VAKARA ZIŅAS. Ko dara Zigmars Liepiņš

Nesen Lielajā ģildē Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā izskanēja komponista Zigmara Liepiņa jaundarbs – svīta «Sarkanais mežs», izpelnoties lielu publikas atsaucību. «To rakstīju, izmantojot režisora Armanda Zvirbuļa daudzsēriju filmai radīto mūziku, taču šī svīta ir pilnīgi patstāvīgs darbs,» komponists piebilst un sarunā atklāj, ka darba un radošu ideju viņam netrūkst, jo jāgatavojas diviem nopietniem jubilejas koncertiem.

Par intīmo, svarīgo un personisko

«Šajā brīdī kopā ar Mirdzu [dziedātāja un komponista dzīvesbiedrene Mirdza Zīvere] kārtoju materiālus un programmu koncertiem, kuri notiks Mūzikas namā «Daile» no 20. septembra; vismaz tā pašreiz ir plānots. Tā būs ļoti intīma un ļoti personiska dziesmu, balāžu un romanču programma, kuras pagaidu nosaukums ir «Par svarīgo». Tai tapusi arī viena jauna dziesma, un šie koncerti tiešām būs par mums būtisko - par bērniem, vecākiem, mīlestību…» Vēl šie koncerti būs īpaši ar to, ka tajos pēc desmit gadu pārtraukuma uz skatuves kāps dziedātāja Mirdza Zīvere, un, kā precizē Zigmars Liepiņš, beidzamo reizi tas noticis viņa iepriekšējā jubilejas koncertā pirms desmit gadiem Dzintaru koncertzālē. ««Dailes» koncertos pavadījumu spēlēs džezroka grupa «Lupa», kurā muzicē saksofonists Dāvis Jurka un viņa domubiedri, un kopā ar viņiem tiks nospēlētas arī vairākas reti skanējušas instrumentālas kompozīcijas,» vēl piebilst komponists.

Gaidot jubileju, Zigmaram ir tapis vēl viens liels simfoniskais darbs, kas izskanēs «Latvijas koncertu» rīkotajā koncertā 17. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā: «Šajā vakarā tiks pirmatskaņota «Mesa 2020» - pilnīgi jauns garīgs vokāli simfoniskais darbs korim, orķestrim, ērģelēm un diviem solistiem. Būtiski ir tas, ka «Mesa 2020» skanēs latviešu valodā. Iespējams, ka šajā vakarā vēlreiz tiks atskaņota svīta «Sarkanais mežs» un arī mans «Vijoļkoncerts». Nu, tāds nopietns simfoniskās mūzikas koncerts.»

Taujāts, vai septiņdesmit gadu ir tikai cipars pasē, komponists pēc pārdomu brīža atteic: «Es tomēr teiktu, ka septiņdesmit gadu maz nav, un apkārt riņķī jau ir sakritušas pietiekami daudzas bumbas - vairs nav veselas strīpas manu labu čomu: Alex, Edvīns Zariņš, Mārtiņš Brauns, arī Gvido Linga, pirms tam - Brīze un Niks Matvejevs… Bet, kamēr varam, tikmēr darām.»

Tapis arī mūziķa gaitu atspoguļojums

Šajos divos gados Zigmars pievērsies vēl vienam radošam darbam: «Pieķēros grāmatas rakstīšanai. Nu jau tā ir gandrīz pabeigta, un pašreiz tiek plānots, ka tā nāks klajā 20. septembrī - dienā, kad «Dailē» notiks mans pirmais koncerts. Ja kāds man jautātu, kāpēc koncertus esmu nolēmis rīkot tur - tas tāpēc, ka tagad jau visi tik lielkoncertus taisa; es jokojoties to varētu nosaukt par «mazkoncertu».»

