VAKARA ZIŅAS. Aija Andrejeva: caur skumjām uz prieku
Katru jaunu gadu sagaidām ar cerībām un sapņiem. Tomēr, kopš dzīvojam Covid-19 ēnā, plānus nākas atlikt, mainīt vai atcelt. Jautājām Latvijas Radio 2 aptaujas «Muzikālā banka 2021» zvaigznēm, cik cerīgi viņi raugās uz 2022. gadu.
Dons: jāķeras vērsim pie ragiem
«Izskatās cerīgi, jo skatāmies, kas notiek arī Eiropā. Ir jābūt pozitīvai noskaņai, cerība mirst pēdējā. Jaunā gada apņemšanās ir vienkārši turpināt iesākto. Mēs februāra vidū izziņosim savu koncertu. Strādājam pie jaunā albuma. Šis laiks ir labs, lai veidotu skaņdarbus. Domāju, ka šis ir laiks, kad ķerties vērsim pie ragiem. Ir tāds teiciens - viss paiet. Arī šīs likstas pāries. Tas ir jāiztur. Katrai paaudzei ir savs pārbaudījums. Šis noteikti ir viens no mūsējiem.»
Dināra Rudāne: paraugs - Raimonds Pauls
«Es dzīvē nekad neko neplānoju, tāpēc kā vienmēr peldēšu pa plūsmu un ceru, ka man veiksies tāpat kā agrāk. Ceru, ka turpināšu maksimāli darboties un vēl vairāk uzstāties kopā ar Maestro. Uzstāties kopā ar viņu ir bauda! Viņš mūs visus iedvesmo. Daudzi viņu redz tikai uz skatuves, bet mēs redzam viņu mēģinājumos un neskaitāmās stundās, ko viņš pavada darbā. Jaunie mūziķi vispār nesaprot, kā fiziski iespējams tas, ko Maestro dara. Tāpēc viņš noteikti ir motivators un iedvesmotājs. Jaunā gada apņemšanās man īsti nav - tikai strādāt un strādāt.»
Marta Grigale: apņemšanos tur slepenībā
«Man ir jaunā gada apņemšanās, bet neesmu par to publiski runājusi. Man patīk jaunā gada apņemšanās, patīk sevi izaicināt, uzdot sev uzdevumus un tos pildīt. Varu pateikt, ka pagaidām esmu pildījusi savu apņemšanos katru dienu kopš pirmā janvāra. Jā, tas ir saistīts ar radošo darbību. Skaidrs, ka ne visi plāni var īstenoties, bet jāiet uz priekšu ar atvērtu prātu un sirdi. Ir jādara! Un es grasos darīt labāko, ko šajā situācijā varu, katru dienu, un ņemt pretī to, ko man dzīve dod. Domāju, ka tas ir vienīgais veids šādā situācijā, jo mēs nevaram visu kontrolēt.»
Patrisha: galvenais ir neapstāties
«Jaunais gads ir iesācies veiksmīgi. Es turpinu studēt biznesa psiholoģiju augstskolā RISEBA tālmācībā. Paralēli, protams, rakstu jaunas dziesmas. Jā, ir interesanti mācīties kaut ko nesaistītu ar to, ko daru ikdienā. Ir foršs kontrasts. Tas ir veids, kā atpūsties no dzīves muzikālās puses. Bet ir gribējies atpūsties arī no mācībām. Man mūzika un uzstāšanās vienmēr ir bijis mirklis, kurā atpūšos un baudu. Tā ir mana sirdslieta.
Galvenais ir neapstāties un turpināt darīt, turpināt iesāktos plānus, realizēt mērķus. Vienkārši vajag pārvarēt šķēršļus, kas to visu ietekmē. Vienmēr ir varianti un veidi, kā nonākt līdz mērķim. Mani plāni? Ir sagaidāmas dziesmas, jaunas sadarbības, par kurām plašāk negribu runāt, bet pateikšu, ka arī man pašai būs eksperimentāls periods mūzikā. Būs interesanti, to varu apsolīt.»
Ozols: vajag plānu B
«Es dzīvoju savā mazajā burbulītī. Ir ieplānots, ko realizēt šajā gadā. Viena apņemšanās ir ierakstīt labu albumu. Man viss ir kārtībā, es laikam nesūdzēšos par dzīvi, neskatoties uz to, ka tieši izklaides industrija ir ne tik labā stāvoklī. Patlaban man ir citi projekti, ar kuriem strādāju un, paldies dievam, labi ar visu tieku galā. Domāju, ka noteikti ir vieglāk, ja esi elastīgs. Ir labi, ja ir plāns B. Optimismu palīdz saglabāt ģimene, cilvēki apkārt, arī tas, ka ar finansiālo pusi viss ir kārtībā. Citiem iesaku mēģināt atrast to, kas patīk. Ja darbs ir arī tava izklaide, tad nejutīsi, kā paies laiks, un nejutīsi, ka esi darbā. Vai arī vienkārši strādā, saņem atalgojumu, bet tajā pašā laikā gūsti baudu no tā. Tas, man liekas, ir svarīgi.»
