Savā dzimšanas dienā, 16. martā, Rīgā ieradās ukrainiete Marija Zeņkova. Viņai nācās kļūt par bēgli un kara dēļ bēgt no dzimtenes kopā ar māti, tēvu un kaķi. Līdzi neliela soma, kurā ieliktas zobu birstes, dokumenti, katram pa vienam T kreklam un daži mākslas darbi, lai vajadzības gadījumā tos varētu pārdot. Tagad Marija ir atradusi darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, tiešsaistē pasniedz mākslas nodarbības ukraiņu bēgļu bērniem un kā kuratore sarīkojusi ukraiņu un latviešu kopizstādi «Karš un Miers» mākslas galerijā «Bazar`t» .
Kā tu uzzināji par karu?
Piecos no rīta aiz loga atskanēja sprādzieni. Kam tādam neesi gatavs! Es dzīvoju netālu no vietas, kur notika pirmie uzbrukumi Ukrainai, zināju, ka karš ir jau no 2014. gada, taču tas bija tālu, Krimā, tas neskāra mūs. Kad sākas karš, nesaproti, vai ir jābrauc uz darbu vai nav, ikdiena mainās tā, ka nesaproti, kā rīkoties un ko darīt. Pirmās kara dienas kopā ar mammu strādājām kā brīvprātīgās, jo Ukrainā aizvērās daudzas mazās aptiekas. Cilvēkiem bija nepieciešamas zāles. Es un mamma gājām pie cilvēkiem, ņēmām receptes un stāvējām vairākas stundas garās rindās, lai nopirktu viņiem zāles.
Mēs izbraucām 14. martā, pirmajās kara dienās uzrakstīja tēva jaunības dienu draugs, kuru viņš nebija redzējis 35 gadus, un teica, ka Rīgā mums ir kur palikt. Sākumā teicām, ka nebrauksim, jo domājām, ka karš būs kādu nedēļu vai divas, taču tajā brīdī, kad mana drauga mājā ielidoja raķetes atlūza, sapratām, ka jābēg. Tajā laikā bija tikai viens ceļš, kā izbraukt no valsts. Mums paveicās iekāpt evakuācijas vilcienā necilvēcīgos apstākļos. Vilcienu gaidījām divas diennaktis, jā, iedevām kukuli, taču tik un tā vagonā, kur ir tikai sešas vietas, mēs bijām piecpadsmit cilvēki - bērni, dzīvnieki... Kājās stāvošie cilvēki rindas kārtība apsēdās un tad atkal cēlās kājās... Braucām vairāk nekā divdesmit astoņas stundas. Es, mamma, tētis un kaķis. Rīgā ierados savā dzimšanas dienā. Pirmās dienas kārtojām dokumentus bēgļu centrā, tad sapratām, ka jāatrod darbs. Poltavā palika brālis ar vecmāmiņu, izvest viņus šobrīd nav iespējams, draugs palika Kijivā, taču es un mana ģimene katru dienu sazināmies ar viņiem. Līdz kara beigām nevarēsim viņus satikt.
Pēc kara uzsākšanas arī krievu tautai neklājas viegli.
Es zinu, ka daudziem ukraiņiem ir agresija un naids pret krieviem, es to saprotu, jo tās šausmas, ar kurām mēs tagad sastopamies, ir necilvēcīgas. Man nav viennozīmīga sajūta, jo nevaru saprast, kāpēc cilvēki tik vienkāršoti uztver informāciju. Es nevēlos aicināt uz agresiju attiecībā pret krieviem, kā tas notiek no Ukrainas puses, jo pati vērtīgākā ir cilvēka dzīvība. Es ceru, ka Krievija kā valsts saņems sodu par tiem noziegumiem, kas izdarīti Ukrainā. Arī Eiropa un Latvija uztraucas un pārdzīvo, lai karš neienāktu viņu zemēs, jo, kad to redzi tik tuvu, ir bažas un nedrošība. Dažās Eiropas valstīs krievi izjūt agresiju. Draudzene, kura dzīvo Francijā, rakstīja, ka skolā tika piekauts zēns tikai tāpēc, ka viņš ir krievs. Man nepatīk ideja, ka sāksim sist cilvēkus nacionalitātes dēļ. Ir sāpes, katra ziņās redzamā fotogrāfija tiek aplūkota, vai tur nav kāds pazīstamais. Mani tas ietekmē nedaudz slimīgi, man ir naids pret cilvēkiem, kuri to ir izdarījuši, kuri maniem pazīstamajiem un tuviniekiem ir likuši sēdēt pagrabos un lūgties, lai izdzīvotu. Šīs šausmas paliks mūsos visu mūžu.
