1. aprīlis šogad nāca klajā ar divām labām lietām! Pirmā: tiek atcelta lielākā daļa Covid-19 ierobežojumu. Otrā: 1. aprīlis ir diena, kas liek atcerēties par humoru un smiekliem.
Lai gan var teikt, ka šogad nav par ko jokot, jo dzīvojam nemierīgā un nestabilā pasaulē, tomēr arī grūtos brīžos ir svarīgi atcerēties, ka humors glābj un palīdz. Tāpēc, lai uzlabotu garastāvokli, pašmāju pazīstamās personības atklāj, kas ar viņiem atgadījies 1. aprīlī.
«1. aprīlī necenšos jokoties, to daru ikdienā, kad uzturu jautru garu kopā ar draugiem. Ir izrādes kopā ar Kasparu Breidaku, kurās jokojam uz skatuves. Bet katru gadu mani cenšas izjokot ome. Es zinu, ka viņa man zvanīs, centīsies samānīties, ka pie durvīm ir sūtījums vai vēl kaut kas. Viņa ļoti cenšas, es saprotu, ka tas ir joks. Kad atveru durvis un viņa saka «April, april!», man ir prieks, ka viņai prieks.
Vislabākā uzķeršanās man pašam bija, kad strādāju «Radio Spin FM». Strādāju 1. aprīlī, lasīju ziņas un biju ļoti sašutis par to, ka kaut kas tāds pasaulē var notikt!!! Pilnā nopietnībā atvēru vaļā ziņu portālus un meklēju, ko interesantu varētu pastāstīt. Šķiet, bija ziņa, ka tiek veidots porno realitātes šovs, tajā tika aicināti pieteikties cilvēki, kurus filmētu un vērtētu, lai noskaidrotu, kurš ir labākais. Domāju: kā vispār kaut ko tādu var izdomāt!? Sašutumā to komentēju. Nebiju izlasījis, ka beigās pierakstīts: šī ir 1. aprīļa ziņa. Pēc tam mani par to informēja klausītāji.
Man liekas, 1. aprīlis vairāk raksturīgs skolas laikam, pēc tam cilvēki ir vairāk aizņemti darbā, ģimenē vai citur un cits citu ik pa laikam pavelk uz zoba ikdienā. Nav vajadzīga viena īpaša diena, lai jokotu.»
«Liekas, ka 1. aprīlis ir vairāk domāts bērniem. Jāatzīst, ka tieši tāpēc ir daudzas patīkamas bērnības atmiņas saistībā ar šo datumu. Es dažreiz pati paākstos, bet ne pārāk traki. Man nepatīk tāda muļķošanās. Patīk, kad ar mani runā atklāti. Lai gan mani apmuļķot ir ļoti viegli. Atceros, ka reiz grupas biedri teica - ir jādodas izbraucienā. Viņi jautāja: «Vai tad tu nezināji? Kā tu varēji tā aizmirst?» Biju pārsteigta. Negribētu teikt, ka esmu lētticīga, bet kaut kādā mērā ļoti uzticos cilvēkiem. Tāpēc esmu ļoti labs 1. aprīļa kandidāts, kuru izjokot.
Mums ir ļoti foršs kolēģu kolektīvs «Zvaigznājs» [Agneses dibinātā mūzikas menedžmenta aģentūra]. Tur ir ļoti daudzi radoši jaunieši. Iespējams, kāds no viņiem jau kaut ko gatavo šī gada 1. aprīlim. Man liekas, ka šai dienai ir jābūt pozitīvai, ar labsirdīgiem jokiem. Labsirdīgi joki vienmēr ir labi.»
«Tagad ir iestājušies tādi laiki, ka joki nav prātā. Ar jokošanu nodarbojas īpaši cilvēki ar īpašām dotībām. Es tāds neesmu. Pārsvarā vienmēr mēģina mani izjokot ar elementāriem izdomājumiem, kuriem var noticēt. Sākumā to izstāsta un pēc desmit minūtēm, kad es jau sāku šaubīties par to, ko dzirdēju, pārzvana un jautā: «Kā tu jūties?» Tādas izjokošanas, kad par joku paziņo pēc pāris dienām, man nav bijušas. Tik smagi izjokots neesmu. Tad, kad aktīvi strādājām, braukājām pa visu pasauli, kolektīvā vairāk jokošanās notika. Ja tik aktīvs neesi, tad jau tas aiziet nostāk.»
«Skolā jokojām vairāk. Domāju, ka 1. aprīlis vairāk domāts bērniem skolā. Paskatīsimies, kas notiks 1. aprīlī, varbūt es arī varu izdomāt kādu joku. Es domāju, labi būtu pajokot par to, ka valstī tika pieņemts lēmums turpināt nēsāt maskas un ikdienā izmantot sertifikātu sistēmu, bet pēc tam pateikt: «1. aprīlis!» Pati pagājušā gada 1. aprīlī vienkārši pateicu kaut ko asprātīgu, lai ir smieklīgi.»
«Domāju, ka cilvēkiem Krievijā šis varētu būt skaudrs joks. Tas notika manā bērnībā ar manu mammu un viņas tā laika pielūdzēju, kurš bija armēnis. Mēs, kuri dzīvojuši padomju bērnībā, saprotam, kas ir deficīts. Pielūdzējam tika zvanīts uz Armēniju, lūgts sapirkt ļoti daudz ķemmju un atsūtīt tās uz Latviju. Viņam tika stāstīts, ka Latvijā jau kuru gadu ir ķemmju deficīts. Cilvēki nevar kārtīgi saķemmēties. Viņš, protams, noticēja un prasīja kādu preci pretī, kuru gan neatceros. Piedodiet, bet tūlīt šis joks «izspēlēsies» ar krieviem. Pat ne 1. aprīlī! Būs lietas, kuras viņi vienkārši nedabūs. Ķemmes, domāju, viņi gan jau mācēs saražot.
