VAKARA ZIŅAS. "Mana māja ir Prieka māja"
«Kurzemes radio» producentei un raidījumu vadītājai Dacei Blathenai dzīve nebūtu iedomājama bez dažādu – lielu un mazu – dzīvu būtņu klātesamības. Galvenokārt runa ir par zirgiem un suņiem, taču viņas mājās vietiņa ir arī peļu junkuram. Daces pirmā profesija ir veterinārā feldšere, tajā gūtās zināšanas lieti noder vēl joprojām. Patlaban viņas Kuldīgas mājas apakšīrnieki ir suņuks Prieks un runcis Kas-te-dzīvo.
Jātnieku treneres meita
«Man paveicās piedzimt ģimenē, kur klātesoši bija zirgi un dzīvnieki tika turēti lielā cieņā. Runājot konkrēti par zirgiem, tas ir manas mammas nopelns, kura šiem dzīvniekiem veltījusi 50 savas dzīves gadus. Tā ir nodarbe, precīzāk, dzīvesveids, kas padomju gados prasīja lielu disciplinētību un pakļaušanos tam, kā tajā laikā mācīja apieties ar zirgiem, kā skoloja jātniekus,» atceras Dace. Viņas mamma Maija Brikmane ilgus gadus strādāja par treneri Veckuldīgas zirgu stallī netālu no Kuldīgas vecā pilskalna. Stallis tur atrodas vēl aizvien, taču šo gadu laikā daudz kas mainījies. Treneres Brikmanes audzēkņi bijuši gan mazi, gan lieli bērni, tostarp arī dažs labs aktieris. «Mammas pazīstamākais darbs kino kadros ir Ulda Brauna filma «Motociklu vasara», kur redzams balts, skaists zirgs. Filmējot, kad zirgs stāvēja vai gulēja, to pieturēja mana mamma, jo dzīvnieks bija tramīgs. Gadījās dažādas ķibeles, un beigās, gan nesaistīti ar filmēšanu, zirgs ņēma nelabu galu.» Atgriežoties pie Daces mammas audzēkņiem, pieminams, ka pagājušajā vasarā viņi pēc daudzu desmitu gadu pārtraukuma esot sazinājušies un noorganizējuši salidojumu, kas trenerei bijis liels pārsteigums, pilns aizkustinājuma.
Lielie milži palīdz atrast līdzsvaru
Laikiem mainoties, pārmaiņas notika arī Daces ģimenē. «Paldies dievam, tā nolādētā padomju iekārta sabruka, un mamma varēja privatizēt kolhoza zirgu fermu Vārmes pagastā, kur iepriekš bija strādājusi. Tas nebija vienkārši. Deviņdesmitajos gados nekas nebija vienkārši. Rezultātā sanāca tā, ka mammas zirgi ir gan eksportēti, gan atraduši saimniekus arī tepat, Latvijā. Šobrīd mammai pieder četri lieli un divi mazi zirgi - tie pēdējie divi manis sagādāti. Viens izglābts no gaļas kombināta, bet otru - poniju - atpirku no cilvēka, kurš to gadatirgū laimēja loterijā.» Ponijs, kaut arī pietiekami negants un krietns kodējs, esot amizants un smieklīgs dzīvnieks, ar kuru nekad nav garlaicīgi. Ar visiem četriem zirgiem tagad galvenokārt darbojas Dace pati un viņas dēls Atis. «Par barības sagādi un pārējām tehniskajām lietām rūpējas dēls, taču man tiek saldais ēdiens - mīļums un vākšana. Svētdienas rītos mums ir lūgšanu brokastis: katram tiek izsniegts pa auzu saujai. Zirgi ļoti labi zina, ka svētdienu rītos jānāk uz lūgšanu brokastīm!»
Daces ģimenei piederošie rikšotāji nestāv boksos un netiek sieti. Zirgiem ir novietne, kurā tie var ienākt, kad vēlas paēst vai padzerties, taču pārējā laikā pastaigāties brīvās prērijās.
