VAKARA ZIŅAS. Piedzīvojumu stāsti tuvos un tālos ceļos

Mēdz teikt, ka par katra cilvēka dzīvi varētu uzrakstīt romānu. Varētu un varbūt pat vajadzētu, bet neuzraksta jau. Tā daudzi smieklīgi, pamācoši, skumji, aizraujoši un citādi interesanti atgadījumi paliek plašākai publikai nezināmi. Mēģināsim to kaut nedaudz labot, daloties no draugiem un paziņām dzirdētos piedzīvojumu stāstos. Šoreiz apvienojošais temats – tuvāki un tālāki ceļojumi.

Ceļakāja

Braukājot uz darbu no Cēsīm uz Smilteni un atpakaļ, no pasažieriem - diviem kolorītiem kungiem, kas sēdēja aizmugurējā sēdeklī - dzirdēju kāda atgadījuma izklāstu. Kungi brauca no Alūksnes līdz pat Rīgai un laiku īsināja, apmainoties ar smieklīgiem stāstiņiem. Viņi atcerējās notikumu ar paziņu (nosauksim par Māri), kurš reiz braucis ar tāda paša maršruta Alūksne-Rīga-Alūksne autobusu. Stāsta varonis Māris braucis no Alūksnes uz Rīgu un Smiltenē izkāpis no autobusa izlocīt kājas. Šajā pieturā bija paredzēta garāka apstāšanās pauze. Tajos laikos pie autoostas atradās kafejnīca «Vējiņš», kurā varēja pamieloties ar karstām desiņām, sautētiem kāpostiņiem un vēl šo to. Laika pieticis, un Māris, vairāki citi pasažieri un arī autobusa šoferis devušies ko iekost. Šoferis nostājies pie tuvākā galda, un Māris pamanījis, ka šoferīša ēdienu izvēles gaume neatšķiras no vairuma. BET… sev par lielu izbrīnu Māris konstatējis, ka uz šofera galda atrodas arī glāzīte ar pavisam tīru mantu - šņabīti. Kā viņš taisās tālāk stūrēt autobusu? Kamēr Māris mocījās pārdomās, citi pasažieri jau bija ieturējušies un devušies uz autobusu. Māris ēda un paslepus vēroja šoferi. Beidzot šoferis pagriezās, lai dotos uz autobusu… nē, viņš pagriezās, lai pie letes paņemtu vēl simt gramus. Kad šoferis atnāca pie galdiņa un vienā rāvienā iztukšoja glāzi, Māris neizturēja: «Šoferīt, vai tad jums pa ceļam atļauts tā iestiprināties?» «Pa ceļam?» šoferis pārjautāja. «Mans ceļš jau beidzās. Pirms kādām trijām minūtēm tālāk aizbrauca pārinieks.»

Uz vienu nakti klosterī

Pēc negaisa un vētras, kas plosījās vairākas stundas, mūsu viesnīca bija palikusi bez sakariem ar ārpasauli. Milzumu pār ceļu sagāzto koku un akmeņu gan glābšanas dienesti centās operatīvi aizvākt, tomēr postījumi visā teritorijā bija milzīgi, un visur nepagūt. Bija skaidrs, ka vismaz tajā dienā līdz viesnīcai nenokļūt.

Visas tuvākās pilsētiņas viesnīcas izrādījās aizņemtas, kā to uzzinājām tajā, kurā iegriezāmies izmēģināt laimi. Lai gan, pēc internetā pieejamās informācijas, vietu nebija, laipnais viesnīcnieks apzvanīja visus kolēģus pilsētiņā un tuvējā apkaimē, taču bez panākumiem. Beidzot viņš nolika klausuli un smaidīgs nāca pie mums. «Atradu jums naktsmītni. Ceru, ka neiebildīsiet. Tuvējā klosterī ir gatavi jūs uzņemt.» Paskatījies uz mūsu pārsteigtajām sejām, viesnīcnieks sāka smieties. «Nepriecājieties, klosteris ir sieviešu. Īpašās situācijās viņas gatavas izlīdzēt. Tūlīt atbrauks mašīna un jūs savāks.»