Latvijā tev izdevies atrast darbu specialitātē, esi atsākusi gleznot.
Atbraucot šeit, pēc divām dienām uzsāku darba meklējumus, izsūtīju vairāk nekā trīsdesmit pieteikumu dažādām galerijām un mākslas saloniem. Saņēmu daudzas atbildes vēstules, ka Rīgā šobrīd apmaksātu darbu piedāvāt nevar. Laimīgā kārtā mani iepazīstināja ar mākslas galerijas «Bazar`t» īpašnieci Inesi Droni, kura sociālajā tīklā «Facebook» ievietoja ziņu, ka man nepieciešami materiāli gleznošanai. Atsaucība bija milzīga, daudzi zvanīja, dāvināja audeklus, krāsas, otas, un visi izstādē tapušie darbi ir radīti šeit, izmantojot dāvātās lietas. Mani ļoti aizkustina tas, ka jebkurš latvietis vēlas palīdzēt un atbalstīt. Skatos dažādas ukraiņu grupas soctīklos, kur ukraiņi izsaka pateicību, jo tas, ko mēs šeit saņemam, ir ļoti aizkustinoši. Pat neticami, ka tāda atsaucība un palīdzība tiek sniegta. Inese piedāvāja vietu galerijā, kur izlikt manas gleznas, lai tās varētu pārdot. Rīgā redzēju ukraiņu māksliniekus, kuri meklē darbu. Radās ideja kopīgai izstādei ar Latvijas māksliniekiem. Tā rādās lielā kopizstāde «Karš un Miers». Latviešu mākslinieku atsaucība bija milzīga, izstādē apskatāmi vairāk nekā astoņdesmit mākslas darbu, no kuriem maza daļiņa ir profesionālu ukraiņu mākslinieku gleznas. Kara tēma visos darbos ir līdzesoša. Izstādi varat apskatīt tirdzniecības centra «Mols» otrajā stāvā, mākslas galerijā «Bazar`t».
Ir teiciens: klauvē, un tev taps atvērts. Man bija jāsaņemas un pat jābūt nekaunīgai, lai es kā nepazīstams cilvēks pieklauvētu pie Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Kristapa Zariņa durvīm un vienotos par pieņemšanas laiku. Rektors bija atsaucīgs un teica, ka padomās par kādu iespēju. Akadēmijai ir ļoti augsts līmenis, tur man deva uzticības kredītu, tieši tāpēc tagad daudz gleznoju, lai nezaudētu radošumu. Šobrīd gleznoju tik daudz, cik neesmu gleznojusi visu gadu. Akadēmijā mani savā paspārnē paņēma Tēlniecības katedras profesors Gļebs Panteļejevs. Ļoti ceru, ka varēšu dalīties ar savām zināšanām un palīdzēt studentiem, kā to darīju, strādājot Kijivas Dekoratīvās mākslas un dizaina akadēmijā par pasniedzēju.
Kā jūties pēc pirmās izstādes atklāšanas svešumā?
Izstādes atklāšana noritēja brīnišķīgi, atnāca ļoti daudz cilvēku, iepazinos ar māksliniekiem. Priecājos par atbalstu, tas ir liels. Kad cilvēki palīdz pa vienam, jūti atbalstu, taču tad, kad visi sanāk vienkopus, tad jūties kā mīlestības kokonā.