Zirgi, pēc Daces domām, ir radība, ko Dievs iedevis cilvēkam kā spieķi, pie kā pieturēties. Līdzsvaram, ejot savu dzīves ceļu. «Zirgs ir tas dzīvnieks, kurš iedod cilvēkam prāta balstu. Man darbā pirms pāris dienām bija saruna ar vienu no zirgu skolas meitenēm - Anitru Eglīti, un mēs nonācām pie viena secinājuma, ka zirgs ir tāds liels milzis, kuram cilvēks, pasniedzot roku, jūtas drošībā. Lai gan zirgu skaita kategorijā «lauksaimniecības dzīvnieks», es tam nevaru īsti piekrist, jo šī radība ir tik gudra un vieda šai pasaulē, turklāt tai neko no mums nevajag! Mums vajag no zirgiem, nevis otrādi! Mums vajag mieru, līdzsvaru, sevis savākšanu, un to zirgs lieliski cilvēkam var iemācīt.» Dace ir pārliecināta, ka tad, kad cilvēks iemācās ar šo cēlo dzīvnieku sarunāties, viņš pats top labāks.
Tikšanās ceļa vidū
Īpašs un līdz asarām aizkustinošs ir stāsts, kā Dace tikusi pie sava suņuka Prieka. «Tā nu dzīvē sanācis, ka man ar klaiņojošiem suņiem ir daudz piedzīvojumu. Varbūt tas tāpēc, ka pati esmu dzimusi Suņa gadā!» viņa smejas. «Sākums tam meklējams bērnībā. Bieži vien, kamēr mammas nebija mājās, es atvilku kādu klaiņojošu kranci, kas paspēja gan sagrauzt manas drēbes, gan sastrādāt visādas citas nelaimes. Jā, tā suņu vākšana man raksturīga no laika gala.»
Gada, kad atzīmējām Latvijas simtgadi, vasaras nogalē Dacei gadījās piedzīvojums, ko viņa nespēj aizmirst līdz šim brīdim. «Man vajadzēja atgriezties Kuldīgā, biju jau sagatavojusies braukt, taču kaut kā abas ar mammu sākām diskutēt par iepriekšējā vakarā rādīto filmu «Aktrise un laiks», respektīvi, par Viju Artmani un par viņas laikmetu. Mēs aizrunājāmies, līdz iestājās pakrēsla. Beidzot sēdos mašīnā un braucu uz Kuldīgu, brīvroku sistēmā runājot pa telefonu ar meitu. Redzu, ka uz ceļa kaut kas ir. Kaut kas liels. Sāku braukt vēl lēnāk. Šķita, ka tas ir briežveidīgais. Jā, kārtīgs briežu tēvs ar visu ragu kroni pāriet ceļu un ieiet krūmos. «Ļoti labi,» pati sev saku. «Tagad piebremzē, tur būs vēl kaut kas!» Sāku braukt pavisam lēni, un patiešām - pa pašu ceļa vidu viens nāk man pretī! Taču tas ir kaut kas maziņš!»
Dace to visu pa telefonu komentējusi meitai. «Ance tobrīd līdztekus studijām strādāja Juglas patversmē. Būdama ļoti emocionāls un dzīvniekus mīlošs cilvēks, viņa kliedza: «Stāvi! Tu nedrīksti atstāt! Tas noteikti ir kucēns! Kāds viņu ir izmetis.» Atbildēju, ka es jau stāvu, bet man tikai jāsaprot, kur es viņu likšu.» Atverot mašīnas durvis, pilnā ātrumā pa tām ielēcis maza auguma suņuks, turklāt uzreiz apsēdies blakussēdētāja sēdeklī.
