Ēka, ko šobrīd vairums sabiedrības pazīst kā Okupācijas muzeju, būvēta 1970. gadā kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs saskaņā ar arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga izstrādāto projektu. Arhitektam pat tika piešķirta PSRS Valsts prēmija. Muzeja ekspozīcijas galvenais mērķis bija tikai viena aspekta popularizēšana – padomju varas izcelsmes un attīstības propaganda. Latvijas skolēniem padomju laikā obligātā kārtā nācās apmeklēt muzeju un klausīties garlaicīgas lekcijas. Drosmīgākie šo izklaidi bastoja, pat zinādami, ka par pārkāpumu uz skolu var izsaukt vecākus. Laukumu muzeja priekšā vēl pat šodien dēvē par Latviešu strēlnieku laukumu, un tā centrā joprojām atrodas 13 metru augsts piemineklis strēlniekiem, kura autors ir tēlnieks Valdis Albergs.
Latviešu sarkano strēlnieku muzeju slēdza 1990. gadā, lai no jauna atvērtu 1993. gadā, kad ēkā tika atklāta Latvijas Okupācijas muzeja pirmā izstāde par Baigo gadu. 2021. gada augustā valsts akciju sabiedrības «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) vadībā esošā muzeja ēka ir atjaunota. Saskaņā ar pasaulslavenā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta (dzimis 1925. gada 17. janvārī Rīgā) skici tā ieguvusi jaunu piebūvi, sauktu par Nākotnes namu - ar jaunām domām, ekspozīciju un attieksmi. VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs uzsver, ka ir pamatoti lepns sabiedrībai nodot Okupācijas muzeja ēku jaunā izpildījumā. Līdz ar vērienīgā kompleksa pabeigšanu Okupācijas muzejs ieguvis teju divas reizes plašākas, mūsdienu prasībām atbilstošas telpas. Arhitektūras projekta autori ir birojs «5. iela».
Semantiski Nākotnes nams nozīmē ceļu uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni, kas papildināts ar vērienīgu vides objektu «Vēstures taktila» - memoriālu padomju okupācijas upuru piemiņai. Tā mākslinieciskās idejas autori ir Kristaps Ģelzis, Ilze Miķelsone un Voldemārs Johansons - SIA «Taktila», kuru metu 2007. gadā par labāko atzina starptautiska žūrija. Vērienīgais vides objekts 10 metru augstumā un 18 metru platumā ir kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un traģisko notikumu Latvijas vēsturē, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja svešumā vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.
Taktilai ir stāsts. Ornaments tapis, pārnesot vides objektā savulaik izsūtītās Mērijas Stakles kabatlakatiņa izšuvumus, bet otrpus ir vilciena vagona imitācija un tautiskas segas dreļļu rakstā motīvi kā iedrošinājums un atgādinājums par mūsu tautas pamatiem. Memoriāls aprīkots ar speciālām audiovizuālām iekārtām, kas ikdienā veido skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, iekļaujoties Rīgas pilsētas vidē. Skaņas risinājumus veidojis pazīstamais mākslinieks sonologs Voldemārs Johansons, atskaņotie represijās cietušo personu uzvārdi ir sintezēti ar «Tildes» mākslīgā intelekta tehnoloģijas palīdzību. Nākotnes nama priekšpagalmā Daugavas pusē iestādīti seši bērziņi, kas atspoguļo ideju par bērzu birzi - latviskās ainavas nozīmīgu simbolu.
Tomēr pats svarīgākais jaunums ir muzeja jaunā ekspozīcija. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija tiks papildināta ar modernās pasaules tehnoloģijām, padarot priekšmetus vieglāk un atraktīvāk uztveramus, bet nekas nevar aizstāt īstus artefaktus, piemēram, uz bērza tāss rakstītu vēstuli vai mazu relikviju, kas ceļojusi līdzi īpašniekam un cieši turēta pie miesas. Šīs izskatā it kā necilās lietas laika gaitā kļuvušas par spēcīgiem emocionālo pārdzīvojumu simboliem.
Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis atgādina, ka padomijas režīmam uzticami cilvēki ļoti bieži vilka vienādības zīmi starp jēdzieniem latvietis un fašists. Latviešu inteliģence nekad nav bijusi mierā ar šādu primitīvu asociāciju. Taču tajā laikā par latviešu fenomenu pozitīvā gaismā bija iespējams runāt tikai Pirmā pasaules kara un boļševiku revolūcijas kontekstā, kad latviešu strēlnieki aizstāvēja Krievijas intereses.
