VAKARA ZIŅAS. Joprojām neatrisināts noslēpums. 35 gadi kopš Klāva Elsberga traģiskās bojāejas

Aprit 35 gadi kopš noslēpumainās un traģiskās sava laika populārākā jaunā un ļoti talantīgā dzejnieka Klāva Elsberga (1959. gada 3. janvāris – 1987. gada 5. februāris) bojāejas.

No šīs dzīves Klāvs aizgāja, būdams vien 28 gadus vecs, un diemžēl noslēpumi, kas apvij šo notikumu, diez vai kādreiz tiks atminēti; arī noziegums, visticamāk, netiks atrisināts. Taču Klāvs joprojām ir starp mums - laikabiedru atmiņās, dzejoļos, atdzejojumos un dziesmu vārdos. Un, šķiet, visvairāk izsakošā ir Jura Kulakova dziesma «Neatvadīsimies», kas tapa naktī pirms Klāva bērēm: «Asaras zirnekļa tīklā, tāds ir mans liktenis, ziniet! / Bet nevajag notraukt, vienalga! Neatvadīsimies…»

Liktenīgais 5. februāris

Patiesību sakot, doma atcerēties un pieminēt šo datumu man radās, lasot žurnālista, publicista un kādreiz ļoti populārā jauniešu žurnāla «Avots» pirmā redaktora Aivara Kļavja grāmatu «Avota laiks». Klāvs bija viens no pirmajiem žurnāla redakcijas darbiniekiem, un, kā atceras grāmatas autors, viņa pēkšņā nāve satrieca visus viņa kolēģus un draugus. «Klāvs Elsbergs gāja bojā 1987. gadā ap vieniem naktī uz 5. februāri Dubultu Jaunrades namā Jūrmalā [uz turieni viņš bija devies, lai rakstītu dzeju un tulkotu Viktora Igo romānu]. Izmeklēšanas, pat veselas divas, no kurām otro veica Maskavas izmeklētāji, un abas tiesas, jo pirmais lēmums tika pārsūdzēts, ilga trīs gadus. Tomēr neviens netika notiesāts. Notikušo klasificēja kā nelaimes gadījumu. Oficiālā versija - Klāvs Elsbergs pats nejauši izkritis pa Jaunrades nama devītā stāva logu.»

Dzejas lasījumi vai Astafjeva stāsts?

Vairākos avotos lasāms, ka laikā, kad Dubultos uzturējies Klāvs, tur dzīvojuši arī seši maskavieši: tulkotājs Ibragimovs, kādas Maskavas izdevniecības redaktore, divi gados jaunāki literāti un divas Maskavas Gorkija Literatūras institūta studentes; zināms, ka vairāki no viņiem bijuši Maskavā ietekmīgu darboņu (iespējams, pat VDK darbinieku) bērni. Par notikušo ir oficiālā versija, kas bija lasāma pēc notikušā: atvadu pasēdēšanā pēc divām konjaka glāzēm Elsbergs esot devies uz savu numuru kopā ar abām studentēm, kuras vēlējušās paklausīties viņa dzeju. Tiesa, visi, kas dzejnieku pazina, kategoriski noliedz, ka viņš būtu varējis lasīt puspabeigtu dzeju pat klausītājiem, kuriem grūtības nesagādātu valodas barjera, un pilnīgi skaidrs, ka jaunajiem dzejoļiem nebija pat parindeņu krievu valodā…

Ir arī pilnīgi pretēja versija - proti, ka Elsbergam tonakt ar iepriekšminēto kompāniju izcēlies konflikts. Viss sācies ar vienkāršu pasēdēšanu, taču starp Klāvu un kādu Maskavas kompānijas pārstāvi izcēlies strīds par [krievu rakstnieka] Viktora Astafjeva stāstu «Grunduļu ķeršana Gruzijā», kas ieguvis nacionālu raksturu. Abi strīdnieki gan it kā esot izlīguši, taču, cik tajā patiesības, neviens nezina. «Kā saka Jānis Elsbergs, pārējie pieci kompānijas dalībnieki savās liecībās, atceroties notikušo, esot pinušies un putrojušies, nonākdami pretrunās cits ar citu,» raksta Kļavis. Zināms arī, ka viens no kompānijas savulaik dienējis desantniekos un bijis ar noslieci uz agresivitāti; pret viņu kaut kad esot bijusi ierosināta krimināllieta par vardarbību.

