Pašmāju tērpu mākslinieci Ievu Ādamsoni karš Ukrainā ietekmēja tik krasi, ka viņa saprata – ir jādara, ir jāpalīdz, cik vien iespējams. Tā aizsākās maskēšanās tīklu radīšana Latvijā, kas ir solis pretī tam, lai gaisma uzvarētu tumsu. Viņa iedvesmo citus un izmanto savas prasmes tik sūrā un sāpīgā realitātē, kas šodien ikvienu skar neglābjami tuvu.
Ieva atzīst, ka tad, kad ārsti no Latvijas un visas pasaules devās uz Ukrainu, lai palīdzētu karā cietušajiem, viņai šķita, ka tērpu radīšana un pašas prasmes ir bezjēdzīgas. Kad parādījās informācija par to, ka Ukrainas sievietes veido maskēšanās tīklus, Ieva precizēja informāciju dažādos avotos, lai uzzinātu, vai arī Latvijā būtu lietderīgi tādus veidot. «Es konsultējos gan ar Zemessardzes, gan ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvjiem, kā tīklus veidot. Brīdī, kad saņēmu apstiprinājumu, es uzrunāju savus draugus, klientus un sadarbības partnerus. Tas bija kā paraut kamola pavedienu, kas izripojis cauri Latvijai, sasniedzot latviešu kopienas Bostonā, Dānijā, Briselē un Vācijā. Tas, ko mēs darām, simboliski atspoguļojas pasakā «Meža gulbji». Mēs gluži kā Elīzas pinam saviem brāļiem Ukrainā nātru kreklus, lai viņi nekļūtu par gulbjiem. Tādēļ es šo kustību nosaucu par Elīzām. Pirmajās divpadsmit dienās bija iesaistījušies vairāk nekā 1500 cilvēku. Skolas, pašvaldības, muzeji, uzņēmumu kolektīvi, senioru biedrības, centri cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī paši bēgļi no Ukrainas... Zvejnieki ziedoja savus tīklus, uzņēmumi un audumu veikali - audumus. Šajās dienās daudz bira asaras gan no bezspēcības sajūtas, gan no aizkustinājuma. Piemēram, Rutas tante, kurai ir 94 gadi, pati pēc insulta, pusakla, skapī atrada haki krāsas mētelīti. Sazvanīja mani, lai braucu pakaļ, jo rokas neklausot, lai noturētu šķēres un sagrieztu strēmelēs. Vai arī kundze atved strēmelēs sagrieztu zaļu kleitu, kas savulaik šūta dziesmu svētku gājienam. Pamatskolas skolotāja pat apvienoja visu skolu. Tīklus taisīja, integrējot šo darbu mācību procesā. Jaunieši apguva gan dabas krāsas, gan materiāla mācību, un gala rezultātā tapa tīkls. Es šos stāstus varētu stāstīt vēl un vēl. Saiņošanas procesā skanēja Tēvreize, latviešu stipro vārdu dziesmas un aizsardzības vārdi. Tas, protams, ir sekundāri, bet cilvēkiem bija vajadzīgs kaut kas, lai justos lietderīgi un vajadzīgi šajā brīdī. Es ceru, ka piepildīsies novēlējums, lai karš beigtos ātrāk, nekā mēs sapīsim beidzamo tīklu.»
Māksliniecei neatliek laika, lai domātu, vai dara kaut ko svētīgu. Viņa uzskata, ka krīzes brīžos ikvienam ir jāizdara labākais, kas ir paša resursu robežās. «Tad, kad šis elles karuselis būs beidzis griezties, es gribētu domāt, ka daudz kas būs mainījies, lai mēs varētu dzīvot nedaudz labākā pasaulē. Tas ir skaidrs, ka pasaule šodien atkal raksta vēsturi. Un patiesi no visas sirds ceru, ka pastāv taisnā tiesa - gan šeit uz zemes, gan kaut kur augstāk. Runājot par sevi, daudz ko novērtēju vairāk nekā pirms tam - elementārākās lietas, kas ikdienā ir pašsaprotamas. To, ka, atnākot pēc garas darba dienas, varu vienkārši stāvēt karstā dušā, ēst vakariņas kopā ar vīru un bērniem pie galda, nevis pagrabā. To, ka mums ir laiks sagatavoties sliktākajam scenārijam, izdomājot vairākus plānus, sagatavot izdzīvošanas somu. To, ka mēs varam palīdzēt, nevis mums nepieciešama palīdzība. Daudzas maskas šobrīd ir kritušas, un nu ieraugi cilvēkus tā pa īstam. Un tas vienlaikus ir gan aizkustinoši, gan arī ļoti sāpīgi.»
