Ar pazīstamo diriģentu un jauniešu kora «Balsis» māksliniecisko vadītāju Intu Teterovskis tikšanos sarunājam kafejnīcā pie Rātslaukuma. «Man ir pusstunda laika, pēc tam jādodas atpakaļ uz Ukrainas bēgļu atbalsta centru, kur darbojos kā brīvprātīgais,» brīdina Ints. Turklāt darbs bēgļu centrā nav vienīgais darbs, jo šajā pavasarī diriģentam jādomā arī par to, kā godam nosvinēt jauniešu kora «Balsis» 35 gadu jubileju, turklāt pirmie divi koncerti plānoti jau aprīļa sākumā. «Priecājos, ka korim joprojām esmu vajadzīgs, un diriģēšu tik ilgi, kamēr mani nemetīs ārā,» Ints smejas.
Statistiski esot pierādīts, ka diriģenti esot visilgdzīvojošākā profesija: «Iespējams, tāpēc, ka diriģējot tiek stimulēta sirds. Mēs visi esam sirmi, jo emocionāli darbs ar koristiem nav vienkāršs. Taču spēku man dod tas, ka strādāju ar jauniešiem. Vidējais vecums «Balsīs» pašreiz ir divdesmit gadu, turklāt priecē fakts, ka jauniešiem interese par kordziedāšanu nemazinās. Varbūt mazinājušās dziedāšanas prasmes, bet vilkme uz kori ir.»
Malkojot karsto kafiju, Ints stāsta, ka, strādājot bēgļu atbalsta centrā, viņš faktiski turpina brīvprātīgo kustību, kas aizsākās 2014. gadā - laikā, kad Rīga uz gadu bija kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. «Precīzāk sakot, es koordinēju brīvprātīgos - 90 cilvēku, kuri strādā divās maiņās. Katru dienu nāk klāt jauni cilvēki, kuriem viss jāizstāsta un jāizrāda. Lai gan visu izstāstīt jau nav iespējams, jo ir dažādas situācijas, un es mēģinu saprast, kā katram no palīdzības meklētājiem palīdzēt. Šī mums visiem ir pilnīgi jauna pieredze, tā ka viss jādomā no jauna. Katru dienu nāk klāt jauni pakalpojumi, jaunas iespējas… Kopumā tas nav viegli, un brīžam viss ir ļoti emocionāli, jo ukraiņi ir ārkārtīgi pateicīgi, atsaucīgi un laipni. Un galvenais ir, ka varam viņiem palīdzēt!»
Ints gan piebilst, ka brīžam gadoties aizdomīgas situācijas un parādoties pa aizdomīgam tipam, kuru īstā motivācija neesot līdz galam saprotama, tāpēc «mēs viņu iztriecām ārā, jo ir jau dzirdēts par cilvēku tirdzniecības gadījumiem. Kolēģi teica, ka viņš jau otro dienu tur slapstoties, uz ko atbildēju - lai tikai pamēģina vēl paslapstīties!» Diriģenta brīvprātīgie palīgi esot visdažādākie cilvēki: «Piemēram, viena meitene darbā paņēma bezalgas atvaļinājumu un šeit ir katru dienu. Un mēs cilvēkiem sakām, lai nenāk uz abām maiņām, jo strādāt no rīta līdz pat vakaram vienkārši ir par grūtu.» Viņš gan pats bēgļu centrā ir sastopams visu dienu - no astoņiem rītā līdz pusseptiņiem vakarā, taču «pēc pirmās nedēļas sestdien un svētdien es rehabilitējos… Taču vismaz pagaidām ir sajūta, ka es kaut ko labu varu izdarīt un ka tas ir noderīgi». Vēl Ints ievērojis, ka ukraiņiem nepatīk, ja viņus sauc par bēgļiem, un ka lielākā daļa grib doties atpakaļ: «Mēs jau visi ceram, ka Ukrainā notiekošais beigsies pēc iespējas ātrāk!»
Uz jautājumu, vai viņš domājis, kā vēl varētu palīdzēt ukraiņiem šajā situācijā, Ints Teterovskis pēc brīža saka, ka, viņaprāt, tas ir ļoti individuāli, turklāt atkarīgs no apkārtējiem un katra cilvēka iespējām. «Mums ar «Balsīm» tagad bija ieraksti, taču pēc katra mēģinājuma ejam uz Ukrainas vēstniecību, lai nodziedātu viņu himnu. Protams, tā nav nekāda tiešā palīdzība, taču šādi varam parādīt savu nostāju un paust savu atbalstu. Zināt no galvas Ukrainas himnas vārdus arī nav slikti, turklāt ne visi latvieši precīzi zina mūsu himnas vārdus,» rezumē diriģents un jokojot piedraud, ka tūdaļ eksaminēšot mani. Ar divām pirmajām piedziedājuma rindiņām Ints ir apmierināts, taču izrādās, ka pareizi jādzied: «(..) laid mums tur laimē diet / Mūs’ Latvijā!». «Ja tu dziedi: «laid mūs tur laimē diet», tas nozīmē, ka neesi Latvijā. Ja dziedi «laid mums», tas nozīmē, ka tu gribi Latvijā gavilēt un gribi brīvi dzīvot. Un labi ja pieci procenti zina pareizos vārdus. Tas nav nekāds grēks, bet maina dziesmas būtību, kas šajā brīdī ir ļoti būtiski.»
Atgriežoties pie praktiskās palīdzības ukraiņiem un atbildot uz jautājumu, vai viņš nav plānojis stāties Zemessardzē, Ints atsmej, ka nē, jo pamanījis, ka tur uzņem līdz 50 gadu vecumam: «Man pašam maijā būs piecdesmitā dzimšanas diena, un līdz šim biju pārliecināts, ka pensijā var doties no septiņdesmit gadu vecuma, tāpēc pensijā varēšu iet agrāk nekā man likās - sešdesmit gadu vecumā… Priecāšos, ja pēc četrpadsmit gadiem joprojām jutīšos tikpat labi kā pašreiz.»
Ar īpašu mīlestību Ints runā par savu lolojumu - jauniešu kori «Balsis» un gaidāmajiem jubilejas koncertiem visas vasaras garumā.
Pašreiz nekāda lielā balle gan kara, gan kovida ēnas dēļ rīkota netiks, taču lielāka ballēšanās neizpaliks: 2. un 3. jūlijā Īlē, kur pašreiz atjauno baznīcu un kultūras centru, tiek plānots rīkot «Balsu» festivālu. «Pirms tam gan vēl būs tradicionālais 4. maija koncerts, manā dzimšanas dienā - solokoncerts, kurā katram - gribi vai negribi - jādzied solo, un šogad tēma būs 80. gadi un disko. Ilē - koncerts baznīcā un zaļumballe, un, tā kā šajos gados «Balsīm» cauri gājuši apmēram 300 cilvēku, tas tiešām būs vērienīgs pasākums ar gadatirgu, atrakcijām un visu pārējo. Un augustā, protams, tradicionālais festivāls «Lielupes balsis»,» Ints ieskicē kora tuvāko nākotni.
