VAKARA ZIŅAS. Mākslai vajag telpu? Cēsīs to nopērk!

Ir leģenda par divām Vidzemes pilsētām. To aizvien laipni uztur cēsnieki un valmierieši. It kā padomju laika funkcionāri pagājušā gadsimta 50. gados esot vienojušies, ka Vidzemes mazās pilsēteles – Valmiera un Cēsis – turpmāk katra ieņems savu lomu.

Ražošanai un tūrismam

Valmieras vēsturiskā koka apbūve Otrā pasaules kara beigās bija zaudēta milzu ugunsgrēkā. Cēsis arī 1944. gada septembrī dabūja vienu aviācijas bumbu dzirdēt un sekas izjust. Taču te tikai ap desmit īpašumu - seni un jauni koka un mūra nami - pārvērtās drupās. Daļa no drupām aizvien snauž zem zāliena iepretī Cēsu Sv. Jāņa baznīcai.

Vienīgās un īstās partijas funkcionāri vienojās, ka Valmiera turpmāk būs industriāla pilsēta, te cels lielus uzņēmumus, pilsēta piepildīsies ar iedzīvotājiem - pārsvarā jauniešiem, kuri meklē darbu. Kā zināms, padomju laikā būt par industriālu pilsētu ar vairākiem rūpnīcu dūmeņiem bija gods un laime strādnieku šķirai. Un ne tikai. Vēl funkcionāri lēma, ka Cēsis lai paliek par parku un pakalnu pilsētu, rūpniecības attīstībā tā nekonkurēs ar Valmieru. Par tūrisma industriju tolaik nedomāja un karā nesagrauto Cēsu vecpilsētu par neko dižu neuzskatīja. Toreiz šķita, ka ar viduslaiku drupām un estrādi Pils parkā tūristiem pilnīgi pietiks. Piecdesmito gadu vidū Cēsīs slējās moderns universālveikals un līdzās tam restorāns. Ko gan vēl var gribēt padomju tūrists! Mākslu? Ar māksliniekiem neko nevar zināt - sajauks tik gaisu. Tā grozīja galvas partija un valdība.

Riepas un vāciņi

Dažas ražotnes Cēsīs tomēr bija jārada. Cilvēkiem vajadzīgs darbs. Vienu no tām cēla kara varoņa Ļebedeva ielā (tagad Lapsu), kur ražoja un atjaunoja riepas, tās nogādājot pa visu lielo savienību. Vēl uzcēla metāla vāciņu rūpnīcu stikla burciņu aizvākošanai. Reizē sociāls projekts, jo līdzās rūpnīcai izveidoja kvartālu ar dzīvokļu namiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Apkaime bija atbilstoši iekārtota - ar skaņas luksoforiem, lai droši šķērsotu dzīvojamā un rūpnieciskā kvartāla ieliņas. Arī šai ražotnei bija nozīme lielajā padomju zemē. Vājredzīgo un neredzīgo ļaužu pie konveijeriem Cēsu cehos gatavotie metāla vāciņi derēja visu izmēru stikla burkām Padomju Savienībā.

Māksla iekaro rūpnīcu

Abas rūpnīcas dabūja trūkties, kad Latvija atdalījās no padomijas kopējā tirgus. Bankroti bija neizbēgami. Rūpnieciskie korpusi bija sargājami no vandaļiem. Cēsu vīri pēc kāda laika riepu labošanas cehus tomēr pielāgoja citiem robustiem biznesiem. Vāciņu rūpnīcas kvartālā korpusi un piebūves ilgi rūsēja bezdarbībā, no vietējiem puikām pa reizei dabūjot akmeni nemazgātās stikla rūtīs. Un pēc vairākām Cēsu mākslas vasarām, kas notikušas vecpilsētā, parkā, pilsdrupās, un koncerzālē, Cēsu Mākslas festivāls ienāca vienā no rūpnīcas korpusiem. Vientulis korpuss kļuva pat par Latvijas zvaigzni. Katru augustu to rādīja televīzijā, jo vizuālā māksla bija atradusi telpu. Toties cēsnieki Mākslas festivāla mēnešos ieguva vēl vienu skatu uz pilsētas torņiem, arī uz Cēsu Sv. Jāņa baznīcas smaili.

Mākslas festivāls sākumā aizņēma tikai vienu bijušās rūpnīcas korpusu ar trīs stāviem. Pagājušajā vasarā festivāls aicināja ne tikai pasauļoties uz rūpnīcas lēzenā jumta, bet arī sarīkoja muzikālu izrādi rūpnīcas nepievilcīgajā pagalmā. Tāpēc daļai Mākslas festivāla viesu nebija pārsteigums, ka Cēsu novada dome beidzot pieslēgsies Latvijā, sevišķi Rīgā, uzsvērtajam - laikmetīgajai mākslai vajag telpu.

Taps radošais kvartāls

Vietējā avīze «Druva» šoziem lielā Cēsu novada sabiedrībai darījusi zināmu, ka Krišjāņa Valdemāra ielā 13 par 37 500 iegādāsies no privātpersonas 5/14 daļas nekustamā īpašuma, bet no Latvijas Neredzīgo biedrības iegādāsies trīs nekustamos īpašumus Raiņa ielā par summu 56 700 eiro. Iegādes mērķis - radošo un digitālo industriju kvartāla attīstība. Teritorijas attīstībai pašvaldība piesaistīs arī Eiropas fondu finansējumu, jo projekta kopējās izmaksas paredzētas 1,2 miljonu apmērā.

Ir vēl viena laba ziņa no Cēsu pašvaldības. Tā noskaņojas modernizēt plašo Raiņa ielu posmā, kas ved gar industriālo zonu un nonāk pie stacijas, pārvēršot par bulvāri. Tas nozīmē braukšanas joslu mazliet sašaurināt un ielas malās izveidot oāzes zem kokiem un «kabatiņas» mašīnu piestāšanai.