Tērpu dizaineres profesionālā ievirze ir daļa no dzimtas mantojuma un īstās būtības. «Esmu uzaugusi starp auduma lupatiņām un kamoliem, jo mamamma (vecāmamma) bija izcils meistars. Viņa šuva tērpus un auda tautastērpus. Arī mana mamma auda. Tā nu šis neredzamais pavediens caurauž manas dzimtas sievietes. Tikai īsu posmu pusaudžu gados domāju, ka varētu būt juriste, bet caurmērā visu savu apzinīgo dzīvi esmu vēlējusies radīt skaistus tērpus. Bērnībā bija brazīliešu seriāls «Donna Beiža», un es vēl tagad atminos to gurkstošo sajūtu pakrūtē, kad skatījos uz kleitām. Mani tās apbūra. Tāpat es ļoti ilgi spēlējos ar lellēm, šujot un modelējot tām kleitas, zīmējot skices. Var teikt, ka esmu aizspēlējusies. Tālāk tas jau ir ļoti smags un mērķtiecīgs darbs. Turklāt ir arī tādi, kas saka un teiks, ka tās ir tikai drēbes, bet man ir dota iespēja pieskarties cilvēku dzīvēm. Būt klātesošai dzīves nozīmīgajos brīžos un radīt cilvēku ietvaru. Es vismaz pagaidām nealkstu veidot augsto modi, kas būtu mākslas darbs vienam iznācienam. Man vajag, lai tērps dzīvo savu dzīvi. Tā ir liela dāvana - spēt redzēt un radīt. Kad ieraugu audumu, galvā spēju to sadrapēt krāšņā tērpā. Un man ir dota laime katru dienu radīt ko skaistu un unikālu. Arī brīžos, kad esmu bijusi nomākta apkārt esošo apstākļu dēļ, savā darbnīcā gluži kā meditējot esmu radījusi tērpus, un tieši šie tērpi, ko esmu radījusi savās sajūtās un alkās pēc kā skaista, ir vēlāk gozējušies uz žurnālu vākiem. Nav lielākas darba laimes kā redzēt sievieti līgavas kleitā, raugoties uz sevi spogulī. Tas ir neizsakāmi īpaši.»
Radošās sirds īpašniece atmiņā atsauc bērnību un tā laika ieceres par nākotni. «Pirms es izvēlējos savu dzīves profesiju, īsti nevarēju izšķirties - kļūt par tautumeitu vai sētnieci. Redzēju, kā auž tautumeitām brunču audumu, tas bija ļoti krāsains un brīnumains process. Man kā mazam bērnam šķita, ka būt tautumeitai ir faktiski tas pats, kas būt princesei. Tikai pēc kādas pastaigas kopā ar vecotēvu man šī karjeras šķautne sāka sašķobīties, jo tika izskaidrots sētnieka nozīmīgais darbs, lai vide un pasaule būtu sakārtota un tīra. Šķiet, man bija kādi gadi pieci, un pēc šīs sarunas es sapratu, ka sētnieks ir ļoti svarīgs cilvēks, un es arī gribu rūpēties, lai mana zeme būtu tīra un sakārtota. Dažādos dzīves posmos esmu gribējusi nomainīt savu profesiju, un uz īsu brīdi tas ir arī izdevies. Taču jāatzīst, ka pats no sevis nevar aizbēgt, līdz ar to vienmēr atgriežos pie radīšanas. Turklāt man ir diezgan viegli restartēt jaunrades failu. Radošumu spēj paraut vaļā jaunatklājums kādā skaņdarbā, laba filma vai estētiski skaista fotogrāfija, kur ir ideālā krāsu un formu simfonija. Pat malkas krāmēšana dzimtas lauku mājā mani spēj restartēt.»