Mainoties laikiem un konstatējot muzeja vienpusējo ideoloģiju, to atvēra 1993. gadā jau ar citu ekspozīcijas saturu. Atmodas laiks virspusē iznesa daudzus noklusētus vēstures faktus, beidzot bija iespēja tos brīvi publicēt, nebaidoties no sankcijām. Latviešu strēlnieku varonības lapaspuses Pirmajā pasaules karā ir bijušas saturiski daudzveidīgas, tur ir rodami ne tikai padomijā skandētie notikumi ar Kremļa sargāšanu un baļķu nešanu kopā ar Ļeņinu, bet vēsturiskajā paplašinājumā integrēta arī strēlnieku nozīme Latvijas valsts neatkarības iegūšanā 1918. gadā un tās nosargāšanā. Latvijai bija doti 20 miermīlīgas attīstības gadi, kurus pārtrauca okupācijas. 1940. gadā Latviju okupēja Krievija, 1941. gadā - Vācija, bet Otrā pasaules kara beigās - Padomju Savienība. Okupācija tika pārtraukta 1991. gadā. Un muzejam parādījās jaunas komponentes, caur kurām sabiedrība, valsts protokola viesi, Saeimas viesi no ārzemēm, taujājot par mūsu vēsturi, varēja to uzskatāmi iepazīt.
Ojārs Spārītis uzsver, ka bez Okupācijas muzeja satura iepazīšanas viesi no Rietumeiropas nesaprastu mūsu attīstības specifiku, kuru bremzējušas vairākas okupācijas. Kontrastu pilnie ēkas apjomi simbolizē kāpumus un kritumus, pievēršot uzmanību tam, lai kritumos mēs sevi nepazaudētu un mācētu piecelties, saglabājot nozīmīgas intelektuālās un ekonomiskās vērtības.
Okupācija mūsdienās vairs nenozīmē fizisku valsts iekarošanu, tās robežu apvilkšanu ar dzeloņdrātīm un teroru. Šodienas cilvēkam ir svarīgi saprast un uzmanīties no tā, ka viņš var tikt modernās mediju pasaules, finanšu pasaules, ģeopolitisko pārmaiņu ietekmēts un pazemots. Tāpēc muzejam plānota smalka izglītojoša loma, ar pedagoģiskiem līdzekļiem vēršot uzmanību uz garīgo okupāciju un iespējas justies brīvam atņemšanu, norāda Ojārs Spārītis.
Vēsturiskā ēka ir nemanāmi atjaunota, rūpīgi noņemot fasādei oriģinālos, 50 gadus nokalpojušos elementus un nosiltinot apjomu. Noņemtie elementi ir piemontēti atpakaļ, un vizuāli šķiet, ka nekas ēkai nav darīts. Tāds arī bija mērķis. Kā viena no inovācijām, kas muzeja jauno piebūvi padara vizuāli vieglu, ir Birkerta projektētās gaismas šahtas, kas dienas gaismu ieved birojos un arī pagraba telpās, izmantojot šobrīd vismodernākās stikla konstrukcijas. Fasādes apdarei izmantots Somijas gaiši pelēkais granīts, kas kontrastā ar vēsturiskās ēkas tumšo apdari izskatās balts.
Runājot par veidolu, Latvijas Okupācijas muzeja ilggadējais valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs (šobrīd vairs nav amatā) norāda, ka ilgi kopīgi ar Gunāru Birkertu diskutējuši par to, kā varētu muzeju paplašināt. Taču skices ideja ātri vien attīstījusies, tiklīdz Birkerts uzzinājis par pārbūvējamām pagraba telpām - no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni, kuru simbolizē stiklotā siena Grēcinieku ielas pusē. Un nu pavisam reāli mūsu acu priekšā ir nams, kas toreiz tika nosaukts par Nākotnes namu. Tas ir uzcelts, tas vairs nav nezināmā nākotnē, tas tagad ir Latvijas Okupācijas muzejs. Muzejs ir augšāmcēlies, lai kalpotu šodienas un nākamajām paaudzēm.
