VAKARA ZIŅAS. "Dvēseļu puteņa" zvaigzne Oto Brantevics atklāj, kā bildināja izredzēto

Filmas «Dvēseļu putenis» aktieri Oto Brantevicu un viņa līgavu Tīnu Karīnu Anšanci sastapām piketā Ukrainas atbalstam pie Krievijas vēstniecības. Viņš izstāstīja, kā izlēma bildināt Tīnu Karīnu.

Jautāja tēvam piekrišanu

«Ir pagājis gads un četri mēneši, kopš esam saderinājušies. Kopā esam nedaudz vairāk par diviem gadiem. Kad tuvojās mūsu pirmā attiecību gadadiena, jau sirds dziļumos jutu, ka tā ir mana īstā pusīte. Neilgi pirms gadadienas izlēmu spert to soli. Pirmais, ko darīju - jautāju Tīnas tēvam, vai viņš dod savu piekrišanu. Viņš piekrita. Es strādāju un krāju naudu gredzenam.

Sākumā man bija ļoti liels plāns bildināšanai. Prātoju, ka varētu viņu bildināt pie Ulmaņa pieminekļa, ka vēl aiziesim uz teātri vai Mākslas muzeju. Bet šis plāns izgāzās, jo tajā dienā bija ļoti slikts, drēgns un lietains laiks. Tāpēc nācās meklēt alternatīvu. Kad Tīna atnāca no darba, es viņu sagaidīju mājās un bildināju. Maltītē bija suši, kas ir viņas mīļākais ēdiens.»

Vieno kopīgas intereses

Oto Brantevics stāsta, ka viņa līgava Tīna Karīna Anšance ir kreatīva personība, mācījusies Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā apģērba dizainu un interesējas par mākslu. Abiem jauniešiem ir kopīgas intereses. Viena no tām - līdzīga muzikālā gaume. Pāris iecienījis metālmūziku. Abus interesē vēsture, īpaši - temati un materiāli, kas saistīti ar mākslas vai kultūras vēsturi.

Jāsajūt ar sirdi

«Protams, ir ļoti skaisti, kad vīrietis bildina sievieti. Apkārtējiem, draugiem un draudzenēm tie ir kā svētki. Bet ir jāsajūtas saderīgi. Nevar bildināt tāpēc, ka baidies palikt viens. Tas ir jāsajūt ar sirdi.

Ko darīt, ja kāds baidās? Man arī bija ļoti liels satraukums, pat nekautrējos to atklāt. Jā, bija nedaudz bail. Bet tās nebija bailes, kas varētu apturēt. Lai gan zināju, ka visticamāk viņa teiks jā, tik un tā prāts spēlējās tādā situācijā: ja nu neizdodas... Es domāju: esi vīrietis, saņem sevi rokās un izdari tā, lai sieviete jūtas īpaša! Galvenais ir mīlestība. Tas arī ir viss.

Ir ļoti grūti ir aprakstīt to sajūtu, kad saproti, ka cilvēks ir īstais. Manuprāt, katram izjūtas ir dažādas. Indikatori tam, ka tas varētu būt neīstais cilvēks, ir divi. Vai nu ir tāda kā vienaldzība, sajūta, ka varu iztikt bez tevis, vai arī kad pašā attiecību sākumā ir tā lielā, pārspīlētā mīlestība, kuras ir par daudz. Arī ar to tiešām var sākties problēmas. Īsto cilvēku tu sajūti vienkārši ar sirdi. Nezinu, vai to var kaut kā izskaidrot. Man ir enerģētiska sajūta, kad esmu ar Tīnu. Jūtos daudz labāk. Ir sajūta, ka tas ir vienīgais cilvēks, pie kura varu vērsties pēc atbalsta. Piemēram, ja tas būs tikai morāls atbalsts, apskāviens vai vārds, tas man var palīdzēt daudz vairāk nekā sveša cilvēka reālas darbības. Vienkārši ir sajūta, ka tas ir tavs cilvēks. Tu domā, kā visu laiku esi nodzīvojis bez šī cilvēka, jo vairs nevari iztēloties, kā tas būtu. Tā būtu pilnīgākā elle. Tā ir neizskaidrojama sajūta,» ar sajūtām un viedokli dalās Oto Brantevics.