Tiešām, nepagāja ne desmit minūtes, kad piebrauca busiņš, ko vadīja smaidīga apaļīga mūķene. Izrādījās, ka māsa Anna ne tikai zināja Latviju, bet arī vairākas reizes bijusi Rīgā tikties ar turienes garīdzniekiem un māsām. Tālāk mūs pārņēma māsa Helēna, kura bija atbildīgā par nakšņotājiem. Viņa mums pajautāja, vai vēlamies nakšņot jaunajā daļā vai vidējā. Nez kādēļ atbildējām, ka visvecākajā. «Vai, tur jau nebūs ērti! Tur ir tikai akmens gultas.» Nonācām klostera visvecākajā daļā, kur sienu biezums pārsniedza divus metrus un šaurie lodziņi atradās apmēram trīs metrus no zemes. Akmens gultas mūs pārsteidza. Pilīs bijām redzējušas, ka pat greznas gultas ir šauras un īsas, bet šīs te bija divi metri garumā un metrs platumā. Tā nu ne tikai vakariņojām kopā ar mūķenēm, bet arī piedalījāmies vakara dievkalpojumā. Bija dīvaini klausīties vāciski dziesmas, ko zinājām latviski. Dažas pat, dziesmu grāmatā skatoties, mēģinājām dziedāt līdzi.

Pēc dušas atgriezušās pie savām akmens gultām, redzējām, ka tās uzklātas. Mūs sagaidīja ne tikai pabiezs matracis un balti palagi, bet arī sarkanbaltrūtainā pārvalkā ieliktais pēlis. Spilvens bija neliels un diezgan stingrs. Izrādījās, pildīts ar griķu sēnalām. Tas būšot vislabākais. Ērts un veselīgs. Pamodušās brīnījāmies, cik labi bijām atpūtušās. Ne muguras sāpēja, ne kājas. Pat bija piemirsies, ka gultas no akmens.

No rīta pēc brokastīm, kad vēlējāmies norēķināties par laipnību un naktsmājām, saņēmām paskaidrojumu, ka viņām pietiek ar to, ka varējušas palīdzēt. Turklāt viņas redzot, ka mums nauda vairāk noderēs ceļojumā pa viņu skaisto zemi. Uzstāt likās nepieklājīgi.

Vai varu dabūt jūsu cisku?

Padomju laikā arodbiedrība dalīja ceļojumus uz sanatorijām un atpūtas namiem. Man arī palaimējās tādā doties. Atceros, kā uz mani nolūkojās lidmašīnā blakus sēdošais pasažieris, kad es aši savācu labi daudz «vemjamo» maisiņu - ja nu vēlāk noder kādu produktu ielikšanai.

Pludmale kūrortā bija pagadījusies akmeņaina, un, lai sauļošanās būtu ērta, vajadzēja pasteigties, lai dabūtu tā saucamos «ļežakus». Kādu rītu neviena «ļežaka» izsniegšanas punktā vairs nebija. Sabozusies gāju uz pludmali ar cerību, ka varbūt tur mētājas kāds vakar uz noliktavu nenogādāts paliktnis. Blakus būdīgam vīrietim pamanīju katrā pusē pa brīvam paliktnim. Jautāju: «Eķi ļaški vaši?» (Vai tās ir jūsu ciskas?) Vīrietis uz mani dīvaini paskatījās un atbildēja: «Vroģi moji.» (Tā kā būtu manas.) Nesapratu, kāpēc netālu guļošie atpūtnieki saskatās un sasmaidās. Turpināju: «Možno, ja vozmu odnu?» (Drīkst, es paņemšu vienu?) Atbilde skanēja: «Ņet, priģotsa vzjaķ obe...» (Nē, nāksies ņemt abas.) Nu jau apkārtējie skaļi smējās.

Brālis no ārzemēm man bija atsūtījis skaistu (ar tādām kā pielīmētām spalviņām) un tiem laikiem diezgan miniatūru divdaļīgu peldkostīmu. Iebridu jūrā (peldēt nemāku) līdz viduklim un pietupdamās mērcējos ūdenī. Te pamanīju - garām peld tāda pati koša spalviņa kā manam peldkostīmam. Kam gan vēl pludmalē ir tāds peldkostīms!? Drīz vien sapratu, ka tās ir mana tērpa spalviņas, jo ātri vien VISAS aizpeldēja, un es paliku caurspīdīgā tīkliņā. Izrādījās, ka šis peldkostīms nav domāts saslapināšanai ūdenī, bet tikai lai sauļotos.