Atceros, ka bērnībā laidos no viena veča, kurš nesaprata joku. Es viņu apturēju uz ielas un teicu, ka viņam riepa ir nolaista. Viņš man skrēja pakaļ un gribēja piekaut, jo es viņam teicu: «Apreļ! Apreļ! V pervoje apreļa ņikomu ņe verj!» (April! April! Pirmajā aprīlī nevienam netici - krieviski.) Viņam likās, ka tā nedrīkst jokot ar pieaugušu cilvēku.
Protams, ka tagad mēdzam jokot kopā ar bērniem. Bet tur, protams, mana veiksme ir ļoti ierobežota. Kā žurnālistam man visa gada garumā ir bijuši mirkļi, kad ļoti novērtēju tos, kuri māk jokot. «Delfi» pagājušajā gadā nopublicēja jaukas, jancīgas ziņas. Man gadās tā, ka ieraugu kaut ko jancīgu un nodomāju - lūk, šo varētu kā ideju izspēlēt ēterā 1. aprīlī un pajokot, bet līdz 1. aprīlim es to aizmirstu.
Atcerējos atgadījumu, kad man bija 19 gadi un biju LTV raidījuma «Rīta bums» producents. Faktiski mēs, draugu grupa, radījām to tradīciju. Tikko bija dzimusi «Picca TV». Latvijas Televīzija saprata, ka arī ir jātaisa sava rīta programma. Mūsu rīta programma beidzās tad, kad televīzijas darbinieki nāca uz darbu. Un 1. aprīlī Latvijas Televīzijā, kas atrodas 23 stāvus augstā ēkā, pielikām zīmīti «Lifts nestrādā». Mēs paši, kas naktīs taisījām ziņas un sporta ziņas, bieži bijām cietēji no tā, ka liftnieks bija aizgulējies. Bija tāds speciāls dežurants. Cilvēki ļoti bieži iestrēga liftos. Latvijas Televīzijā 90. gadu vidū daudziem darbiniekiem bija pat bail braukt ar liftu. Tāpēc tas, ka lifts nestrādā, mums likās nenormāli liels joks. Sievietēm, kas strādāja grāmatvedībā, bija jādodas uz kādu no divdesmitajiem stāviem. Arī visi lielie Latvijas Televīzijas priekšnieki visaugstākajos stāvos dzīvoja. Kad viņi uzzināja, ka tie esam mēs, tad gan dabūjām brāzienu. Kopš tā laika mūs sauca par «Rīta buma» bērniem. Paši mēs sēdējām kafejnīcā un, skatoties caur stiklu, ķiķinājām.
Vēl jau bija tas trakums, ka visi brauca uz darbu ar 20. trolejbusu. Un tad tas bars stāvēja pie četriem liftiem, bet tur zīmīte, uz kuras rakstīts «Lifts nestrādā». Bars pukstēdams devās pa tolaik piepīpētajām trepēm uz saviem stāviem, pēc tam secinot, ka lifts strādā gan. Atceros, ka toreiz ar mums kādas pāris nedēļas neviens nerunāja. Iesaistītie personāži bija tā laika slavenības - Krista Vāvere, Ģirts Timrots, Aija Kinca, Dīvs Reiznieks, Ilze Alksne, Andra Ceriņa... Tā bija mūsu pirmā iestrāde, lai atbrīvotos no bezkaunīgās tradīcijas piepīpēt trepju telpu Latvijas Televīzijā. Pēc tam ātri vien tika ieviesta atsevišķa pīpētava.»
«Padomju laikā kopā ar ģimeni pastaigājāmies pa pludmali Liepājā. Pēkšņi es gribēju savējos izjokot. Pateicu mammai un tētim: «Redz, kur iet melnādainais pa pludmali!» Tajā laikā bija dzelzs priekškars, nekādi melnādainie nevarēja būt. Visi skrēja skatīties, kur tad viņš ir. Es pateicu: «April! April!» Šis joks ir iespiedies atmiņā. Mani, protams, arī ir izjokojuši ģimenē. Sieva reiz pateica, ka man ir nozagta mašīna. Es aizskrēju un redzu - mašīna ir vietā. Vēl viens joks bija tāds, ka man vajadzēja pārzvanīt uz Ameriku, jo ar mani gribēja noslēgt līgumu amerikāņu kompānija «Warner Brothers». Tas man kā mūziķim bija šoks, protams, ka gribēju uzreiz zvanīt! Sieva pateica, ka izjokojusi mani: «Nē, vīriņ! Tas bija april, april!» Mana kundze tiešām ir uz jokiem.
Aprīlis jau vispār ir smieklu mēnesis, un 1. aprīlī tiešām gribas vairāk smieties un smaidīt, gribas būt jautram un dzīvespriecīgam. 1. aprīlis ir īpaša diena, kad var izjokot, pasmaidīt un priecāties, un tas palīdz vieglāk dzīvot. Jo vairāk smiesies, jo vairāk smaidīsi, jo dzīve būs košāka un labāka.»
