VAKARA ZIŅAS. Jauna pieredze...cietumā. Elita Kļaviņa

Kinoteātrī «Splendid Palace» festivālā «Artdocfest» marta sākumā notika Jaunā Rīgas teātra aktrises un diplomētās kinorežisores Elitas Kļaviņas jaunākās dokumentālās filmas «Iļģuciema māsas» pirmizrāde. «Zāle bija pārpildīta, kas man bija patīkams pārsteigums, un pirmizrāde nepavisam nebija klusa. Arī atsauksmes bija ļoti labas. Bet filmas ceļš tikai sākas,» smaida Elita un neslēpj, ka beidzamās nedēļas ļoti saspringtas bijušas arī tāpēc, ka gandrīz vienlaikus ar filmas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī norisinājās režisora Gata Šmita iestudētās Justīnes Kļavas lugas «Desmit iemeslu apciemot Kauci» pirmizrāde.

Ar domām par Čehovu un Ukrainu

«Pirmajā Ukrainas kara nedēļā vispār šķita, ka viss ir nesvarīgs, un pat manas jaunās filmas, kuru biju taisījusi trīs gadus, pirmizrāde iekrita šajā sarežģītajā laikā... Sajūtas bija pretrunīgas, taču sapratu, ka jāturpina darīt to, ko protu vislabāk. Protams, ka jūtu līdzi [Ukrainas cilvēkiem], raudu un pārdzīvoju, skatos ziņas no Ukrainas caurām naktīm. Taču man bija jāizlaiž filma, un es to izdarīju.» Dažas dienas pirms pirmizrādes cilvēki, kuri jau bija redzējuši filmas montāžas materiālu, Elitai jautājuši, ko viņa darīs ar filmā atspoguļoto Čehova lugas «Trīs māsas» iestudējumu Iļģuciema sieviešu cietumā un tajā skanošo citātu: «Uz Maskavu, uz Maskavu! Nav nekā labāka pasaulē par Maskavu!» «Protams, šai frāzei lugā pašreiz ir pavisam cits konteksts, un ir grūti norobežot tekstus no tā, kas patlaban notiek Maskavā. Jo Čehovam Maskava ir progress, civilizācija un tuvošanās labākai dzīvei, savukārt tagad rodas paradoksāla un sāpīga pretruna, šos tekstus dzirdot. Taču sapratu, ka šis teksts jāatstāj, kā tas ir, jo Čehovu spēlēja un spēlēs vēl simt gadu, kamēr Putins būs notiesāts par to ļaunumu, ko viņš ir nodarījis Ukrainai un cilvēcei!»

Taujāta, vai ir domāts arī par to, kā praktiski palīdzēt ukraiņu bēgļiem, kuri ieradušies Latvijā, aktrise teic: «Domāju, ka mēs visi darām tik, cik varam: atbalstām, protestējam pie Krievijas vēstniecības, ziedojam, kur vien var ziedot; arī mana ģimene to ir darījusi. Netālu no manas mājas Kongresu namā ir ukraiņu bēgļu atbalsta centrs, tāpēc brīvdienās plānoju aiziet un konkrēti noskaidrot, ko varu darīt un kā palīdzēt reālāk.»

Saviļņojošs piedzīvojums un jauna pieredze

Par savu jaunāko projektu - dokumentālo filmu «Iļģuciema māsas» - Elita stāsta: «Pirms laika uzzināju, ka Iļģuciema sieviešu cietumā darbojas teātra studija. Tajā reizi nedēļā notiek nodarbības, un sāku darboties kā pasniedzēja. Kad iepazinu sievietes, kuras bija pieteikušās uz nodarbībām, un dzirdēju viņu dzīvesstāstus, sapratu - ir jābūt filmai, kurā turpināsim spēlēt teātri. Izlēmu, ka tā būs Čehova luga «Trīs māsas» un ka lugu kombinēšu ar meiteņu dzīvesstāstiem.»