Grūtais ceļš pēc peņuāra

Ar tūristu grupu braucām ekskursijā uz Bavāriju, un vienā no mazajām pilsētiņām mūs palaida pastaigāties pa veikaliem. Abas ar draudzeni skaidri dzirdējām norunāto laiku - no pusdesmitiem no rīta līdz pusdiviem dienā. Vēl nodomājām, ka tā kā par ilgu tik mazai pilsētai. Nospriedām, ka iesim uz autobusu ap pusvieniem, bet tad atradām vēl vienu lielu veikalu un sapratām, ka varam pakavēties. Es devos meklēt labierīcības, bet draudzene tikmēr piemērīja kādu peņuāru. Kad nācu atpakaļ, lai vestu draudzeni uz atrasto dāmu istabu, pamanīju, ka tuvojas mūsu gide. Izrādījās, ka viss autobuss mūs gaida jau gandrīz stundu, jo klīšana pa pilsētu esot norunāta līdz pusdivpadsmitiem. Draudzene ar iekāroto peņuāru vēl skrēja uz kasi, nometa naudiņu, skrēja prom un tikpat ātri atpakaļ, jo pie izejas peņuārs sāka pīkstēt. Nebija pie kases atkodēts. Gide pastāstīja, ka pazudušos tūristus varot gaidīt un meklēt stundu, bet pēc divām jau esot jāziņo policijai.

Romantika un robežsargi

Kalni tāpat kā jūra nekad neapnīk un apbrīnojami arvien no jauna. Ceļojot pa Vāciju, sanāca uzturēties nelielā Alpu kalnu ciematiņā. Šķita, ka būtu interesanti sagaidīt saulrietu kalnos. Tā nu, kamēr citi atpūtnieki iestiprinājās krodziņos, mēs divatā ar vieglām mugursomām plecos devāmies kalnos. Izskatījās, ka virsotne tepat vien ir. Rokas stiepiena attālumā. Nu labi, minūtes piecpadsmit. Turpceļam un pēc tam tikpat atpakaļ. Tiekot augšā, starp divām virsotnēm pavērsies tāds skats!

Kāpām, kāpām, kāpām. Jūsmojām par skatiem visapkārt. Par puķēm, par klintīm, par ūdenskritumu, kas atsauca atmiņā filmu par Šerloku Holmsu un viņa cīņu ar Moriartiju. Fantastiskas izjūtas, neaizmirstami iespaidi! Bet kalns nez kādēļ auga arvien lielāks un kļuva arvien augstāks. Un noskatītais mērķis, vietiņa starp divām virsotnēm, izrādījās tuva radiniece apvārsnim jūrā - ar izteiktu tieksmi atkāpties. Taču mēs jau neesam no tām, kas apstāsies pusceļā. Kamēr saule vēl augstu (pēc mūsu domām), tikmēr varam kāpt augstāk.

Līdz mērķim bija atlikuši kādi četrsimt metri, kad saule sāka strauji ne rietēt, bet krist lejā. Veselais saprāts padevās, un mēs turpinājām ceļu. Nupat, nupat būsim augšā. Pagriežoties atkal pret virsotni, saskārāmies ar ko negaidītu - uz taciņas stāvēja trīs vīri formas tērpos ar šautenēm plecos un skatījās uz mums. Mēs uz viņiem. Pasveicinājām. Viņi atņēma sveicienu un kaut ko vēl teica. Rādīja ko ar roku otrpus kalniem un vairākkārt pieminēja «Austrija». No visa sapratām vien to, ka viņi gribēja, lai uzrādām dokumentus, ja gribam turpināt ceļu. Nu kādus dokumentus! Pases palika lejā bagāžā.

«Nicht!» gandrīz vai uzjautrināti paziņojām. Kļuva arvien tumšāks. Austrijas robežsargi saskatījās, vairs neko neteica. Pienāca. Pagrieza mūs abas par 180 grādiem un pastūma virzienā uz leju. «Gehen, gehen!» (Ejiet, ejiet!) Tas bija skaidrs. Kamēr vēl nebija kļuvis pavisam tumšs, skriešus devāmies atpakaļ pa kalnu taciņu.

Viltīgais tilts

Kad pirmo reizi braucu apciemot draudzeni uz Kurzemi, viņa ļoti sīki izskaidroja, kā visērtāk nokļūt no Rīgas uz Saldu. Divas stundas autobusā, un būšu klāt, turklāt esmu no tiem, kas autobusā ātri iemieg, un tā ceļš paskrien vēl ātrāk. Kā galvenais orientieris tika minēts tilts un ezers, pēc kuriem vēl desmit minūtes, un Saldus klāt.

Uz autobusu paguvu pēdējā mirklī (jāatzīst, ka to praktizēju visu mūžu, neatkarīgi no transporta veida). Iebrāzos autoostā ar somu rokās, aizelsusies pieskrēju pie pieturā stāvoša autobusa. Par laimi, durvis vēl bija vaļā.

- Uz Liepāju?

- Uz Liepāju.

- Caur Saldu?

- Caur Saldu.