Vai atšķiras izstādes atklāšana Ukrainā un Latvijā?
Visur vienādi, jo izstāde ir kā mākslinieka dzimšanas diena. Tāpat arī kuratoram tie ir lieli svētki. Tas vienmēr ir interesanti, jo izstāde galerijā parāda, kā tavi darbi izskatās no malas. Kad tos skaties mājās, tie izskatās pavisam citādi. Kopizstāde ir vēl interesantāka, jo tad savus darbus redzi kontekstā ar citu autoru darbiem. Tu kļūsti par skatītāju un vēro citu cilvēku reakcijas, redzi emocijas. Tad arī saproti, vai ir izdevies skatītājam nodot tās emocijas, ko vēlējies. Jā, es redzēju izstādītos ukraiņu mākslinieku darbus, tie ļoti atšķiras no latviešu radītās mākslas.
Ļoti ātri iekļuvi Latvijas mākslas vidē, kas, šķiet, ir ļoti noslēgta.
Mākslas pasaule ir noslēgta vide, visi cits citu zina, tā ir profesionāļu sabiedrība. Tajā ir grūti iekļūt, un tas, ka man izdevās iekļūt, ir liela veiksme. Esmu ļoti priecīga, ka Latvijas kultūras un mākslas vide mani ir pieņēmusi.
Visu laiku tevi redzu priecīgu, pozitīvu. Vai esi arī citāda?
Esmu pozitīva! Mēdzu būt ļoti stingra, pirmkārt, pret sevi un arī pret citiem. Kijivā studenti lieliski zina, ka pie manis nokārtot eksāmenu ir ļoti grūti, jo mācību procesā daudz stāstu, cenšos izskaidrot visu informāciju, lai ikviens students saprastu maksimāli daudz. Taču eksāmenā lieku studentiem domāt, viņi var izteikt jebkuru viedokli, taču tas ir jākomentē un jāizskaidro, jābūt savam skatījumam. Kā maniem studentiem, tā arī daudziem cilvēkiem atrast savu viedokli un to komentēt ir diezgan sarežģīti. Tāpēc saprotu, ka stingrība manī ir klātesoša, bet tai jābūt saprāta robežās. Jā, esmu prasīga pret sevi un citiem, pret tiem, ar kuriem sadarbojos un no kuriem vēlos saņemt saprātīgu rezultātu. Man vienmēr ir interesanti vērot un izprast cilvēkus, iejusties, lai saprastu un atrastu loģiku viņu rīcībā. Saprotu, ka ikviens ir personība, kura piedzīvojusi zināmu daļu pārbaudījumu un tāpēc izveidojusies tāda. Tāpēc vienmēr cenšos izprast jebkuru cilvēku. Man tas ļoti palīdz, jo tad sāku pieņemt citu cilvēku rīcību, mazāk apvainoties, jo esmu izpratusi iemeslus. Mazāk ceru, neveidoju ilūzijas un gaidas. Es neapvainojos uz kādu uz visiem laikiem. Vienīgi man ļoti nepatīk muļķība un vēlme visu patērēt. Ja redzu, ka cilvēks muļķības dēļ nevēlas uzņemties atbildību par savu rīcību un darbiem, ja pārliek to uz citu cilvēku, es to nespēju saprast. Cenšos no tādiem cilvēkiem izvairīties vai norobežoties. Vienmēr uztraucos, kad cilvēki nejūtas komfortabli ar sevi. Varbūt tā ir sievišķīga īpašība par visu rūpēties.
Ukrainas prezidents bija komiķis. Viņš spēj atbildēt par savu rīcību?
