VAKARA ZIŅAS. Ilze Ķuzule-Skrastiņa: Domāju, kāds būs mūsu paaudzes pārbaudījums

Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir viena no pašreiz spilgtākajām skatuves māksliniecēm Latvijā. Viņa ir aizvadījusi pirmo filmēšanas dienu kinodarbā «Dzīve pārtraukta», kurā spēlē nozīmīgu personību Latvijas vēsturē – Sandru Kalnieti.

Kad aizvadīta filmas «Dzīve pārtraukta» pirmā filmēšanas diena, dalieties, lūdzu, ar iespaidiem.

Pirmā filmēšanas diena bija ārkārtīgi intensīva un spraiga. Pirmā diena vienmēr ir pati grūtākā, tāpēc ka ir jāsāk sadzīvot ar šo tēlu, apstākļiem, situācijām. Mums nav laika darīt kā teātrī, kad pusotru mēnesi var meklēt un atrast savu tēlu. Šeit tam ir jānotiek uzreiz. Pirmā diena prasa ārkārtīgi lielu piepūli un spēku. Protams, ar režisori [Ilze Kunga-Melgaile] iepriekš bijām tikušās, mēģinājušas un runājušas. Tomēr bija satraucoši pirmoreiz sastapties ar savu varoni.

Iejūtoties tēlā, notiek satuvināšanās ar to...

Bez šaubām. Mana filmas varone ir ārkārtīgi gudra, intelektuāla, asi domājoša, bezbailīga kā gandrīz visi cilvēki tajā laikā. It īpaši tie, kas ļoti aktīvi cīnījās un piedalījās Atmodā, bija Tautas frontē. Visi šie varoņi kaut kādā ziņā ir mani supervaroņi, jo viņi man, maniem bērniem, manai tautai atdeva brīvu Latviju. Viņi tam veltīja savas dzīves burtiskā nozīmē. Viņi veltīja visu savu dzīvi, lai tas notiktu. Visiem būtu jānoliec galvas viņu priekšā. Es ārkārtīgi priecājos, ka būs filma par šādiem cilvēkiem - par Itu Kozakeviču un pārējiem. Pieļauju, ka jaunākai paaudzei nav ne jausmas, kas ir Dainis Īvāns, Sandra Kalniete, nerunājot par Itu Kozakeviču. Diemžēl viņas vairs nav starp mums. Esmu pārliecināta, ka viņa ir ārkārtīgi nozīmīga persona ne tikai Latvijas mērogā vien. Tāpēc, jā, tas ir ļoti labs materiāls, ko izzināt jaunākajai paaudzei.

Pērn klajā nāca filma «Emīlija. Preses karaliene», šogad tiek filmēta filma par Itu Kozakeviču, kas ir spēcīga Atmodas laika personība. Šādi stāsti iedvesmo!

Bez šaubām. Latvijā ir ļoti daudz spēcīgu sieviešu, īpaši tās, kuras darbojās Atmodas laikā. Un ne tikai tad, bet arī tagad. Mums ir jāzina un jāatceras, ko šie cilvēki mūsu labā ir izdarījuši un dara joprojām, konkrēti - Sandra Kalniete. Gribu pateikt, ka man ir ļoti liels gods un arī satraukums atveidot šo tēlu. Es to uztveru ļoti nopietni.

Tādas personības kā Sandra Kalniete, Elita Veidemane nav tāli pasaku tēli, bet gan reāli cilvēki, kas dzīvo mums līdzās. Vai ir izdevies ar kādu no šīm dāmām aprunāties?

Konkrēti ar Sandru Kalnieti un Elitu Veidemani - nē. Un es uz to nepretendēju. Lasu Sandras Kalnietes grāmatu «Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza», ko ieteiktu izdarīt arī citiem. Grāmata ir ļoti saistoša un cilvēcīga. Manā ģimenē gan mana mamma [Māra Zālīte], gan arī mans tētis [Jānis Ķuzulis] bija ļoti aktīvi tajā laikā. Viņi patiešām var pastāstīt ļoti daudz. Mēs esam par to runājuši ne tikai filmas kontekstā. Man ir ļoti interesanti izzināt to laiku. Vienmēr domāju, kāds būs mūsu paaudzes pārbaudījums... Mani vecvecāki bija Sibīrijā, mani vecāki - padomju Latvijā un izcīnīja manu Latviju brīvu. Es bieži esmu domājusi, vai tiešām mēs tikai baudīsim tos augļus? Acīmredzot tas, kas pašlaik notiek pasaulē, varbūt arī ir viens no pārbaudījumiem. Es vienmēr domāju no tāda skatupunkta, ka nekad nedrīkstam tiesāt citus vai domāt, ka mēs noteikti būtu darījuši citādi, ja būtu šo cilvēku vietā. Mēs nevaram iedomāties apstākļus, kādos atradās viņi, nevaram iedomāties spiedienu, kas tika izdarīts. Netālu no teātra ir Stūra māja. Ļoti bieži sanāk iet garām. Pāri ielai ir maza kafejnīca, kurā bieži ņemu kafiju. Dažkārt pavasarī, sēžot uz terasītes un dzerot to kafiju, es skatos uz Stūra māju un domāju: ārprāts, cik labi, ka man nav jāizdara šādas izvēles! Jo es nezinu, kādas tās būtu. Bet no psiholoģiskā viedokļa, domāšanas veida mani ļoti interesē šis posms.

Ņemot vērā to, ka arī jūsu vecāki iestājās par Latvijas neatkarību un aktīvi iesaistījās dažādos sabiedrībai nozīmīgos jautājumos, vai iespēja spēlēt tādā filmā ir likumsakarīga un liktenīga?

Es neteiktu - liktenīga. Es teiktu: jā, cik tas ir interesanti, kā dzīvē notiek, kādas, iespējams, likumsakarības vai zvaigžņu stāvokļi ar mums tiek izspēlēti! Tas patiešām ir interesanti, ka tā sanācis.

Kādas ir jūsu atziņas vai vēstījums mūsdienu cilvēkiem kontekstā ar šo filmu? Šis kinodarbs liek domāt.

Protams, man kā aktrisei ir ļoti interesanti zināt vai mēģināt uzminēt šo cilvēku un varoņu iekšējo pasauli un domāšanu, kāpēc viņi pieņem tādas izvēles, kādas pieņem. Lasot scenāriju, sākot filmēšanu, man šķiet, ka tas mani visvairāk uzrunā. Mēs zinām vēsturiskos faktus, mēģinām iejusties situācijā, bet mēs arī atceramies un saprotam, ka šie cilvēki bija patiešām īsti, jauni, viņi mīlēja un nīda. Kāds nu kurš bija, bet viņi bija dzīvi cilvēki ar miesu un asinīm un viņu dzīves gāja milzīgā mutulī. Man ir interesanti, ka tie nav mistiski Tautas frontes varoņi, par kuriem runājam, bet dzīvi, īsti cilvēki ar savām domām, jūtām, iekšējo pasauli un savu sadzīvi, no kuras nevaram izbēgt.

Es domāju, ka mums visiem dažkārt vajag atcerēties, ka esam dzīvi, elpojoši cilvēki, kuri šobrīd šeit dzīvojam kopā, un ar katru no mums notiek kaut kādi pārbaudījumi. Es ļoti aicinātu uz savstarpēju iecietību, cieņu un sapratni. Vienkārši atcerēsimies, ka mēs visi esam parasti cilvēki, kaut kādā ziņā - vienādi. Izturēsimies kā cilvēki!