VAKARA ZIŅAS. Porcelāna šķīvis no restorāna "Daugava" par godu Ļeņinam un likteņupei

Šķīvis ražots Rīgas Porcelāna fabrikā ap pagājušā gadsimta 80. gadu vidu. Šķīvja forma – servīze «Ārija», autors – mākslinieks Levons Agadžanjans.

Restorāns «Daugava» atradās tāda paša nosaukuma viesnīcā Rīgā, Kuģu ielā 24. Daugavas kreisajā krastā kādreiz bija samērā maz izklaižu un atpūtas vietu, tādēļ šis, viens no glaunākajiem, bija iecienīts un apmeklēts.

Par godu Ļeņinam un Daugavai

1969. gada 30. janvārī laikrakstā «Rīgas Balss» varam atrast nelielu ziņu par to, ka Daugavas kreisā krasta panorāmā iezīmējas jaunas viesnīcas būves aprises. Turklāt celtnieki publiski apsolījuši jauno viesnīcu nodot ekspluatācijā uz V. I. Ļeņina simto gadskārtu. Savukārt vārdā nenosauktas sabiedriskās organizācijas ierosinājušas jaunajai viesnīcai dot likteņupes Daugavas vārdu. Tas tad arī ticis atbalstīts, par spīti tam, ka Rīgā tobrīd jau bija viesnīca «Daugava» tagadējā Elizabetes ielā 3. To pārsaukuši par viesnīcu «Bāka».

Interjeri ar vārdu

Viesnīcā tika atvērts restorāns «Daugava» un bārs «Dzelme», un, kā var spriest pēc publikācijām, restorāns pie glauna interjera ticis vien 1972. gadā, kad par to parūpēties tika uzaicināta viena no Latvijas tekstilmākslas mūsdienu granddāmām Edīte Pauls-Vīgnere, kas šo darbu uzņēmusies ar īpašu entuziasmu.

Lūk, ko par to raksta mākslas zinātniece Tatjana Suta grāmatā par Edīti Pauls-Vīgneri: «Viņa lietoja drosmīgu paņēmienu - visi skarainie telpiskie audumi, kuru uzdevums bija raisīt fantastiskas zemūdens valstības iespaidu, tika iekārti griestos virs bufetes telpas centrā un ar mākslīgām gaismām izcelti. Lai bāra sienas «atkāptos» un bāra viesis justos kā nonācis plašās dzelmes bezdibenīgajās dzīlēs - vēl zem ūdens augu un peldošo zivju joslas -, Edīte bāra sienas pati savām rokām nokrāsoja tumši violetā krāsā. Visa telpa līdz ar to iegrima pasakainā puskrēslā, raisīdama nereālas vides ilūziju.»

Viesnīca tapusi straujos tempos kā viens no pirmajiem vērienīgiem intūristu hoteļiem Rīgā. Sākotnēji bijis paredzēts, ka katrā viesnīcas numuriņā jābūt kvalitatīvam mākslas darbam, taču idejas praktiskā realizācija īso termiņu dēļ liedza īstenot pieaicinātā interjerista Ojāra Ābola oriģinālās idejas. Tobrīd daudzas iniciatīvas un to realizācija tā arī palika uzveltas uz pašu mākslinieku pleciem, jo pasūtītājam nebija nedz īpašas intereses, nedz vēlme palielināt izmaksu tāmi.