VAKARA ZIŅAS. Pasaulē ir krokuss – Jānis Rukšāns!

Sīpolpuķu selekcionārs Jānis Rukšāns arī šopavasar apskatei atvēris iespaidīgo siltumnīcu.

Sestdienā un svētdienā nebijis brīža, lai neienāktu kāds apmeklētājs. Ciemojas pat ģimenēm. Pat BBC raidstacija atbrauca. Viņš stāsta: «Visa sestdiena un puse svētdienas pagāja, runājot ar apmeklētājiem. Vakarā biju noguris. Strādāt ar cilvēkiem ir grūtāk nekā vienam siltumnīcā. Visi jautā pilnīgi to pašu. Mani nekaitina tas, ka jautā, bet apnīk taču! Vai tie krokusi vēl ziedēs vai jau noziedējuši? Un es tik stāstu - ir rudenī un pavasarī ziedošie. Ejam pie vēlziedēm, un atkal jautā. Saku to pašu - daļa zied rudenī, daļa pavasarī. Pavisam grūti, ja krokusu siltumnīcā jautā: «Vai tie un tie arī ir krokusi?»»

Ir taču iespēja mainīt laipno pavasara tradīciju aicināt uz siltumnīcu ziedēšanas laikā. Esat privātpersona!

Kā lai atsakos runāties, ja cilvēkiem patīk. Re! Atkal pa mūsu mājas ceļu nāk apmeklētāji. Nāk arī sieviņa ar spieķīti. Kā viņai pateiksi: «Nenāciet, apskate beigusies!» Ir jau arī gandarījums, jo cilvēki manu darbu novērtē. Apmeklētāji priecājas un beigās pasaka paldies. Daudzi vaicā, kā iegādāties paraugus.

Izklausās daudzsološi.

Tikai viena nelaime - man daudz to gadu - septiņdesmit seši! Piecdesmit piecu gadu vecumā man bija apmēram hektārs ar sīpolaugiem, arī pārsimt paraugu ar cīrulīšiem. Katra šķirne aizņēma vismaz desmit metrus garu vagu. Tagad vairāk par četriem podiņiem no vienas šķirnes nestādu. Nu arī tikai pāris sīpoliņus varu iedot, ja kāds lūdz. Tagad, ja kāds jautā par sīpoliņu nopirkšanu, kļūstu izvairīgs. Jāņem arī vērā, ka sīpolpuķu audzēšana lielā apjomā prasa arī ieguldīt lielu naudu. Katrā ziņā no pensijas ienākumiem to nevar izdarīt. Pašam jādzīvo, pašam par visu ko jāmaksā. Vēl neesmu pārtraucis ekspedīcijas, meklējot jaunumus sīpolpuķu kolekcijai. Braukšu uz Bulgāriju. Pēc mēneša došos uz Irānu, vēl pēc pusmēneša - uz Grieķiju. Vēl pēc mēneša būšu Maķedonijā. Tāds man būs šis pavasaris.

Apbrīnoju jūsu uzņēmību un veselību!

Nav jau vairs tās veselības, kāda bija. Grūtāk ir staigāt, bet, tiklīdz esmu kalnos, redzu jaunu vietu, tā manī mostas otrā elpa. Taču pēc tam naktī var būt arī traki. Tad ceļos augšā un dzeru sirdszāles. Pa dienu slodze ir bijusi par lielu. Vislielākā slodze bija, gatavojot apjomīgo monogrāfiju «Krokusu pasaule». To pabeidzu rakstīt 2016. gada beigās, pēc tam pagāja vēl gads, līdz grāmatu sagatavoja izdošanai. Zinu draugus Latvijā un ārzemēs, kuri gatavo monogrāfijas gadiem. Ik pa laiciņam nāk klāt jaunumi. Sev pateicu tā: ja gribu kaut ko nopietnu izdarīt, tad jānoliek darba paveikšanas datums, to nepagarinot.

Jūsu monogrāfijas ir bijušas arī angļu valodā.

Jā, bet angļu valoda nav mana mīļākā, jo aizvien tajā runāju pēc latviešu valodas likumiem - smieklīgi un galīgi ačgārni! Līdz ar to dodu manuskriptu vienam no draugiem. Viņš monogrāfiju padara anglisku, lai gan ar angļiem runāju tīri labi. Viņi saprot, kaut gan man ir akcents. Tas nav tik svarīgi. Galvenais, lai vārdu kārtība teikumā ir atbilstoša. Šogad strādāju pie līdzšinējās grāmatas pielikuma sastādīšanas. Protams, tas būs plānāks. Grāmatā ir aprakstītas 230 sugas, bet pielikumā būs ap trīsdesmit sugām. Arī tas ir daudz, un tas pats ne jau tikai manis izpētītais. Manā līdzšinējā monogrāfijā ir aprakstītas arī sīpolpuķes, kuras pats neesmu redzējis. Pētu sugu aprakstus, fotogrāfijas.

Selekcionāri parasti dalās vai dusmojas?

