Stāstot par kinoteātru ārpus Rīgas vēsturi, pats galvenais stāsts noteikti ir par visu Latvijas kinoteātru kinoteātri, kurš diemžēl tika nojaukts pirms vairāk nekā 90 gadiem. Kaut arī tā arhitektūra bija vairāk nekā necila, ja ēka būtu saglabājusies līdz šodienai, tad tā, iespējams, tiktu lolota un frišināta gluži tāpat kā Nacionālais teātris Rīgā. Ja Rēzeknes kinoteātrī «Diana» nebūtu noticis tas, kas notika, tad Latvija šodien būtu pavisam citāda.
Bet varbūt arī ne, un šī būtu nevis Latvijas valstiskuma lepnuma vieta, bet gan izvirtības kalngals, kurā valda pērkamā mīla! Jo pirms 23 gadiem kādreizējās «Dianas» atrašanās vietu pasludināja par prostitūtu svētvietu (un nav dzirdēts, ka šis lēmums būtu atcelts).
Pirms 110 gadiem Rēzeknē uzceltā 26 metrus garā un 11 metrus platā, gandrīz bez logiem esošā kinoteātra «Diana» (tieši tā - ar īso «a») ēka pilsētas galvenajā ielā (toreiz - Lielā Nikolaja, vēlāk - Pulkveža Kalpaka, pēc tam Ļeņina iela, bet tagad - Atbrīvošanas aleja) atgādināja lielu koka šķūni vai angāru, kas ne īpaši jauki apšūts ar baļķu nomaļiem.
Šis romiešu medniecības, mēness un dzimstības dievietes vārdā nosauktais elektroteātris (tā toreiz rēzeknieši sauca kinoteātrus) cara laikos bija visietilpīgākais nams Rēzeknē, tāpēc tieši tajā 1917. gada 26. aprīlī savu pirmās dienas sesiju noturēja vēsturiskais Latgales latviešu kongress, par kuru tagad rakstīts visās vēstures grāmatās. Tajā delegāti no visiem Latgales pagastiem un draudzēm paziņoja, ka vairs negrib atrasties Vitebskas guberņā, bet gan būt Latvijā, vienā saimē ar Kurzemes un Vidzemes guberņām.
Šāds kongresa lēmums acīmredzot nepatika kinoteātra īpašniecei - krievu kupča atraitnei, kas vairs neatļāva latgaliešiem kinoteātrī pulcēties uz kongresa otrās dienas sesiju, aizbildinoties ar to, ka šajā vietā daudz svarīgāk ir nevis spriest par Latgales neatkarību, bet rādīt kumēdiņu «miglas bildes». Tādēļ 27. aprīlī kongress turpinājās Rēzeknes Tirdzniecības skolā (tagad - Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskola). Par skolas telpām nu jau daudzi piemirsuši un uzskata, ka visi kongresa lēmumi pieņemti elektroteātrī «Diana». Tam par godu arī tā kādreizējā vietā, netālu no Latgales vēstniecības «Gors», uzcelts piemineklis jeb piemiņas vieta «Latgales kongresam 100», kuru atklāja 2017. gada 5. maijā. Mākslinieka Visvalža Asara veidojums iezīmē vietu, kur atradās kinoteātris «Diana». Tas veidots no trim Latvijas laukakmeņiem, simbolizējot vēsturiskos Latgales, Kurzemes un Vidzemes novadus. Piemiņas vieta risina ideju par ceļu uz apvienošanos kopīgas idejas vārdā - par vienotu Latviju. Piemineklī iekalti Franča Trasuna vārdi: «Varai pīdar laiceiba, taisneibai - myužeiba.»
Šis ir vienīgais piemineklis kinoteātrim Latvijā. Protams, bijuši arī citi mēģinājuši celt kādus pieminekļus kino, bet konkrētai vietai tos nav izdevies piesaistīt. Piemēram, Rīgā piemiņas plāksni 1896. gadā izrādītajai pirmajai kinofilmai atklāja Līvu laukumā, kaut gan to izrādīja Rīgas (toreiz - Solomonska) cirkā.
Ceļš uz Latgales kongresu nemaz nebija tik gluds: notika vairākas sagatavošanas sanāksmes, bija arī citu Latgales tautību (krievu, poļu) kongresi, kuros sprieda, kādai valstij Latgales zemei būtu jāpievienojas. Paldies dievam, beigās tika ņemts vērā latviešu viedoklis, kaut gan paši latgalieši villojās uz nebēdu. Par to lai spriež politikas un vēstures pētnieki, jo mūs interesē galvenā Rēzeknes elektroteātra stāsts, kurš ir ne mazāk aizraujošs.
