka spēka (30 grādu karstumā kāpt 156 metrus augstajā citadelē nav mana mīļākā izklaide). Taču marta sākumā Grieķijas galvaspilsētā ir vien plus 14 grādu, un arī pandēmija paretinājusi tūristu barus, turklāt šoreiz kāpjam nevis no pašas apakšas, bet vidus - vietas, līdz kurai atved viens no pilsētas autobusiem.
Maza atkāpe: Atēnās, manuprāt, ir ļoti ērts sabiedriskais transports, un, ja par 20 eiro iegādāta trīs dienu biļete, var braukāt bez bēdu ar autobusiem, trolejbusiem, tramvajiem un metro. Praktiskai informācijai: savos telefonos ir vērts lejuplādēt aplikācijas «Oasa Telematics» un «Moovit», jo tur pieejami gan transporta saraksti, gan kartes, gan cita nepieciešamā informācija.
Izkāpjot no autobusa un ieraugot kāroto ceļamērķi, saprotam - kāpiens būs diezgan pamatīgs, taču tā laikā atceros visu, ko kādreiz par Akropoli esmu lasījusi: piemēram, Akropole atrodas 156 m virs jūras līmeņa, tās platība ir aptuveni trīs hektāri, un tā ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šis pakalns ir ticis apdzīvots jau 4. gadu tūkstotī p.m.ē.; Perikls 5. gadsimtā p.m.ē. koordinēja ievērojamāko Akropoles celtņu būvniecību. Darbu vadīšanu viņš uzticēja diviem arhitektiem - Iktīnam un Kalikrātam, bet par vadošo tēlnieku kļuva izcilais Fidījs. Partenons un citas būves tika ievērojami sapostītas 1687. gadā, taču pašreiz tur norisinās ievērojami rekonstrukcijas darbi.
Kad mazliet aizelsušies sasniedzam galamērķi, ir laiks atvilkt elpu un saprast - šī ir iespēja pieskarties mūžībai. Tiesa, pārnestā nozīmē, jo sargi, kas pieskata Akropoles teritoriju, modri uzmana, lai tūristi nepieskartos ar virvi apjoztajiem kultūras un vēstures pieminekļiem un neiedomātos pacelt kādu akmentiņu suvenīram. Taču Partenonu, kariatīdes, Nīkes templi, Dionīsa teātri var aplūkot un fotografēt pēc sirds patikas. No augšas paveras fantastisks skats uz pilsētu un jūras līci, kas tinies dūmakā, bet zālainajos laukumiņos laiski gulšņā vai pastaigājas vairāki skaisti kaķi, kuri labprāt pozē tūristiem.
Ik pa brīdim atvelkam elpu, piesēžot uz soliņiem, kas izcirsti akmenī vai varbūt marmorā, lai papriecētu acis, sirdi un dvēseli. Jau pēc stundas saule sāk karsēt, un arī tūristu kļūst aizvien vairāk, tāpēc kāpjam lejā. Pa ceļam atceros, ka iepriekšējā reizē kādā nogāzē sastapām milzu bruņrupuci, kurš mielojās ar kādu dzelkšņainu augu; šajā reizē šis celiņš ir slēgts. Tāpēc raiti turpinām lejupceļu un nolemjam kājām aizstaigāt līdz Monastiraki. Celiņš vijas gar Akropoles nogāzi, un varam papriecēt acis ar pamestu baznīciņu, kas celta bizantiešu stilā, un kādu pamestu villu, ko ieskauj milzu nātres; šeit netrūkst arī vēsturisku drupu un citu apskates objektu.
Pēc minūtēm divdesmit esam sasnieguši Monastiraki - vēl vienu interesantu Atēnu rajonu, kas savu nosaukumu ieguvis no neliela klostera. Krodziņš pie krodziņa, tirgus stendi, kuros tirgo visu iespējamo; unikālais Vēju tornis, helēnisma perioda ūdens pulkstenis, Adriāna bibliotēkas drupas… Un kādā iežogotā laukumā ir iespaidīga kaķu kolonija. Daudzkrāsainie un mežonīga paskata minči mango fetas sieru no mūsu grieķu salātiem, kaujas savā starpā un, šķiet, bauda dzīvi. Cik manījām, atēnieši par viņiem rūpējas: kādā vietā pie žoga salikti trauciņi ar kaķu barību un ūdens bļodiņas, tātad viņi nav pamesti likteņa ziņā. Esmu lasījusi, ka seno grieķu tempļus apsargāja suņi; šķiet, Atēnās šis uzdevums uzticēts kaķiem, kuri arī tikuši uzskatīti par mitoloģiskiem dzīvniekiem.