«Biju nedaudz apjukusi, jo īsti nevarēju saprast, ko tagad darīt! Kur likties - man Kuldīgā jau ir runcis, turklāt tikai viena istaba. Kas tagad būs? Vispirms iedomājos, ka varbūt suņuks paklīdis no tuvumā esošajām lauku mājām. Ir vēls, pulkstenis pāri vienpadsmitiem vakarā, bet es iebraucu vienās mājās, otrās. Nekā. Viens no saimniekiem, pie kura durvīm klauvēju, sazvanīja vēl citus kaimiņus, atbrauca jauni puiši - nē, šis nav tas, tādu suni te neviens nav redzējis.» Nekas cits neatlika kā ar visu suņuku braukt mājās.
Nepriecājas tikai tad, kad guļ
Nākamās dienas rītā laimīgā atradēja kopā ar četrkājaino draugu ieradās radio studijā. «Viņš izturējās tā, it kā nebūtu darījis neko citu kā braucis mašīnā, braucis ar liftu, sēdējis radio studijā. It kā tā būtu ikdiena,» atceras Prieka saimniece. «Tā kā mana pirmā profesija ir veterinārā feldšere, apskatot suņuku, secināju, ka jauns viņš vairs nav, pilns ar blusām, ar vienu redzīgu actiņu, otru - neredzīgu, kā arī bija ar vēl kādām vecām traumām. Kas to zina, pēc kādām cīņām mīlas frontē tās gadījušās!» Nākamie atklājumi sekoja, Dacei mēģinot saprast, kas ir suņuka ierastā ēdienkarte, respektīvi, ko viņš ēd un ko ne. «Sapratu, ka suns nezina, kas ir sausā barība, nezina, kas ir suņu našķi, taču ļoti labi zina, kas ir kārtīga vārītā gaļa, zupas, kartupeļi. Priekšroka tiek dota tīrai gaļai, daudz nemāžojoties ar citu pārtiku.»
Dace pirmajās dienās pēc suņa atrašanas visos iespējamajos veidos - gan pa radio, gan sociālo tīklu palīdzību - meklēja iepriekšējo saimnieku, taču neviens neatsaucās. «Skaidrs bija viens, ka sunītis bija cietis ne tikai no kādām traumām, bet arī emocionāli. Katru reizi, kad kāds viņu gribēja paglāstīt, suņuks pieliecās tā, it kā gatavotos sitienam. Viņš apkošļāja visus manus radus: mammu, dēlu, meitu, māsu, māsas bērnus. Vienīgā, kam suns nekad nav ne uzrūcis, ne atiezis zobus, esmu es. Viņam bija nemitīgas bailes, ka kāds mani atņems, taču tās, par laimi, ir beigušās.»
Tagad, ja Dacei Kuldīgā daudz darba, suns uz pāris dienām dzīvo pie viņas mammas laukos. Tas arī tāpēc, ka ziemā ielas tiek kaisītas ar ķīmiskiem līdzekļiem, kas var radīt problēmas dzīvnieka ķepām. Jautāta, kā izdomājusi jaunajam draugam tādu vārdu, Dace smiedamās atbild: «Mans draugs ir ārkārtīgi pozitīvs. Nenormāli lustīgs. Viņš nepriecājas tikai tad, kad guļ! Jā, mana māja ir Prieka māja!»
Kaut mazliet mazināt ciešanas
Sarunas beigās Dace piebilst: «Cilvēki, ja jums mājās nav dzīvnieka, taču vēlaties pie tāda tikt, nemeklējiet šķirnes pārstāvjus! Tajā brīvprātīgajā cietumā, kurā suņi un kaķi atrodas, es domāju - patversmēs, viņi ne pie kā nav vainīgi! Taču jūs varat iegūt tik daudz prieka, ja atvedat mājās vienu pateicīgu patversmes dzīvnieku, ar kuru darbojoties, jūs varat saņemt tik daudz pozitīvu emociju! Mazinot citu ciešanas, labāki topam mēs paši.»