Aminata: varam sasniegt vairāk
«Man katru gadu ir līdzīgs plāns: strādāt, rakstīt jaunas dziesmas un iesaistīties jaunos projektos. Šogad apņēmos vairāk sportot.
Dalība «Supernovā», protams, ir diezgan liels notikums manā dzīvē šogad. Bija nedaudz jāsaņemas, lai piedalītos atkārtoti. Esmu priecīga par dziesmu [«I'm Letting You Go»], kas man ir sanākusi, gribas to parādīt cilvēkiem. «Supernovā» izlēmu piedalīties tāpēc, ka, pirmkārt, man bija šī dziesma. Sāku to rakstīt pirms pāris gadiem, dziesma stāvēja mapītē, un nezināju, ko ar to darīt, jo sāku dziedāt latviski, bet dziesma bija angliski. Bet draugi, paziņas un kolēģi atkārtoja vienu un to pašu - lai piedalos «Supernovā» vēlreiz. Nodomāju: «Kāpēc ne?» Šobrīd man ir gan pieredze, gan komanda. Ja tiešām viss sanāks veiksmīgi, ticu, ka mēs varētu sasniegt kaut ko vairāk. Man prieks, ka cilvēki ir mani sadzirdējuši un sapratuši. Optimismu saglabā tas, ka tu dari. Vienkārši strādā un dari to, ko mīli darīt. Es mīlu mūziku. Es mīlu rakstīt mūziku. Dziedāt. Es bez tā nevarētu dzīvot.»
Aija Andrejeva: caur skumjām uz prieku
«Vajag būt sapņiem, kas man noteikti ir! Ir darba lietas, un ir personīgie sapņi, uz kuriem tiecos. Man liekas, jādzīvo šodienai, jo nezini, kas būs rīt. Optimismu palīdz nezaudēt cilvēki apkārt. Domubiedri, draugi, ģimene vienmēr dod spēku un optimismu grūtākos brīžos. Citiem iesaku priecāties par mazām lietām, par šodienu, par to, ka blakus ir tuvi cilvēki. Izbaudiet laiku kopā! Mēs skandinām: šeit un tagad... Bet tas nozīmē, ka te un tagad ir tas īstais brīdis. Kāpēc tajā skumt, ja var priecāties! Jā, paskumt arī vajag. Nevajag sevi visu laiku kurbulēt uz nenormālu prieku, jo visam jābūt balansā. Galvenais - pilnasinīgi dzīvot šeit un tagad. Caur skumjām uz prieku. Mēs nevaram dzīvot vienā emociju līnijā. Ir vajadzīgas gradācijas, lai dzīve būtu krāsaina un skaista.»
Māra Upmane-Holšteine: būs septītais albums
«Kopumā, man liekas, viss iet uz augšu. Ir sajūta, ka esam nocietušies pēc radošām aktivitātēm, domāju, ka drīz plānosim mūsu radošās nometnes. Gaidām, ka vasarā tomēr būs pilsētu svētki un festivāli, līdz ar to skatāmies ļoti cerīgi. Noteikti rakstīsim savu septīto albumu. Mums [grupai «Astro'n'out»] ir deviņpadsmitais pastāvēšanas gads. Tātad uz divdesmit gadu jubileju, domāju, noteikti kaut ko foršu laidīsim ārā.
Domāju, ka šis gads paies radošā zīmē. Kovida pirmie laiki bija ar... nezinu, ar smeldzi, un tad nebija arī radošā lidojuma. Tagad radošais pozitīvais lidojums ir atgriezies. Septiņi ir laimīgs cipars. Domāju, ka mums ir atkal sajūta, ka vairāk varam padauzīties, atkal varam mazliet eksperimentēt mūzikā. Eksperimentā, kas izsit pašus no komforta zonas. Katrs albums nozīmē nedaudz izgudrot grupu no jauna, apzināties, kur esam nonākuši, kādas ir mūsu vērtības. Redzu mūsu izaugsmi, man ir lepnums, ka varējām noturēt mugurkaulu un savu sakāmo. Līdz ar to man noteikti nav sajūtas, ka esam pensijas vecuma grupa. Drīzāk teiktu, ka mēs beidzot esam gatavi 5. klasei. Domāju, ka grupas ideālais sastāvs ir tas, ar kuriem kopā izaudz, tāpēc mēs esam perfekta komanda.»