Šķiet, viena no Atēnu vizītkartēm varētu būt prezidenta gvardes goda sardzes maiņa pie Grieķijas parlamenta ēkas. Beidzamās dienas rītā esam paguvuši ja ne gluži uz pašu maiņas ceremoniju, tad vismaz uz brīdi, kad staltie gvardi skatītāju pūlim demonstrē tradicionālos soļus. Tātad minūtes piecpadsmit varam priecēt acis ar viņu krāšņajiem tērpiem, kuri darināti no vilnas auduma; arī zeķes ir no vilnas, savukārt apavi apkalti ar 60 naglām (katrs!) un sver piecus kilogramus, bet dekoratīvajos pomponos kareivji kādreiz slēpuši uzasinātus nažus. To atceroties, tiešām novērtējam puišu sinhronās kustības, un no iepriekšējā ceļojuma atceros gida stāstīto, ka gvardiem jābūt ne tikai izskatīgiem, bet vismaz 187 cm gariem; intensīvā apmācība šim postenim ilgst piecas nedēļas, un daudzās naglas galvenokārt paredzētas tam, lai gvardi kāju varētu skaisti noklikšķināt uz bruģa. Māksla prasa upurus… Kad gvardi atkal nostājušies pie savām nojumēm un sastinguši miera stājā, viņu kolēģis sakārto puišu svārciņu krokas, noslauka no pieres sviedrus, un tas izskatās ļoti aizkustinoši.
Vēl nolemjam aizstaigāt līdz Atēnu Nacionālajiem dārziem, kas paslēpušies turpat aiz parlamenta ēkas, un pa ceļam ievērojam ļoti daudz karavīru un «riot police» jeb īpašos policistus, kas ielās parādās pirms nemieriem. Pēc tam mums paskaidro, ka beidzamajā laikā pirms lielās goda sardzes maiņas (tajā piedalās ap 150 cilvēku) tā tiekot īpaši uzraudzīta, taču neesot iemesla satraukumam.
Tā kā dārzā iemetam aci vien uz piecpadsmit minūtēm, piebildīšu, ka arī tik īsā laikā iespaids ir gūts. Pagaidām ir diezgan vēss, un krūmi tikai pošas uz ziedēšanu, taču kailajos zaros spurdz zaļi papagaiļi, kas izskatās ļoti dekoratīvi. Karaliskie dārzi iekārtoti pēc karalienes Amālijas iniciatīvas, un tajos esot meklējami augi vai no visas pasaules. Solīto mežakaķu populāciju neatrodam, toties dīķi, kas pārpilns ar bruņrupučiem, gan.
Ja reiz runā par Grieķiju, tad būtu grēks nepieminēt grieķu virtuvi, un nelielu daļu no tās izbaudām arī mēs. Pirmajā vakarā aizstaigājam līdz krodziņam «Kalypso», kas, neskatoties uz vēlo stundu, ir gandrīz pilns. Iznesīgs un jauks grieķu viesmīlis mūs nosēdina āra terasē blakus gāzes lampai un apkalpo tik laipni, zibenīgi, ka atliek tikai mirkšķināt acis. Pasūtītais ēdiens ir tikko gatavots, garšo fantastiski un lieliski piestāv šim vakaram - gluži tāpat kā divas karafes grieķu mājas vīna… Tāpēc, ja esat Grieķijā, var nobaudīt ne tikai ierastos grieķu salātus, kas gan nekur citur negaršo tik labi, gan musaku un caciki, gan leduskafiju «frappe» (interesanti, kad to varēs dabūt Rīgā…), gan brīnišķīgu grilētu cūkas fileju, bet desertā - nepārspējamo apelsīnu pīrāgu vai loukoumades - īpašus virtuļus, kurus parasti pārlej ar medu, bet mums tie tiek pasniegti kā šefpavāra kompliments un ir pārlieti ar karstu šokolādi. Un šajā brīdī par Lukulla vakariņām samaksātie 35 eiro (ierēķinot dzeramnaudu) šķiet ļoti saprātīgs cipars. Tiesa, paši sev nosolāmies nākamreiz ar šādu mielošanos neaizrauties pirms pusnakts. Savukārt pa ceļam uz viesnīcu, iemetot aci «Google», noskaidroju vārda «kalipso» divas nozīmes (pirmā man patīk labāk): grieķu mitoloģijā Kalipso bija nimfa, titāna Atlanta un okeanīdas Pleiones meita, galējo rietumu salas Ogigijas valdniece, kas septiņus gadus nelaida prom no salas Odiseju, taču nespēja viņu piespiest aizmirst dzimteni. Vai arī - Saturna pavadonis, vidējais attālums no planētas - 294 700 km…
