Grupu «Pērkons» un «Menuets» dalībnieks ģitārists Juris Sējāns, kurš šoruden svinēs 70. dzimšanas dienu, savam stāstam izvēlējās ģimenes fotogrāfiju, kura tapusi 1959. vai 1960. gadā.
«Man šķiet, ka toreiz mācījos 1. klasē, tātad šajā bildē man varētu būt septiņi gadi,» spriež mūziķis un smejas - skatoties uz šo fotogrāfiju, viņam tiešām uznākot nostalģija, jo «visi tajā esam jauni un skaisti. Piemēram, Leons izskatās ļoti aizkustinoši, un te vispār ļoti labi var redzēt, kā katram no mums jau izpaužas savs raksturiņš».
«Šī ir viena no retajām bildēm, kas tapusi fotosalonā un kur esam nofotografējušies visi kopā - mamma Alise, tētis Leons un mēs, četri brāļi: Jānis, es, Leons un Andris. Protams, ir bildes, kur esam darbībā, bet šī tapusi speciāli.»
Komentējot visu četru brāļu glītos uzvalciņus, Juris stāsta, ka tolaik viņa mamma, kas beigusi Lietišķās mākslas skolu, strādāja par modelētāju «Rīgas modēs» un, tā kā tolaik bija problemātiski iegādāties drēbes, visus apģērbus ģimenei modelējusi un šuvusi pati, un «kādu nu drēbi viņa dabūja, no tādas šuva»: «Šajā bildē labi redzams, ka mums, visiem brāļiem, ir vienādas drēbītes - matrožu stila uzvalciņi… Tāda mode toreiz bija, un man šķiet, ka izskatās smuki! Gluži ikdienā šajos uzvalciņos nestaigājām, bet svētkos gan uzvilkām. Un atceros, ka mamma mums bija sašuvusi daudz drēbīšu, jo tiešām tolaik veikalos neko prātīgu no gatavajām drēbēm nevarēja dabūt. Kas varēja, tie šuva paši.» Savukārt Jura un viņa brāļu tēvs bija inženieris (viņš jau ir viņsaulē) un regulēja augstspiediena katlus.
Pētot bildi, mūziķis arī atminas, ka tas bijis laiks, kad vecāki brāļus sūtījuši dziedāt Rīgas Izglītības darbinieku nama zēnu korī, kuru tolaik vadīja leģendārais diriģents Krišs Deķis un kuram pirms pāris gadiem tika svinēta 100. dzimšanas diena. «Bijām stabili pamatsastāva dziedātāji, mēģinājumi notika vairākas reizes nedēļā. Atpakaļ uz Asariem braucām ar vilcienu, kuram bija tvaika lokomotīve. Tas bija pēdējais vilciens no Rīgas, kas brauca līdz Stendei, un līdz mūsu pieturai vilciens kratījās, šķiet, stundu un četrdesmit minūtes,» Juris smejas un vēl piebilst - kas to būtu domājis, ka no vienas bērnības fotogrāfijas iznāks stāstiņš!
