Apmācies, sniegots svētdienas rīts nerosina jauniem atklājumiem, taču ne viss ir tā, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Aptuveni pusgadu dzīvojot Dubultu Rakstnieku namā, vēl ne reizi nebija sanācis aizbraukt pāris dzelzceļa staciju tālāk, lai iepazītu Pumpurus, Mellužus, Asarus, Vaivarus, līdz… Līdz kādas svētdienas rītā tapa pilnīgi skaidrs, ka beidzot ir īstais brīdis, lai dotos nelielā izbraukumā uz minētajām vietām.
Pēc brauciena varu vien teikt, ka savs neatkārtojams šarms piemīt katrai no tām, taču šoreiz īpaši pievērsīsimies vietai, kuras nosaukums rosina asociācijas ar kādām veselīgām meža odziņām, tātad Mellužiem.
Bez melleņu un putukrējuma kūkas, kas baudāma vietējā kafejnīcā, šī vieta vilina ar senākiem un ne tik seniem stāstiem par ļaudīm, kuru vārds cieši saistīts ar mūzikas pasauli: Emīlu Dārziņu, Alfrēdu Kalniņu, Arvīdu Žilinski un citiem. Kaut arī tas ir retrospektīvs skats pagātnē, dižgaru atstātie nospiedumi Mellužos «sataustāmi» aizvien.
Pirmā pieturvieta bija Pumpuri. Šis vietvārds savukārt cieši saistīts ar dzejniekpāra - Raiņa un Aspazijas - biogrāfiju un literāro daiļradi, tāpēc būtu vēlams kaut reizi aizbraukt pie Raiņa priedēm - uz iemīļotu Jāņa Pliekšāna atpūtas un darba vietu, kurai viņš pat veltījis dzejoli «Lauztās priedes». Mūsdienās Pumpuros, Amatas ielas galā (kāpās pie jūras), pie pēdējās no trim leģendārajām Raiņa priedēm atrodas skulpturāls objekts. Tas veidots no nerūsējošā tērauda plāksnēm, kurās iegravēti dzejnieka dienasgrāmatu fragmenti. Lai nezinātājs, kurš tīši vai netīši nokļuvis šajā vietā, gūtu kaut minimālu priekšstatu, objektam blakus novietots stends ar skopu informāciju gan par «Lauztajām priedēm», gan abu dižgaru biogrāfiju.
Atklājums gaidīja arī raksta autori - tikai pastaigas laikā uzzināju, ka pirmā īstā no Raiņa un Aspazijas Jūrmalas dzīvesvietām atradusies vien pavisam netālu, arī Pumpuros. Tas bijis neliels namiņš kāpas nogāzē.
Viens jāatzīst: nonākot pie Raiņa priedēm un ieraugot sazāģēto koku tērauda ietvarā, jutos vīlusies. Nedomāju, ka dzejniekam, kuram šī vieta savulaik bijusi tik mīļa, ja vien viņš vēl aizvien būtu mūsu vidū, modernais tās risinājums sagādātu vēlmi te atgriezties.
Tālāk ceļš veda uz nākamo pieturvietu - Mellužiem, kuru nosaukums, vismaz ar mūziku saistītiem cilvēkiem, droši vien rada asociācijas ne tikai ar mellenēm vien. Savu latvisko nosaukumu šī vieta ieguva no vietējām zemnieku mājām, bet iepriekš tā dēvēta vāciskajā vārdā - Karlsbāde, jo te atradusies tāda paša nosaukuma peldu iestāde.
Dubultus, kur atrodas Rakstnieku nams, vismaz daļa cilvēku asociatīvi saista ar literātiem, bet Mellužus - ar mūziķiem.
Vispirms skatam atklājas pelēkbalts piecu stāvu nams, kas šķiet tik neiederīgs, it kā būtu svešķermenis - bijušais komponistu nams. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās tur bija vērojamas spilgtas un atmiņā ilgi paliekošas ainas. Piemēram, nama pirmā stāva kafejnīcā ar vairākām jaunām dāmām amizējies neatvairāmais literāts un mākslinieks Anatols Imermanis. Kaut arī dzimis Maskavā, viņa dzimtas saknes saistītas ar Liepāju! Vēl atmiņā palicis stāsts, ka pirmā stāva elitārajos numuros ar atsevišķu izeju tieši uz jūru bija apmetušās tādas pirmā lieluma zvaigznes kā komponists, slavenā baleta «Spartaks» autors Arams Hačaturjans un viņa kolēģis, ilggadējs PSRS Komponistu savienības priekšsēdētājs Tihons Hreņņikovs.
No Mellužu prospekta nogriežoties Kāpu ielā, acis žilbina vasarnīcas - galvenokārt nesen būvētas un ļoti modernas. Jaušams, šeit sākas cita pasaule, kur laiks rit citādi, taču ir kaut kas vēl saglabājies arī no vecās godības. Gribot negribot jāpiestāj pie Kāpu ielas 71. numura, kur paugura virsotnē nelielā priežu pudurītī stalti stāv pavisam īsta komponista nams! Līdz 20. gadsimta 50. gadu sākumam te dzīvoja un komponēja Alfrēds Kalniņš, bet pēc tam - Arvīds Žilinskis, kurš vasarnīcā saimniekoja līdz 70. gadiem.
Atceļā uz Rīgu caur automašīnas logu ceļmalā iepretim Asaru kapsētai pamanu nelielu, pavisam vienkāršu piemiņas vietu, kas, protams, mudina apstāties. Izrādās, tas ir piemineklis Asaros dzimušajam māksliniekam Augustam Bijam, kurš pieder pirmajai latviešu profesionālo tēlnieku paaudzei un kura daiļrade plaši pazīstama Beļģijā, ko nevar teikt par viņa dzimteni. Diemžēl arī šo rindu autorei tēlnieka vārds līdz šim bija pilnīgi svešs.
Brauciena laikā pārsteidza tas, cik ļoti iemīļota kā atpūtas vieta ir Jūrmala, īpaši tās piekraste, kuras pievilcību ļaudis bauda pat tādā laikā, kad ārā ir auksti un zemi klāj sniegs. Latvijā cilvēku it kā paliekot arvien mazāk, tomēr Jūrmalas pludmalē pat ziemas vidū netrūka ne skrējēju, ne nūjotāju, ne gājēju.
UZZIŅAI
