VAKARA ZIŅAS. Provinces kinostāsti: Autoritārisma lielummānijas šedevrs

Iesākot tekstuālo kinoseriālu par Latvijai nozīmīgiem kinoteātriem ārpus Rīgas, »Vakara Ziņas« tā pirmo sēriju velta jubilāram – Valmieras kinoteātrim «Gaisma», kas ir vecākais Latvijas kinoteātris, kurš nemainīgi visos politisko pārmaiņu laikos ir darbojies ar vienu un to pašu nosaukumu vienā un tajā pašā ēkā.

Valmieras monumentālā kinogaisma

Protams, Latvijā ir kinoteātri, kas savās vēsturiskajās ēkās vai ar vienu un to pašu nosaukumu darbojas daudz ilgāk nekā Valmieras «Gaisma». Piemēram, Ventspils «Rio» kustīgās bildes rāda kopš teju vai neatminamiem laikiem - cara laikiem, bet tas laika griežos vairākkārt mainījis savu nosaukumu. Savukārt Talsu vienīgais kinoteātris «Auseklis» savu nosaukumu paturējis gan pie pirmā, gan pie otrā Ulmaņa, gan vācu un brežņevlaikā, bet vienai un tai pašai celtnei šo gadu laikā gan nav palicis uzticīgs.

Nule savu 70. dzimšanas dienu nosvinējusī «Gaisma» visu savu pastāvēšanas laiku atrodas vienas un tās pašas - Rīgas ielas 19. namā (padomju laikā gan šī Valmieras centrālā iela tika dēvēta Ļeņina vārdā).

1951. gada 31. decembrī ar Maskavas «Mosfiļm» uzņemtās padomju muzikālās mākslas lielfilmas «Lielais koncerts», kas stāsta par «Pobedas» kolhoznieku mīlestību uz Maskavas Lielo teātrī un to, kā operas mākslinieki piedalās «Pobedas» jubilejas svinībās, izrādi atklātais Valmieras kinoteātris tiek uzskatīts par vienu no redzamākajiem staļinlaika arhitektūras šedevriem Latvijā.

Autoritārisma lielummānijas šedevrs

Valmieras galvenā arhitekte Zanda Lapsa uzsvērusi, ka kinoteātris «Gaisma», viena no pirmajām ēkām, ko pilsētā uzcēla pēc Otrā pasaules kara, ir «iespaidīgs Staļina laika celtniecības paraugs». Tomēr tik nepārprotami šo ēku nevar pieskaitīt Staļina gigantomānijai. Tikpat labi to var asociēt arī ar Kārļa Ulmaņa vadonības lielizjūtu.

Arhitekts Jānis Kalnačs «Valmieras muzeja rakstos», stāstot par šo kino celtni, raksta: «Arhitektoniski kinoteātra ēka ar galvenās fasādes portikveidīgo nišu lielā mērā turpina 20. gadsimta 30. gadu retrospektīvisma tendences būvniecībā, kuras paraugi varēja būt viena no izcilākajām Latvijas Republikas laika celtnēm - Vienības nams Daugavpilī.

Protams, atšķirīga ir ēkas fasādes apdare, kinozāles un abu foajē kombinātā «Māksla» darināto tēlniecisko rotājumu saturs, kas rādīja mākslu - sociālistisku pēc satura, bet nacionālu pēc formas. Kičīgs ir padomju simbolikas (sirpis un āmurs) un etnogrāfisko motīvu (augošais raksts, saulīte) apvienojums. Neveikli nacionālās identitātes meklējumi pamudinājuši veidot kolonnu kapiteļus zirgu galviņu formā.

Mūsdienās kinoteātra ēkas sākotnējais plānojums mainīts, bet skatītāju zālē saglabājušies autentiski sienu rotājumi ar raksturīgiem socreālisma ciļņiem un skatuves ierāmējumu.»

Uz kino aicina jaunlaulātos

Ēkas izskats un iekšējā apdare šajos gadu desmitos nav būtiski mainījusies. Tikai plānojums un skatītāju zāles apjoms gan - tas kļuvis daudz modernāks, un jau šajā gadsimtā ēkas modernizēšanā ieguldīti vairāki simti tūkstošu eiro. Līdz ar to «Gaisma» ir ne tikai nozīmīgs pilsētas kultūras centrs (kaut vai pieminēsim nu jau visā Latvijā slaveno Valmieras kinofestivālu «Kino pedālis»), bet arī moderns, Rietumeiropas stilam atbilstošs kinoteātris. Starp citu, Valmiera uzreiz aiz Rīgas un Daugavpils bija trešā pilsēta Latvijā, kur kinoskatītāji filmas varēja baudīt 3D formātā.