Atgriežoties pie jaunās grāmatas, komponists lakoniski saka: «Tā būs par manu mūziķa dzīvi no līdz - par dažādiem notikumiem no mana skatupunkta un to, kā esmu tos redzējis no savas piedzimšanas līdz 2019. gadam; piedzīvojumi, joki, arī daudzas nopietnas lietas. Kā jau nu tai dzīvē ir gājis… Taču tā nav ne autobiogrāfija, ne arī romāns! Tā drīzāk ir tāda epizožu virkne jeb mozaīka.» Jaunā grāmata sauksies «Mūzaīka», un tās nosaukums atvasināts no vārda «mozaīka», saliekot to kopā ar vārdiem «mūzika» vai «mūza». «Kaut kādā ziņā grāmata atspoguļo to laiku Latvijas popmūzikas un mūzikas dzīvē, kas ir saistīts ar mani, kādi ir bijuši laiki un kas ir noticis.»

Gribu būt brīvs no visa!

Vērtējot šo laiku un tajā notiekošo, Zigmars Liepiņš rezumē: «Nu, katrs jau uz to raugās citādāk. Mani, iespējams, notiekošais tik ļoti nav skāris, jo šo kovida laiku varēju izmantot rakstīšanai - gan svītai, gan «Mesai», gan grāmatai un gatavojoties koncertiem. Neiesaistos vairs nekādos darbos, kas man ir tikuši piedāvāti, jo negribu uzņemties administratīvo atbildību vai būt saistīts ar politiku!» Komponists strikti piebilst, ka «šajā laikā gribu rakstīt savu mūziku un grāmatu un būt brīvs no visa! Un sāksim ar to, ka tomēr esmu pensionārs - jau gandrīz desmit gadus, un arī Operu vadīju, būdams pensionārs. Tāds ir mans un daudzu manu laikabiedru statuss. Kurš jūtas kā pensionārs, kurš mazāk - tas atkal ir cits jautājums.» Komponists piekrīt tam, ka šajā krīzē ir cietušas daudzas jomas, un piebilst: «Jā, katrā ziņā kultūrai šis ir bijis īpaši smags laiks, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Kāds atbirs, bet tajā pašā laikā kāds izdzīvos. Sarežģīts laiks…»

«Tomāti tiek noņemti no dienaskārtības!»

Savukārt komentējot pērnvasar sociālajā tīklā «Facebook» publiskotās pašaudzēto tomātu bildes, komponists smej, ka tas patiesībā esot bijis pārpratums, un pēc tam piebilst: «Nu, kurš cilvēks manā vecumā mazliet nekrāmējas ar zemi… Taču tie mani ieraksti ir radījuši nepareizu priekšstatu par manu profesionalitāti šajā jautājumā, un es gribētu norobežoties no tēmas «gurķi, tomāti un kartupeļi». Rodas sajūta, ka tieku uztverts par ekspertu šajos jautājumos. Īstenībā ir ļoti daudz cilvēku, kas no tā jēdz daudz vairāk, un es pie viņiem nepiederu, tāpēc gribētu šo jautājumu noņemt no dienaskārtības.» Protams, dārzs Ģipkā nekur nepazudīšot, taču Zigmars uzsver - šovasar nebūs pietiekami daudz laika ar to nodarboties. «Lai gan grāmatā tāda tēma nav paredzēta, es varētu sarakstīt veselu ironisku nodaļu par to, cik neizdevīgi tādiem kā es ir nodarboties ar dārzkopību. Patiesībā tas ir tikai hobijs, dārgs hobijs. Tirgū vai veikalā visu var nopirkt lētāk. Ja iedomājos, cik esmu ieguldījis un turpināšu ieguldīt dārza uzturēšanā - piemēram, pievedot klāt to pašu melnzemi, jo man jau tajā jūrmalas smiltī nekas neaug. Ja pēc tam vēl parēķina to pašaudzēto tomātu cenu… Protams, kaut ko jau darīšu arī turpmāk, bet apjomi tiešām būs nopietni jāsamazina.»