Zināms, ka «Dianu» būvēt tika nolemts 1911. gadā, bet īsti nav zināms, kā tā savu dzīvi izbeidza. Ir dažādas versijas - ap 1930. gadu kinoteātris vai nu nodedzis, vai nojaukts. Visticamākā versija, ka lielais «koka šķūnis» tomēr tika nojaukts, jo bija savu dzīvi nokalpojis. Saeimas deputāts, viens no Latvijas vecticībnieku kopienas līderiem, kurš savulaik Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē strādājis par restauratoru, Vladimirs Nikonovs Baltkrievijas arhīvos ir sameklējis dokumentus, ka 1911. gada septembrī tika izsniegta atļauja Rēzeknē uzsākt darbu kinoteātrim «Diana». Starp citu, tas tikai loģiski, ka ziņas par cara laika Rēzekni jeb Režicu glabājas Baltkrievijā, jo tolaik Latgale bija Vitebskas guberņas sastāvā, bet Vitebska taču ir Baltkrievijā.
Bet pēc 20 gadiem «Dianas» vairs nebija - tās vietā bija palicis liels, tukšs laukums (tāpat kā mūsdienās). Padomju gadus piedzīvojušie atceras tur notikušās ambrāžas - pārvietojamos zoodārzus, karuseļus, cirka teltis un tālāk. Pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad visās lielākajās pašvaldībās sprieda, kur noteikt pulcēšanās vietas prostitūtām, Rēzeknes vietvara pilnā nopietnībā prātoja šo vietu pārvērst par «sarkano lukturu» rajonu. Tomēr izvirtuļiem nepaveicās, un viņi zaudēja Latgales patriotiem, kuri šajā vietā uzblieza nevis «naktstauriņu» rezervātu, bet gan Latgales kongresa piemiņas vietu.
Par pašas «Dianas» bojāeju interneta plašumos var atrast dažādas ziņas. Daugavpils universitātes Latgales datu bāzē rakstīts: «Ir ziņas, ka 1930. gadā kinoteātris «Diana» bija slēgts. (..) Pēc citām ziņām, kinoteātris «Diana» nodedzis.» Savukārt pazīstamais Latgales novadpētnieks Valentīns Lukaševičs vēl pērn laikrakstā «Latgales Laiks» pauda: «1925. gadā šo ēku nojauca.» Te gan jāteic, ka Latvijas presē var atrast ziņas, ka kinoteātris vecajā ēkā darbojies vēl 1927. gadā.
Jau pēc apmēram 15 gadiem kinoteātra ēka un tās aparatūra bija savu laiku nokalpojusi, tās garantijas termiņš izbeidzies. Pie kinoteātra slēgšanas savu roku pielika arī tā laika Rēzeknes pašvaldība, kura draudēja dempingot iemīļoto rēzekniešu izklaides vietu. 1927. gada 9. novembrī avīze «Latgolas Vārds» rakstīja: «Rēzeknes piļsātas valdes dome nūlēme piļsātas valdei uzsākt sova kinoteātra byuvi... Savs jaunais kinoteātris byus spēceigs konkurents kinoteatram «Diana», jo piļsātas valde jims nu apmaklātojim mozāku moksu, kas nabyus pa spākam «Dianas» īpašneicai (Maslenikovai E. K.), jo viņai jāmoksoj leloki nūdūkļi.»
Savukārt 1927. gada 30. decembrī dienas laikraksts «Latvijas Kareivis» Rēzeknes «Dianu» nolīdzina teju līdz ar zemi: ««Diana» pēdējā laikā nerūpējas ne par labām filmām, ne arī uzlabo savas jau tā nolaistās telpas.»
Kā jau daudzreiz, arī šoreiz politiķu solītais makā nekrita un pašvaldības kinoteātri pilsētā neuzbūvēja. Bet «Dianas» nāvi šādas runas gan veicināja. Jau trīsdesmitajos gados rēzekniešu kinotieksmes apmierināja Tautas pilī (tagad - kultūras namā) ierīkotais kinoteātris «Splendid», un «Dianas» vairs nebija.
1993. gada 7. augusta laikrakstā «Mōras Zeme» kultūrvēsturnieks Eduards Kozlovskis (juniors) publicējis rakstu «Mozlīt nu kinomotografijas vēstures Rēzeknē», kurā stāsta, ka kino «Diana» «ar laiku kļyva par rēzeknīšu īmīļotu atpyutas un izprīcas vītu, kur spēlēja ari lobs orkestrs». To uzbūvējusi uzņēmīga Rēzeknes tirgotāja Lūkas Masļeņikova atraitne un atvērusi plašu zāli ar griestu «izgreznojumiem un skatuvi». Bet dažus gadus vēlāk apmeklētāju skaita pieauguma dēļ telpas izrādījušās par mazu, un Masļeņikova nolēma tās pārbūvēt. «Tam nūlyukain arhitekts V. Servinskis izstrodoja jaunu projektu, kurā beja paradzātas 378 vītas skateitojim zālē un 136 balkonūs, kai ari skotuve divirtismentim, 4 ģērbtuves aktīrim, foajē, kafeineica un bufetes telpas. Vaco āka tyka piļneigi nūjaukta un tos vītā uzcalti jauni pamati. Bet tod rodos nūpītni sarežgējumi un bvuvdorbi apsastoja, un āka natyka uzcalta,» turpina Kozlovskis juniors.