Lieliski. Lēcu iekšā, nopirku biļeti un laimīga iezvēlos vienā no soliem pie loga. Mazliet pabrīnījos, ka autobuss nebija tik pilns, kā gaidīju. Pat nepamanīju, kā iemigu. Pamodos pēkšņi no tā, ka braucām pāri tiltam. Aha, tad drīz būšu klāt. Ieskatījos pulkstenī. Pag, šis vēl nevar būt īstais. Taču šim tiltam sekoja nākamais un vēl viens. Un kāda liela pilsēta, kas nepavisam nebija ieplānota. Hm, bet šoferis taču teica, ka uz Liepāju. Caur Saldu. Tā kā aiz loga jau bija tumsa, saskatīt neko neizdevās. Kārtējais tilts. Nepagāja ne desmit minūtes, kā atkal pilsēta. Piespiedu sevi piecelties un devos uz izeju. Manu pusmiega ceļojumu uz durvīm pārtrauca paskarba balss.

- Jūs uz kurieni?

- Nu, Saldus taču, vai ne?

- Kāds Saldus. Līdz tam vēl stunda. Ejiet gulēt tālāk. Es pateikšu, kad būs Saldus.

Vēl daži tilti, vēl kādi ezeri. Vairs jau neatšķīru, kuri sapnī, kuri nomodā, līdz mani sapurināja šoferis. Paklausīju un laimīgi nonācu draudzenes apskāvienos. Izrādījās, ka viņa mani jau stundu gaidījusi. Vai es varēju iedomāties, ka ir divi autobusi vienā virzienā ar desmit minūšu starpību un katrs pa savu maršrutu? Es biju ielēkusi agrāk atejošajā, kurš brauca caur Jelgavu un Dobeli. Draudzene man bija ieteikusi to, kurš brauca pa taisnāko ceļu caur Kalnciemu. Ilgi gaidīto tiltu pie Brocēniem apskatīt izdevās mājupceļā pa dienu, kad beidzot ieraudzīju, kāds tas liels un izliekts ap garumgaru ezeru.

Aizdomīgais pasažieris

Braucu mājās no Rīgas uz Cēsīm un ceļa īsināšanai lasīju grāmatu. Pasažieru nebija daudz, un ikviens varēja ērti izvērsties pa diviem krēsliem. Pretējās puses krēslā pie loga sēdēja vīrietis mētelī. Blakus sev viņš bija nolicis nelielu, melnu koferīti. Labo roku pārlicis koferītim, viņš ar pirkstiem bungoja pa tā sāniem. Tad ielika to sev klēpī un vairākas reizes pārlaida tam roku kā noglāstot.

Grāmatā biju tikusi līdz vietai, kad ārvalstu spiegs gatavojās uzspridzināt dzelzceļa tiltu. Neviļus pametu skatu sāņus un ieraudzīju, ka vīrietis atvēris savu koferīti. Tajā atradās kaut kāds mehānisms ar dažādu krāsu vadiņiem. Neteikšu, ka ļoti satraucos, taču nedaudz neomulīgi kļuva. «Stefans pievienoja vēl divus vadus un uzgrieza pulksteņa mehānismu.»

Vīrietis izņēma no kabatas papīrā ietītu sainīti un nolika to līdzās. Attina. Tajā atradās vēl vairāki apmēram sprīdi gari vadi. Nu, ja viņš tos tūlīt sāks pievienot... Ieskatījos grāmatā, ko tad Stefans tur tālāk pasāks. Tikmēr ceļabiedrs kādu zaļo vadiņu nomainīja pret dzelteno un sarkano pret zaļo. «Sīkie tikšķi, kas nāca no portfeļa nevis uztrauca, bet nomierināja.» Sasprindzināju dzirdi. Nē, vēl nekas netikšķ. Vīrietis vienaldzīgi paskatījās apkārt, tad atkal pievērsās savai nodarbei. Kaut kas noklikšķēja, viņš salēcās. Ātri pārslēdza kādu slēdzi citā pozīcijā. Ieraudzīju, ka viņš nosvīdis. Nu arī man plaukstas kļuva miklas. «Līdz sprādzienam bija atlikušas desmit minūtes.»

Centos izdomāt, ko darīt tālāk. Sacelt traci? Brīdināt par bandītu autobusā? Vīrietis pielika mehānismam vēl kādu kastīti. Brīdi ko vēroja. Aizvēra koferīša vāku. Piecēlos, lai pieietu pie šofera, taču ieraudzīju, ka arī šis vīrietis ir piecēlies un pieturā gatavojas izkāpt. Fū, tas ir risinājums. Autobuss apstājās. Atgriezos savā vietā. Viņš izkāpa un vieglā solī aizsoļoja pa taciņu. Tuvākajā laikā masu medijos nekādas ziņas par notikušu sprādzienu nesekoja.