Kad sazinājos ar žurnālisti un LTV korespondenti Ilzi Naglu, viņa atzina: šis ir trauksmains laiks, jo visas Eiropas institūcijas un Eiropas valstu līderi spriež par karu Ukrainā, Krievijas draudiem un sankcijām pret agresoru.
«Pirmā nedēļa pēc atgriešanās Briselē tiešām bijusi darbīga, interesanta, un dabūju pamatīgi noskrieties, lai sagatavotu savus sižetus,» viņa atzīst. Turklāt, kā izrādās, žurnālista darbs šajā laikā Briselē var būt pat ļoti ekstrēms un pat ar adrenalīna devu.
«Pašreiz Brisele ir karsts punkts, turklāt visu laiku nākas kursēt starp institūcijām un pagūt no NATO, kas atrodas ārpus pilsētas centra pa ceļam uz lidostu, uz Eiropadomi.» Attālumus starp Eiropas institūcijām viņa parasti pārvar, ejot kājām - tās esot aptuveni divdesmit minūtes; uz NATO var nokļūt ar sabiedrisko transportu. «Tiesa, pateicoties kovidam - un tā ir viena no labajām lietām -, ļoti daudz kas notiek attālināti, varu pagūt piedalīties visās preses konferencēs. Tāpēc digitalizācija, uz kuru te gāja ilgi un mokoši un kam neviens īsti negribēja ķerties klāt - tagad visas iestādes to ir sakārtojušas. Tiesa, šajos gadījumos ļoti pietrūkst aizkulišu informācijas, jo «onlaina» pasākumos ir grūtāk uzzināt, kas patiešām «lācītim ir vēderā», ar kādām sajūtām cilvēki elpo un darbojas,» Ilze atklāj dažas sava darba nianses.
Starp citu, viņas sižeti lielākoties joprojām top uz Eiroparlamenta balkona: «Pareizāk sakot, tā ir mana iecienītā vieta, kur pieslēdzos «Panorāmas» dzīvajam ēteram un taisu «strīmus». Ir svarīgi, ka šeit ir jumts virs galvas, jo Briselē bieži līst, un te ir stabils interneta pieslēgums ar vadu.» Žurnāliste smej - iespējams, Latvijā to ir grūti saprast, taču izrādās, ka Beļģijā ir ļoti lēns internets: «Kādreiz, kad montēju sižetus un sūtu uz Zaķusalu, kolēģiem saku - nu, pēc divdesmit minūtēm jūs būsiet saņēmuši sižetu. Tad kolēģi brīnās un jokojot jautā, vai es sižetu - diezgan palielus videofailus - nesu ar kājām… Reiz te kaut ko laboja, un interneta ātrums nokritās uz 300 kilobitiem sekundē, tāpēc, lai aizsūtītu sižetu, man vajadzēja 40 minūtes. Tas bija traki!» Tagad gan esot atgriezies normāls interneta ātrums, taču, kā Ilze teic, kolēģi Rīgā viņu dažkārt apsmejot, ka «Briselē viss notiek tik lēni kā pie igauņiem».
Neilgi pirms Ziemassvētkiem, pildot darba pienākumus, Ilze tika pie nejaukas traumas - lauztas potītes - un atzīst, ka tas bijis visai ekstrēmi: «Dodoties uz Eiropadomi - vietu, kur sabrauc visi Eiropas valstu līderi -, pa ceļam bija milzīgi drošības pasākumi, un, lai tiktu līdz vajadzīgajai ēkai, man nācās iziet cauri vairākiem policijas posteņiem, kas bija nožogoti ar barjerām un dzeloņstieplēm. Pie vienas no barjerām, kur man atkal prasīja uzrādīt speciālo akreditāciju, žurnālista apliecību un ID karti, bija jādara pārāk daudz lietu reizē. Tāpēc, iespējams, nepamanīju kādu negludumu, man saļodzījās kāja, un kritu… Labi, ka neuzkritu uz dzeloņstieplēm, bet virsū policistam. Galvenā doma tobrīd bija - lai viņš nepadomā, ka es viņam uzbrūku… Jo, protams, kad Eiropadomē pulcējas valstu līderi, gadās arī visādi trakie, kas mēģina uzbrukt policistiem.» Varas pārstāvis reaģējis ļoti adekvāti - Ilzi noķēris un noturējis, apsēdinājis un apjautājies, vai vajag izsaukt ātro palīdzību. «Atteicos, jo man šķita, ka esmu potīti tikai samežģījusi. Stingri aptinu ar elastīgo saiti un piecas dienas turpināju strādāt - gan turpat Briselē, gan 100 kilometrus ārpus Briseles. Kad Ziemassvētkos atbraucu uz Rīgu, joka pēc nolēmu uztaisīt rentgenu, un izrādījās, ka potīte ir lauza. Kad daktere teica, ka jāliek ģipsis, es pretojos un stāstīju, ka man šim vakaram ir citi plāni. Tā nu uz vairākām nedēļām tiku pie ģipša un kruķiem, tāpēc, kā valdība ieteica, Ziemassvētki un Jaungads man bija bez lielām ballēm.»