Divi prezidenti - Porošenko un Zelenskis. Porošenko vēlējās turpināt karu, kas sākās 2014. gadā, savukārt Zelenskis iestājās par to, ka šis karš jāizbeidz. Mēs to atceramies. Kad notika prezidenta vēlēšanas, mums divus gadus bija komēdijšovs, kurā darbojās arī Zelenskis. Daudzi izvēlējās tieši viņu, taču vēlāk cilvēki sāka šaubīties, jo jaunais prezidents ieviesa lietas, kuras daudziem nebija līdz galam saprotamas. Tad sākās karantīnas, ekonomika ļoti cieta, radās šaubas par valsts prezidenta izvēli. Taču, kad sākās karš, tas ļoti apvienoja ukraiņus, un viņi pārskatīja savu attieksmi pret prezidentu. Zelenskis aizstāvēja valsts intereses, neaizmuka, palika savā valstī un joprojām turpina cīnīties. Tagad ir liela mīlestība pret mūsu prezidentu. Mēs esam aizmirsuši, ka viņš bija komiķis, tagad viņš ir viens no spēcīgākajiem politiķiem pasaulē.
Kā iedomājies sevi pēc vairākiem gadiem?
Mēs ar brāli pirms desmit gadiem runājām, ka ir ļoti grūti iztēloties, ko darīsi pēc gada. Varam tikai iztēloties, kādu vēlamies savu nākotni, kur vēlamies pavadīt vecumdienas. Manā izpratnē tā vienmēr ir bijusi māja, kur ir ļoti daudz ziedu, esmu iemīlējusies Monē ziedu dārzā Živernī, tā ir mana vieta. Man ir sajūta, ka pēc vairākiem gadiem būšu ziedu dārzā, kurā gleznoju, man apkārt ir studenti, kurus mācu. Māksla man ir hobijs un profesija vienlaikus. Tā nav konkrēta valsts vai vieta. Tagad, kad esmu iepazinusi Latviju, es pieļauju savas vecumdienas arī šeit. Taču ļoti vēlos nokļūt atpakaļ mājās, kur ir manas gleznas, manas atmiņas par dzīvi, Kijivu, vecmāmiņas māju, ļoti vēlos aizstāvēt doktorantūru. Karš ienesis ļoti daudz korekciju. Ziemā man bija precīzs plāns šim gadam un tam, kas jāizdara. Šobrīd visi plāni ir izjaukti, es pat nezinu, kad tos varēšu atjaunot. Tāpēc ceru, ka jau šeit varēšu īstenot un realizēt savu zinātnisko darbību. Vēlos veidot kopīgus projektus starp Ukrainu un Latviju, parādīt abu valstu mākslu ne tikai katrā no tām, bet arī blakus esošajās valstīs. Tuvākajā laikā, pirmkārt, vēlos realizēt sevi profesionāli, otrkārt, palīdzēt ukraiņiem, kuri atbēguši uz šejieni, treškārt, pateikties tiem cilvēkiem, kuri ir palīdzējuši, ceturtkārt, palīdzēt ukraiņiem, kuri palikuši dzimtenē.
Vai vēlies ko pateikt latviešiem?
Liela pateicība, ko izteikšu ar vārdiem, darbiem un mākslu. Savā un citu ukraiņu vārdā aicinu jūs pēc kara uz Ukrainu, ceru, ka mēs varēsim uzņemt jūs tāpat kā uzņēmāt mūs. Esmu atklājusi Latviju, jo esmu šeit pirmoreiz. Esmu iemīlējusi jūsu valsti, man ļoti patīk Latvijas cilvēki, jau iepazinos ar dziļiem un gudriem latviešiem. Man jau ir ļoti daudz draugu, kuri tagad ir manā sirdī.
Ko tu darīsi, kad uzzināsi, ka karš ir beidzies?
Pirmais, ko darīšu - apskaušu savus mīļos tuviniekus, ar kuriem šobrīd varu sazināties tikai caur internetu. Gribu redzēt savus studentus, ar kuriem sarakstāmies čatā. Ļoti gribu nosvinēt savus trīsdesmit gadus, kurus kara dēļ nenosvinēju. Un, protams, palīdzēt atjaunot izpostītās mājas Ukrainā.
