VAKARA ZIŅAS. Cēsu gulbji ūdeņos un kapiņos
Cēsu nomalē koptā priežu mežā ir atvērta dzīvnieku kapsēta lolojumdzīvniekiem, tajā skaitā zirgiem. Pašvaldības darbinieki, kuru pārziņā ir kapsēta, bet krietni vairāk Cēsu pilsoņi individuāli un ar cieņu apmeklē šo vietu, jo te atvadījušies no ģimenei mīļa dzīvnieka. Interesanti, ka arī šajos kapos ir rūpīgi izveidoti un tiek ievēroti rituāli. Tos uztur paši dzīvnieku mīļotāji. Un kapiņos apbedīti arī Cēsu gulbji.
Atdusas vieta
Ne viena vien ģimene kapa kopiņu izceļ ar pašu izdomātu sētiņu, ar piemiņas plāksnīti. Visbiežāk tās ir no koka, bet mēdz būt arī no robustākiem materiāliem. Kapsētiņā var aplūkot mirušajiem mīļdzīvniekiem veltītus siluetus, tie gan iegrebti kokā, gan zīmēti uz koka, gan piestiprinātas dzīvnieku fotogrāfijas. Kapsētu aplūkojot, var jaust, ka šo vietu ik pa laikam mēdz apciemot arī vīri ar dzelzs gribu. Ja ilgu laiku vīriem bijis patiess draugs līdzās - labradors vai vācu aitu suns, tas dzīves brīžos iedvesmojis vai bēdas dalījis, saimnieku sapratis un atbalstījis nelaimēs vai neveiksmēs, tad dzīvnieks pēc nāves nav aizmirsts. Stāsta, ka dažu labu suns spējis izcelt pat no slimības vai depresijas skāvieniem.
Vēstis, kuras var emocionāli sajust šajā koptajā kapsētā, ir cilvēciskas. Bērnu un vecu vai vientuļu cilvēku atvadas no mīļdzīvnieka un drauga nereti ir aprakstītas vārdos, un tas katram, kurš ienāk priežu malā, izlasāms.
Mājvieta ziemā
Cēsis jau daudzus gadus zināmas arī ar to, ka pilsētas skaistāko parku ūdenstilpēs mīt baltie un melnie gulbji. Putni ir ne tikai pašvaldības aizsardzībā un gādībā, bet arī daļa pilsētnieku jūt aicinājumu pieskatīt ūdensputnus, sekojot līdzi to labklājībai. Ziemās gulbju mājvieta ir liels dārzniecības komplekss Cēsu pievārtē. Viena no siltumnīcām, kurā dīgst stādi, papildus aprīkota, lai tajā varētu dzīvot divi gulbju pāri - melnie gulbji, kuri vasarās dzīvo Maija parkā, un baltie gulbji, kuri priecē Pils parka apmeklētājus. Dārznieces zina teikt, ka ziemeļu gulbji, tātad baltie, un arī dienvidu gulbji - melnie mēdz turēties savā kompānijā ziemnīcas pretējās malās. Taču sarunas gan ir dzirdamas abām pusēm, jo ziemas «dzīvoklīšus» šķir tikai vienkārša, neliela sētiņa. Dārznieces uzsver - skaistie putni ir tik inteliģenti, ka kaimiņu ziemas «dzīvoklīti» respektē un tajā neienāk.
Cietais rieksts Pēteris
Toties gulbji kaimiņos labi sadzird cits citu. Tātad izjūt gan prieka, gan bēdu sarunas. Diemžēl par ko bēdāties ir baltajam, skaistajam gulbim, kuru cēsnieki sauc par Pēterīti. Šī nav pirmā ziema, kad ziemeļu skaistulis dzīvo viens savā pusē. Patiesībā viens viņš vasarā pārvalda gleznaino vidi Cēsu estrādes pakājē. Protams, karaliskais putns neiztrūkstoši ir klausījies ne tikai bērnu un pieaugušo dziesmas estrādē. Gulbis neiet pie miera arī tajās nakts stundās, kad pilsdrupu pakājē skan operu ārijas. Samiernieciski pārdzīvo cilvēku dīvaino prieku jūsmot par trokšņošanu, ko izraisa salūts.
Pēteris ir ciets rieksts. Ko viņš kurā brīdī domā, iespējams, zina tikai pīles, jo tās respektē Cēsu Pētera norādes, kas izteiktas skaļākā vai klusākā balsī. Citus parka apmeklētājus - divkājainas būtnes, arī tad, ja tās izrāda pastiprinātu interesi - skaistais putns daudz neievēro. Reizēm nolien zem vītola zariem, kad apnikusi cilvēkveidīgo klaigāšana vai jūsmošana. Cilvēki pa ūdens virsmu - laiviņās vai uz plosta - vasarās aizvien retāk iepeld parka dīķī. Tas Pēteri apmierina. Galu galā - viņa teritorija.
Taču negals ar citām viešņām, kas ir vēl skaļākas un nekaunīgākas nekā cilvēki. Viņpavasar pat jūrmalas kaijas Cēsu skaistajā dīķī sarīkoja kērlingu pa ūdens virsmu ar tādu vērienu un bļaustīšanos, ka Pēterim apsāpējās vēders. Līdzsvaru skaistais putns atgūst tikai tad, kad bļaurētājas un tarkšķētājas ir prom.
Bez Annas
Mums, cilvēkiem, kas, par laimi, esam arī iejūtīgas būtnes, ik pa laikam gribas pažēlot baltīti Pēterīti. Skaistulis jau kādus gadus ir vientuļš ūdens karaļvalstī. Viņa mīļotā būtne, ar ko savulaik karaliski varēja peldēt divatā, pirms vairākām vasarām ir pārcēlusies citur. Skaistā, sniegbaltā un uzticīgā Anna gāja bojā, gaidot abu kopējo putnēnu un nespējot to laist pasaulē. Zināms tas, ka putnēns nepiedzīvoja oliņas izšķilšanos. Šo sarežģījumu gaitā dzīvību zaudēja arī Anna.