Tagad viss esot kārtībā, un Ilze atgriezusies Briselē, kur viņai atkal sanākusi darīšana ar policiju. «Gatavoju sižetu vietā, kur notika lielas nekārtības, tāpēc policija man un citiem žurnālistiem palūdza nestāvēt tik tuvu notikuma vietai. Taču tas bija mūsu pašu drošības dēļ, jo ir jāzina, ka policistiem («riot police»), kuri strādā ar lieliem pūļiem un nekārtībām, nekad nedrīkst stāvēt tieši aiz muguras.»
Kā skaidro Ilze, ja demonstranti ar kaut ko met policistiem, var trāpīt arī tiem, kas stāv viņiem aiz muguras. «Īstenībā jau nekas slikts tas nebija, bet bildē gan izskatījās stipri dramatiskāk, jo video var redzēt, kā policists pie manis pienāk ar paceltu steku, tāpēc izskatījās diezgan bailīgi,» viņa smejas un piebilst: «Vai tas manai profesijai piedod šarmu, es nezinu. Bet zināmu adrenalīna devu gan, un es par šādām situācijām nesūdzos, jo tā ir daļa no mana darba. Sanāca jautrāks stāsts, un pašai likās, ka pirmā darba diena pēc atgriešanās ir izdevusies - jau paguvu sakasīties ar policiju.»
Ar demonstrantu agresiju Ilze gan neesot saskārusies, jo «viņi jau saprot, ka nav jēgas protestēt, ja tevi nenofilmē vai nenofotografē un bildi neieliek avīzē. Tāpēc jau viņi stāv! Mēs šad tad redzam, ka piketētājus nofilmē viena televīzija, otra, trešā. Pēc tam viņi satin karogus un iet mājās, jo savu vēstījumu ir nodevuši.» Vienīgā saķeršanās viņai savulaik bijusi Hamburgā, kur notika G20 sanāksme un dažādu antifašistu grupējumu protesti: «Viņi bija tādi diezgan margināli, un tad gan vienubrīd likās, ka dabūšu ar pudeli pa galvu. Tad gan bija mazliet bailīgi. Bet ir vienkārši jāskatās apkārt un jāuzmanās.»
Pirms vairākiem gadiem Ilze savus sekotājus sociālajā tīklā «Facebook» priecēja ar krāšņām fotogalerijām no ziedošās Holandes: «Jā, kādreiz sestdienās un svētdienās man izdevās uz turieni aizbraukt, jo no šejienes nav tālu. Nāks pavasaris, tad jau redzēsim, kā būs. Divus gadus kovida dēļ viss bija ciet, tāpēc jācer, ka šogad viss būs vaļā un atkal varēšu braukt. Bet īstenībā jau pavasarī nekur tālu nav jābrauc, jo tepat visas Briseles ielas ir pilnas ar rozā un baltiem ziedošiem ķiršiem, un mums pašiem te ir «Floralia» parks ārpus centra, kur pavasaros ir ļoti krāšņi ziedošu tulpju, narcišu un rododendru lauki.»
Ko vēl brīvajā laikā Briselē var iesākt? «Mums jau arī te bija ierobežojumi, salīdzinoši ilgi bija jāstaigā ar maskām; vienubrīd arī pa ielām. Tā kā ilgu laiku nevarēja iet uz sporta zāli, kopā ar citām latviešu meitenēm atradām beļģu treneri, lai varētu vingrot ārā vienā no Briseles parkiem. Man liekas, ka tagad vairs neviens negrib atgriezties atpakaļ un vingrot piesvīdušā sporta zālē, jo vingrošana parkā ir kas pavisam cits! Redzējām, ka tur ir daudz tādu līdzīgu vingrotāju grupiņu. Pavingrot stundiņu svaigā gaisā pēc tam, kad visa diena pavadīta pie datora vai preses konferencēs - tas bija ideāli! Galu galā, vingrot var arī lietū, un esam to darījušas arī sniegā.»
Pamazām vaļā veroties arī teātri un Briseles opera, bet situācija esot līdzīga kā Latvijā - dažviet nosacījumi ir stingrāki, dažviet - mazāk stingri. «Vai dzīve ir atgriezusies vecajās sliedēs? Šķiet, ka jā. Te ļoti populāra nodarbe ir sēdēšana restorānu terasēs, un tās jau uzreiz būs pilnas, jo, tiklīdz tu apsēdies pie galdiņa, vairs nav jāvalkā maska. Vai vecajās sliedēs atgriezīsies ceļošana tādā apjomā kā pirms pandēmijas? Ņemot vērā, cik bieži tikuši atcelti lidmašīnu reisi, jo nepietiek pasažieru, kas lido, vai ieceļošanas valstij ir mainījušies noteikumi, vai saslimuši piloti. Ir simt un viens iemesls. Tā ka šo ir grūti prognozēt. Cik šeit, Briselē, esmu runājusi ar ekspertiem, viņi domā, ka pāris gadu paies, kamēr visa transporta nozare atgriezīsies pirmspandēmijas līmenī,» rezumē Ilze Nagla.