Tā ka ap 1930. gadu «Dianas» vecā ēka tika nojaukta, lai tās vietā uzceltu jaunu. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās Rēzeknē īsā laikā jaunos kinoteātrus solīja būvēt gan ievērojamā Rēzeknes vecticībnieku uzņēmēja Lūkas Masļeņikova atraitne, gan pilsētas valde. Tomēr nekas netika uzcelts. Tādēļ jaunu kinoteātri «Splendid» vēlāk atvēra Rēzeknes Latviešu biedrības namā jeb tā dēvētajā Tautas pilī, un tas tad arī palika par vienīgo pilsētas kinoteātri.
Otrā pasaules kara laikā Tautas pili sagrāva (to vēlāk atjaunoja kā pilsētas kultūras namu), bet padomju laikā pilsētā izbūvēja divus kinoteātrus - «Rēzekne» un «Zvaigzne», kas nu jau arī ir vēsture. Tagad Rēzeknē kinoteātris darbojas Latgales vēstniecībā «Gors», starp citu, pavisam netālu no kādreizējās «Dianas» atrašanās vietas.
Trakajos deviņdesmitajos atjaunotās Latvijas Rēzeknes vietvarai nemaz nebija lepnums par tur notikušo Latgales kongresu. Tikai šodien Rēzeknes pašvaldības tūrisma mārketings aicina ceļotājus apmeklēt Latgales kongresa piemiņas vietu. Pirms 23 gadiem kādreizējā pilsētas galvenā daktera Jāņa Juknas vadītā pašvaldība pilsētas viesus kādreizējai «Dianas» atrašanās vietai gribēja pievilināt citiem paņēmieniem. Ziņu lentes 1999. gada sākumā vēstīja: «Rēzeknes dome, uzklausot Valsts policijas darbinieku ieteikumu, atļāvusi prostitūtām pulcēties un piedāvāt savus pakalpojumus laukumā Latgales un Atbrīvošanas ielas stūrī.» Tomēr «Latgales sirds» mīlas priesterienes (nešpetnes tādas!) it nemaz neklausīja pilsētas varas norādījumiem. To pat bija pamanījis Rīgas domes deputāts Andrejs Vilks, kurš piecus gadus vēlāk galvaspilsētas domniekiem, kuri bija iedegušies karstās diskusijās par Čakmarijas ielas problēmām, mēģināja atvēsināt galvas un neaizrauties ar prostitūtu kustības regulēšanu, sacīdams: «Kā pierādīja Rēzeknes pieredze, prostitūtas negrasās pulcēties tur, kur tām vietu ir ierādījusi vietējā vara.»
Tad nu varas vīri, apjauzdami kaunu un negodu, ko piedzīvojuši prostitūtu sakarā, laikam pieļāva, ka to varēs notušēt ar kādu patriotisku monumentu. Bet lai kā būvētu patriotiskus pieminekļus, pār visu mīla un, piedodot, miesiska kaisle valda. To apliecina arī latviešu literatūras klasika. Viens no jaukākajiem elektroteātra «Diana» aprakstiem nav atrodams vis vēstures grāmatās, bet gan Ādolfa Ersa (1885-1945) romānā no Latgales dzīves «Kad zeme runā»: «Aiz «Diānas» smagā durvju priekškara tumsā iegrima arī Pēteris un Valerija. Kā pa tumšu alu viņi kāpa pret slīpo grīdas kalnu līdz diviem krēsliem, kas viņus paņēma un nesa kā karuselis ekrāna raibajās ainās: Āfrikas džungļi, Šveices kalni, skūpsti, asaras, ķērāji un bēdzēji, smiekli un šāvieni - tas viss ņirbēja gar Valerijas un Pētera acīm.
Suročka aiz muguras nopūtās: «Čudno!»
Bet Pēterim negribējās ne smieties, ne nopūsties, ne sekot ņirbošajiem notikumiem, kad plecu sildīja Valerijas plecs un roka viņas elkonī jutās ne tikai kā Šveices kalnos, bet kā septītās debesīs. Valerija viņam likās tik laba un laipna, kā nekad. Pēterim gribējās caur tumsu viņai pasacīt «Es tevi mīlu», bet kā lai to pasaka tā vienkārši un ikdienišķi, it kā sacītu «Es gribu ēst». Viņš to nevarēja dabūt pār lūpām un tikai paskatījās Valerijas acis. Viņa paskatījās tikpat silti un laidās tālāk pa ņirbošo sapņu pasauli.»