Ieva atzīst, ka dzīve un laiks nepielūdzami ātri paskrien, bet vērtības izkristalizējas spilgtāk un patiesāk. «Mani pēdējie trīs gadi ir vienkārši kaut kur izkusuši. Ir ļoti daudz kas piedzīvots, bet sajūtās tas varētu būt bijis gads. Tas arī ir dzinulis piedzīvot dzīvi, netērēt laiku bezjēdzīgās lietās un, piedodiet, bet arī cilvēkos. Man ir ļoti šaurs cilvēku loks, kurus patiesi vēlos satikt, ar kuriem man ir kvalitatīvas sarunas. Jo ātrāk laiks paskrien, jo vairāk gribu to piebremzēt un izbaudīt rimtākus brīžus. Mans spēka avots un miera osta ir mans vīrs. Vīrs ir ļoti mierīgs un nosvērts cilvēks, bet es - diezgan temperamentīga. Viņa miers ļauj sazemēties, ļauj atjaunoties. Ar gadiem esmu iemācījusies viņa klātbūtnē daudz ko nevarēt un nerisināt. Tāpat vīrs ir iemācījies atpazīt, kad fiziski esmu mājās, bet galvā risinu darba jautājumus, un šādos brīžos «atvienot» darba failu. Kāds kungs savulaik man teica, ka sievietes un vīrieša attiecībām jābūt gluži kā burbuļojošam dzērienam stabilā kausā. Pēc septiņpadsmit kopā pavadītiem gadiem es tā arī jūtos. Tāpat arī bērni. Man patiešām ir interesanti ar viņiem. Tādēļ brīvajā laikā lielāko tiesu pavadu sava vīra un bērnu sabiedrībā, jo mani tas piepilda. Toties mans «Ēdenes dārzs» ir dzimtas lauku mājas, kur vienmēr ir ko darīt. Tur, šķiet, ir cita laika zona. Visas rūpes paliek pie Rīgas robežas.»
Ieva dalās ar pārdomām, diskutējot par augstākajām kalnu virsotnēm, kas dzīves laikā ir jāsasniedz. «Reizēm mēs esam tik lieli savos principos un ego, ka nav iespējams pat kvalitatīvi iet tālāk. Tādās reizēs ir brīži, kad labākā izvēle ir kļūt mazam, atteikties no ceļasomām un salauztiem čemodāniem, kas piekrāmēti ar tik daudz lieka. Kad to visu noliek malā, tad apakšā stāv mazs ceļinieks, un izrādās, ka tādam mazam un bez liekiem krāmiem ir daudz vieglāk kāpt kalnos un augt atkal lielam, tikai labākā kvalitātē. Vai cilvēkam ir nepieciešams attīstīties? Tas ir jāvērtē katram individuāli. Būtībā jau tas ir izdzīvošanas instinkts. Ir cilvēku kategorija, kam nav vajadzības pēc nemitīgu mērķu sasniegšanas. Tas nav ne labi, ne slikti. Cilvēks, manuprāt, nevar būt visās kārotajās virsotnēs. Izvēloties kādu no virsotnēm, kāda cita tiek upurēta. Šķiet, pati lielākā kļūda ir kā pašmērķi noteikt, ka dzīve sāksies tikai tad, kad būsi visās iedomātajās virsotnēs. Tas ir nebeidzams process. Brīdī, kad uzkāp pašā augšā, tu saproti, ka esi sasniedzis tikai kādu pauguru, jo tikai tad paveras īstā panorāma. Es varu pilnīgi droši apgalvot: lai sasniegtu nākamās augstākās virsotnes, ikvienam nākas nokāpt lejā, iziet cauri ēnainām ieplakām, lai atkal kāptu augšā. Kas ir nepieciešams, lai nonāktu kārotajā virsotnē? Pietiek ar vienkāršu, bet patiesu vēlmi to ļoti gribēt, jo es ticu, ka resursus spējam atrast tam, ko patiesi vēlamies. Viss pārējais ir attieksmes un prioritāšu jautājums. Lai gan dzīves interesantākā daļa ir pats process, jo - ja dzīves pilnbriedā būts visās dzīves jomās pašā virsotnē, tad ko tālāk? Atliek tikai ceļš lejup. Turklāt ir jāprot apstāties, jo varētu būt diezgan garlaicīgi vienam sēdēt kalna galā.»