Aktrise teic - iespējams, to ir grūti izstāstīt, jo doma izklausās ļoti komplicēta, ja filma nav redzēta, taču «šķiet, ka man to izdevās savienot, jo stāsti ir konkrēti, bet Čehova luga piedod vispārinājumu un par sāpīgo pieredzi runā mākslas valodā. Caur Čehova lugu sievietes var paust emocijas, kuras citādi ir grūti izteikt dzīvesstāstos. Var pat teikt, ka teātris te ir terapija.»

Projektā un filmā Čehova lugu izspēlē gan Iļģuciema cietuma sievietes, gan profesionāli aktieri - Elitas esošie un bijušie kolēģi no Jaunā Rīgas teātra: Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods, Zigurds Neimanis. «Filmā sadarbojas profesionāli un neprofesionāli aktieri, kas viens otru papildina. Iļģuciema sievietēm tas bija nebijis piedzīvojums un pacēlums - uztaisīt izrādi un to nospēlēt cietuma lielajā zālē, saņemot aplausus. Tas bija ļoti saviļņojošs piedzīvojums! Domāju, ka arī profesionālajiem aktieriem šī bija jauna pieredze.»

Iekustināt diskusijas par vardarbību ģimenē

Tagad, kad jaunā filma nodota skatītāju vērtējumam [paredzams, ka augustā vai septembrī tā tiks izrādīta LMT un «Tet» platformās, kā arī Jaunajā Rīgas teātrī], Elitai pa galvu maisoties jaunas idejas, un viņa smej, ka gaidot, «kura ideja kļūs visuzmācīgākā, lai pie tās arī pieķertos. Taču nebūtu pašreiz pareizi par to stāstīt, kamēr vēl neesmu izlēmusi».

«Vēl «Iļģuciema māsu» sakarā man šķiet pareizi atgādināt, ka visas trīs filmas galvenās varones vieno ģimenē piedzīvotā vardarbība. Tā ir viena no filmas tēmām. Otra tēma - cietuma vide un iespēja ieskatīties aiz žoga tajā, kā arī pārskatīt savus priekšstatus un aizspriedumus, jo vairums cilvēku domā - tās sievietes ir notiesātas, viņas ir cietumā, viņas ir krimināli elementi… Taču viņas ir cilvēki ar saviem dzīves stāstiem, un iespējams, ka tie nebūtu izvērtušies tik traģiski, ja sabiedrība būtu agrāk kaut ko darījusi, nevis izlikusies, ka viss ir kārtībā.»

Elita uzsver - Latvijā vardarbība ir problēma: «Īpaši laukos tā ir smaga tēma, kuru regulāri paslauka zem tepiķa. Tālab būtu nepieciešams pieņemt valstiskus risinājumus un lēmumus, lai palīdzētu šīm sievietēm, bērniem un ģimenēm, kas cieš no vardarbības! Ceru, ka filma atkal iekustinās lēnās pārrunas, kas iestrēgušas Saeimā, un liks atgriezties pie sarunas par Stambulas konvencijas ratificēšanu.»

Lai gan aizņemtības un daudzo darbu dēļ pašreiz Elita nodarbības cietumā vairs nevada, viņa joprojām uztur attiecības ar savas filmas varonēm. «Ilgus gadus ar cietuma drāmas pulciņu darbojās režisore Kristīne Klētniece un aktieris Zigurds Neimanis, un noņemu cepuri viņu priekšā, jo viņi to ir darījuši klusi, brīvprātīgi un pazemīgi. Ļoti cienu šos cilvēkus, jo viņi sagatavoja vidi, lai šī filma varētu tapt. Un, protams, esmu ļoti pateicīga kapelānei Rudītei Losānei, kura izveidoja programmu «Mirjama», kuras ietvaros reizi nedēļā darbojas šis teātra pulciņš. Tiesa, pēdējie divi gadi cietumā ir bijuši skarbi, arī pašreiz karantīnas dēļ tur nekādas aktivitātes nenotiek, tāpēc tā gaisma un kultūra, ko nesa cilvēki no ārpuses, tagad ir apstājusies. Taču ceru, ka tas viss tomēr atkal atsāksies,» piebilst Elita.