Ja ir labvēlīgi noskaņoti, tad iedod savus aprakstus. Ir arī konkurenti. Neparko nedos aprakstu par to, ko paši atraduši! Divi vācu pētnieki atrakstīja - manas līdzšinējās grāmatas izdošana esot bijusi nedraudzīga akcija. Izrādās, šie selekcionāri arī veidoja monogrāfiju, bet mana iznāca agrāk. Pēc tam abi sarakstīja rupjības par manu izdevumu. Lūk, profesionālā greizsirdība! Jau pāris reižu šie nenovīdīgie cilvēki plīsuši no dusmām. Arī viņi atraduši jaunu sugu, bet nav laikus publicējuši. Es to biju jau paveicis. Parasti gan ņemu vērā - ja kāds strādā pie atrastās sugas, es atkāpjos. Ko nu maisīšos pa vidu! Taču šādos notikumos parasti pat nezinu, ko citi kolekcionāri jau kādu laiku kā atraduši, citiem nestāstot.

Cik sen jūtat amata brāļu dusmas?

No paša sākuma! Kad vēl sarunājāmies, aicināju braukt kopīgā ekspedīcijā ar domu, ka es pamācīšos no viņiem, viņi no manis. Saņēmu atteikumu. Ekspedīcijas dalībniekiem esot daudz mantu mašīnā, liekai personai tur neesot vietas. Smieklīgi! Kurā mašīnā ar diviem cilvēkiem nevar iesēsties vēl viens un tikai ar čemodāniņu pie rokas?

Pavasara puķīšu sīpoliņu meklēšana kalnos izklausās pēc zinātnieku vendetas.

Tā nevar teikt, lai gan abi selekcionāri uzrakstīja sūdzību uz Turciju. Es nelegāli izvedot sīpolpuķes. Hei, viņi jau dara to pašu! Tā ir - nedrīkst izvest. Kā lai zinātnieks strādā, apraksta atradumu, ja nevar to paņemt līdzi pētīšanai? Augs arī jāvēro. Selekcionārs paņem no augsnes vien pāris sīpoliņu, lai mājās pētītu.

Vēl bija tā. Kad svinēju savu apaļo jubileju, tobrīd ar lielu starptautisku grupu atrados Gruzijā. Iedzerot vīnu, valodas raisījās, un man prasīja, kad svinēšu apaļo dzimšanas dienu, bet tā man tikai septembrī. Daži bēdājās, ka tad nu gan nevarēs braukt uz Latviju. Tūlīt nolēmu - man jau ir 64,5 gadi. Svinam tos! Visi tam piekrita. Sešdesmit piecu gadu jubilejā aicināju draugus no padsmit valstīm - vadoši pētnieki, monogrāfiju autori, vārdu sakot, pasaules dārzkopības spice. Tālākie atbrauca no Izraēlas dienvidu gala un Zviedrijas ziemeļu virziena, bet anglis no savas valsts rietumiem. Aicināju kolēģus no Ukrainas, Čehijas, Polijas, Holandes, Beļģijas, protams, Igaunijas un Lietuvas.

Sanāca arī nepatikšanas. Redz, visus zinošākos sīpolpuķu selekcionārus vēl nepazinu, un viens no tiem bija ņēmis ļaunā - monogrāfijas autors, Anglijas karaliskās biedrības ģenerāldirektors. No tā laika mans vārds viņam izraisa dusmas - citi svarīgi vīri bez viņa satikušies Latvijā! Krietni pēc tam uzzināju, ka pasaulē zināms sīpolpuķu selekcionārs mani ienīst. Visi to jutuši sarunās, bet iemeslu nesapratuši. Pagāja laiks, gribēju izlīgt, tāpēc ielūdzu selekcionāru uz Latviju. Pats intensīvi domāju, kas tā par lietu, kāpēc uz mani dusmojas, līdz sapratu - tā būs mana ideja jubilejas svinības improvizēt un svinēt jau 64,5 gadu vecumā! Arī kolēģi par to bija aizdomājušies.

Vai visi selekcionāri ir profesionāli greizsirdīgi?

Protams! Taču ir atšķirības. Man zināma pētniece tāpat kā es sākusi atrasta krokusa ģenētikas izpēti. Kad aizsūtīju paraugus no atraduma, viņa lūdza: «Jāni, varbūt tu neaiztiec šo atradumu, jo es strādāju pie tā izpētes.» Viņa rakstīja disertāciju par Serbijas krokusiem. Protams, piekritu, jo izpēte nav mans darbs, tikai hobijs. Vienu vairāk vai mazāk izpētīt - tas nav strīdu vērts. Man jau bija ap sešdesmit jaunām sugām. Ne tikai krokusus, arī muskares, cillas un peonijas esmu aprakstījis.

Kāpēc tik liela kolekcijas dažādība?

Kad esi kalnos, nezini, kas pavasara lapās pēc tam uzziedēs. Paņemu zaļu lapiņu un tikai vēlāk, kad redzu ziedam, varu noteikt. Pastudēju literatūru, vai par to vietu kalnos vēl neviens nav ko aprakstījis.

Vai jūsu draugos ir selekcionāri no Ukrainas?

Jā, Dimitrijs Zubovs. Atradis atkal jaunu sugu, to nosauca manā vārdā. Pasaulē ir krokuss - Jānis Rukšāns! Vienu krokusu nosaucu viņa vārdā. Trešajā martā sarakstījāmies. Tobrīd viņš atradās ciematā netālu no Kijivas lidostas. Internets ciemā vēl darbojās, bet pārtikas veikalā vairs nebija.