Ievu reizēm tirda nemiers, viņa nevēlas nodzīvot pliekanu dzīvi. «Ja pastāv iepriekšējās dzīves, tad kādā no tām, manuprāt, esmu bijusi karotāja. Es ļoti asi reaģēju netaisnīgās situācijās un diezgan labi protu par sevi pastāvēt. Tāpat mans lielākais virzītājs ir tiekšanās pēc saviem sapņiem, jo neviens šajā dzīvē nav nācis, lai tos piepildītu manā vietā. Man ir ļoti laba tēlainā domāšana un intuīcija, kas vienmēr bijis labs instruments. Arī krīzes brīžos pandēmijas laikā visus savus panākumus esmu sasniegusi pašas spēkiem, un tas nav nācis ne viegli, ne vienkārši. Protams, blakus bijuši mani tuvākie cilvēki - gan vecāki, gan vīrs. Un viņiem ir nozagts ļoti daudz mana laika un uzmanības, kas brīžam pat pārlieku daudz investēts manā darbā.
Es neesmu gatava pazaudēt to, ko ar savu darbu esmu panākusi. Turklāt, ja darīt labi savu darbu nozīmē būt veiksmīgam, tad, jā, es kaut kādā mērā varu pateikt, ka esmu veiksmīga. Visādi citādi vienīgā veiksme ir tā, ka esmu piedzimusi vesela un labā ģimenē, brīnišķīgiem vecākiem. Viss pārējais ir rīcības, darbības augļi un cēloņu, kā arī seku likumsakarība. Mēs dzīvē visu nopelnām. Pelnām ar savu attieksmi, rīcību un pēc tam baudām tā augļus. Nevar ar dubļainiem zābakiem bradāt pa tīri izmazgātu grīdu un pēc tam cerēt uz veiksmi, ka neviens nepamanīs. Tā nenotiek!»
Modes radītāja ir patiesa savā vērtību skalā, pārdomās par dzīvi un atziņām. «Es mēdzu atļaut sev kaut ko nevarēt, jo caur «nevaru» atnāk «varu». Manuprāt, ir jāļauj sev būt kā izjukušam Rubika kubikam, ko pēc tam no jauna likt pa gabaliņam kopā. Man vairākkārt ir bijušas krīzes darbā, kad saprotu - vienkārši nevaru vairāk. Vairākkārt nonācu pie domas, ka jāslēdz darbnīca ciet, jo nav spēka izdomāt jaunas idejas, kā pārvarēt šīs sarežģītās situācijas. Tad ļauju sev izjukt un parasti bezmiega naktīs domāju, domāju, kamēr izdomāju, ko vēl neesmu izdarījusi lietas labā. Arī par Elīzu kustību, jo tas nav ne emocionāli, ne arī fiziski viegli. Eju gulēt ar domu, ka šis ir beidzamais tīkls, jo vienkārši nav vairs spēka, bet nākamajā dienā zvana, ka pēc divām dienām uz Ukrainu brauc Latvijā strādājošie Ukrainas puiši, lai karotu par dzimteni, un vajadzīgs kaut pliks zvejnieku tīkls. Un «nevaru» tad atkal kļūst par «varu». Turklāt reizēm vienkārši vajag apstāties, lai var atkāpties un paskatīties pa gabalu, jo tā labāk var redzēt kopainu. Tāpēc «nevaru» brīži pat ir vēlami. Man šodien nav bail no situācijas, kad viss būtu jāsāk no nulles. Tāpēc, ka man neviens nevar atņemt to, kas ir manā galvā un pirkstu atmiņā. Mana izvēlētā profesija ir iemācījusi novērtēt praktisko inteliģenci. Tieši tam tuvākajos gados būs liela vērtība. Tāpat radošums, kam piemīt brīnišķīga blakne - bezizmēra fantāzija, lai radītu. Un spēja pielāgoties apstākļiem, pielāgot lietas, lai sasniegtu vēlamo efektu.»