«Konkrētu pierādījumu tam nav un vairs arī nebūs. Visi trīs vīrieši, kas toreiz bija Dubultos kopā ar Klāvu, ir miruši: divi gājuši bojā diezgan mīklainos apstākļos, būdami itin jauni; savukārt viens miris salīdzinoši nesen, jau būdams cienījamā vecumā. Atliek vien secināt - pretēji laicīgajai tiesai Tā Kunga dzirnas maļ lēni, bet labi,» rezumē Aivars Kļavis.

Apzināta vai neapzināta paviršība izmeklēšanā?

Kā lasāms vairākās publikācijās vairāku gadu garumā, Klāva tuvinieki šai izmeklētāju versijai nepiekrita un norādīja uz paviršo un formālo izmeklēšanu; to piemin arī Aivars Kļavis: «Klāva brālis Jānis Elsbergs joprojām glabā advokātes Vijas Jēkabsones iesniegumu uz 14 lappusēm Maskavas prokuratūrai. Tajā, izmantojot sekcijas rezultātus, kā arī citus pierādījumus, piemēram, apavus, uz kuriem palikušas pēdas, kas liecina, ka bojā gājušais pretojies un kaut kur vilkts, secināts: notikušais ir slepkavība.»

Tuvinieki stāsta, ka izmeklētāji ignorējuši arī apģērba ekspertīzi, jo «tas pārāk skaidri uzrādīja, kas darīts pirms sviediena cauri stikliem, tas ir iznīcināts un lietiskajos pierādījumos nefigurē. Ignorēti liecinieki, kas no savām istabām daudz ko dzirdējuši, kaut gan tikai vēlāk sapratuši, kas īsti noticis…» Kļuva zināms arī, ka Dubultu nama personālam aizliegts runāt par Klāva Elsberga nāvi, savukārt uz advokātes otro sūdzību Maskavas ģenerālprokuratūra neatbildēja vispār.

Tagad, kad kopš notikušā pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, Jānis Elsbergs joprojām ir pārliecināts: «Tas, ka tā nav nekāda pašnāvība vai nelaimes gadījums, bet gan reāla slepkavība, ir skaidrs. Nav skaidrs, kāpēc tas noticis un kas pie tā vainīgs.» Tam kādā intervijā pirms dažiem gadiem piekritusi arī dzejniece Inese Zandere, norādot, ka nekādā gadījumā nevar runāt par nejaušu izkrišanu vai nelaimes gadījumu: «(..) logam priekšā bija puķu statnis, turklāt reibuma dēļ sagrīļoties un izkrist - nu, man ir bijusi laime iereibt ar Klāvu vairāk nekā vienu reizi, un viņš bija stabilākais no mums visiem…»

Savukārt dzejnieka māte - ievērojamā rakstniece un dzejniece Vizma Belševica - pēc tam stāstīja: «Palika darba galds ar glīti sakārtotām dzeju un tulkojumu kaudzītēm. Tāds, kādus redzam rakstnieku muzejos vai piemiņas istabās… Nevienu sekundi Klāva mūžā viņa darba galds tāds nav bijis. Klāva darba galds allaž izskatījās kā pēc nežēlīgas kratīšanas - bet bīstamā materiāla meklētāji šo Klāva īpatnību nezināja.»

Diemžēl viss liecina, ka lietas izmeklēšana notikusi haotiski, formāli, pat pēc tās pārsūdzēšanas republikas prokuratūrā un papildu izmeklēšanas uzsākšanas 1989. gada sākumā ne ģimene, ne sabiedrība nesaņēma nekādu skaidrojumu. Lieta tika klusām izbeigta, un Vizma Belševica atteicās no viņai piešķirtās republikas prēmijas, publiski paužot: «Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.» Turklāt pēc dēla aiziešanas mūžībā viņa vairs netika uzrakstījusi nevienu dzejas rindu.