Kinoteātris arī piemērojies jaunajiem laikiem un vairs nav tikai prasta filmu izrādīšanas vieta, kur vislabākā vieta kaislīgiem skūpstiem ir vien kinozāles pēdējā rindā. Tagad kaislīgos mīlniekus, viņiem pašiem un arī citiem par prieku, sēdina pašā zāles centrā. Kinoteātris reklamē Latvijā visai neierastu piedāvājumu: «Kinoteātris «Gaisma» aicina īpašā atmosfērā izbaudīt viesu sagatavotu pārsteigumu jaunajam pārim kāzu dienā, noskatoties iepriekš sagatavotu video sižetu vai fotogrāfiju slaidrādi. Tāpat arī iespēja jaunajam pārim kopā ar draugiem pēc kāzām kavēties atmiņās, uz lielā ekrāna vērojot kāzu video vai fotogrāfijas no ceremonijas un vakara svinībām.»

Atšķirībā no daudziem citiem provinces kinoteātriem «Gaisma» ir atradusi savu vietu vai, kā tagad moderni saka, biznesa nišu. Tā joprojām darbojas savulaik Latvijā populārā arhitekta Borisa Ņesterjuka projektētā ēkā, kas paredzēta sākotnējam mērķim, jau 71. gadu. Vienīgi skatītāju vietu palicis mazāk - nu 480 vietā vien 152. Bet kādas - koka krēslu vietā ērti un pufīgi zviļņi!

Dažas dienas pirms atklāšanas steidz piešpaktelēt

Arhitekta Borisa Ņesterjuka meistardarbs ir pārdzīvojis un uzvarējis visus laikmeta griežus un politiskās pārmaiņas. Salīdzinot ar Rīgu, Valmiera viņam bijusi veiksmes pilsēta. Lai arī viņš līdzdarbojās Rīgas Kolchoznieku nama (tagad - Zinātņu akadēmijas augstceltne) būvniecībā, viņa ideja, ka Kolchoznieku namam jābūt vairāk horizontālam, nevis vertikālam, atgādinot tādu kā klasicisma templi, tomēr neīstenojās. Bet Valmierā izdevās…

Kaut arī ne bez grūtībām. Piemēram, tikai dažas dienas pirms tam, kad «Gaisma» vēra durvis skatītājiem, Valmieras laikraksts «Liesma» 1951. gada 21. decembrī pikti rakstīja: «Valmieras kinoteātra «Gaisma» jaunceltnes būvdarbos pieaicināti talkā 9. ceļu ekspluatācijas iecirkņa mehāniskās darbnīcas un 1. ceļu distances strādnieki. 20. decembrī jau pulkstenis rāda 10.32, bet no kino teātra būvētājiem neviens nav ieradies, lai dotu darbu. Kāpēc tāda nolaidība, kuras dēļ 15 cilvēkiem un automašīnai jāstāv dīkā?»

Pēc visa spriežot, kino «Gaisma» durvis skatītājiem vēra tā īsti vēl nenošpaktelēts. Tomēr kinoteātris padomju būvniecības tradīcijas pārzinātājiem uzskatāms par īstu triecienceltni - 1950. gadā sāka celt un 1951. gadā jau atklāja. 1952. gada februārī žurnālā «Zvaigzne» jau publicēta fotoreportāža par Valmieras jaunā kinoteātra vaļā vēršanu: «Jaunceltajā kinoteātrī «Gaisma» tagad ik dienas notiek izrādes. Kinoteātra ēka aizņem vairāk nekā 1000 kvadrātmetru platības. Skatītāju zāles parterī un balkonā var novietoties 480 cilvēku. Zālē ir labs ekrāns un pirmklasīga skaņu aparatūra. Zāles sienas un balkonu rotā bareljefi. Tos darinājuši kombināta «Māksla» meistari. Tāpat skaisti izrotāti abi kinoteātra foajē.

Kinoteātris apgādāts ar padomju zemē izgatavotu jaunāko kinoaparatūru. Uzstādīti divi KPT-1 tipa projekcijas aparāti un skaņu pastiprinātājs KZVT-2. Speciāla translācijas iekārta foajē atskaņo radio pārraides un skaņu plašu mūziku. Ar automātisku izslēdzēju panāk, ka zālē elektriskā gaisma nodziest pamazām.

Darbam jaunajā kinoteātrī izvirzīti Valmieras rajona kinofikācijas nodaļas labākie kinomehāniķi Jevgeņijs Mališevs un Jānis Audiņš. Apkalpodami sarežģīto aparatūru, viņi rūpējas, lai filmu demonstrācija arvien būtu augstvērtīga.

Jaunais kinoteātris ir liels ieguldījums rajona kultūras dzīvē. Pilsētas un rajona darbaļaudis guvuši iespēju padomju kinomākslas labākos darbus skatīt visā to mākslinieciskajā pilnībā.»