VAKARA ZIŅAS. Klaunu mājas Pastors Persiks
Klaunu mājas saimnieces Ilzes Pumpures (klaunītes Pendeles) namā mitinās aristokrātisks skaistulis Bernes ganu suns, kuru var godāt trijos vārdos – Pastors Persiks Pumpurs. Ilze stāsta, ka neviens mājās nesagaida tā, kā lielais, ķepainais draugs ar plašo sirdi. Bet šī skaistuļa dēļ ir nācies ziedot ne vienu vien sapni.
Mūža mīlestība
«Šis ir stāsts par to, kā es iemīlējos berniešos uz mūžu. Šī ir mana mīlestība. Neviens cits mani tā neaizrauj, tikai šie lielie un villainie suņi. Citu šķirni nemaz negribu. Iepriekšējais suns bija Astors. Viņš nomira. Šie suņi dzīvo vidēji astoņus gadus, pēc tam diemžēl bieži aiziet ar vēzi. Kad Astors aizgāja, teicu, ka gribu viņu atpakaļ. Nekad tā nebiju raudājusi. Raudāju mēnesi. Visi teica: neņem vairs tādu šķirni, jo suns ļoti ilgi nedzīvos. Vai tad atkal raudāsi? Ko var darīt, ka man ir lemts tieši tāds suns?
Un atnāca Pastors. Vārds suņukam bija dots jau iepriekš. Man viņu atdeva jau lielu. Bija izbrāķēts kā terapijas suns, jo negāja pie cilvēkiem, sēdēja blakus tikai saimniekiem. Tā arī ir, viņš man sēž blakus, kur es, tur viņš. Tomēr Pastors ir pat pārāk draudzīgs. Viņš tik ļoti vēlas ar visiem draudzēties, ka nav iespējams noturēt. Par mani viņš stāv un krīt, vaktē tikai un vienīgi mani. Kad braucu prom, viņš raud pie loga. Visi kaimiņos dzird, kā viņš gaudo un gaida mani atpakaļ. Viņa mīlestība ir liela. Viņš ģībst aiz sajūsmas, kad es braucu mājās. Dzird, kad piebraucu ar mašīnu. Redzu, kā viņš skraida pa voljēru: tūlīt, tūlīt mammīte būs klāt, un tad iet pa gaisu. Kāda laime! Tā ir katru dienu. Neviens tā nesagaida mājās kā suns.
Pavasarī Pastoram būs divi gadi. Tad viņš skaitīsies nobriedis un izaudzis, kaut gan prāts vēl ir kā bērnam. Grib dauzīties, draiskoties, muļķoties, tikai ļoti, ļoti aktīvi.»
Kā ģimenes loceklis
«Viņš man ir kā dēliņš, ģimenes loceklis. Viņam ļoti patīk braukt un staigāt kopā ar mums. Mums viss ir pakārtots sunim. Ja kaut kur nedrīkst iet kopā ar suni, tad tur nebraucam. Zinu, ka tā ir daudziem suņu saimniekiem. Pastors ir liels suns, tāpēc viņam visu vajag lielu un tāpēc pusžogs iekļauj arī māju. Smejos - tā nu sanācis, ka mēs dzīvojam voljērā. Un voljērā ir arī puķu dobes. Ja es pieskaros puķēm vai gribu izraut nezāli, tad Pastors nāk talkā ravēt. Viņš rauj un kož, līdz viss ir nokosts. Viņam patīk rakt bedres un tajās gulēt. Puķu dobes ir Pastora izrakņātas. Bet lai jau pagaidām izpaužas kā dārznieks, pēc dažiem gadiem vajadzētu nomierināties...»
Rūpes par krāšņo kažociņu
«Pastora kažoks prasa lielāku uzmanību nekā suņiem ar īsāku spalvu. Šis ir visu laiku jāķemmē, jo katru mēnesi viņš met vilnu. Es neesmu tik stingra, lai viņam būtu tikai sava suņa vieta. Lai būtu tā vilna, lai būtu suņa piepēdots! Tagad man ir galvenais, lai abi kopā labi jūtamies. Lai viņš labi jūtas. Es pieveru acis uz to, ka māja biežāk jātīra. Uz drēbēm ir spalvas, bet izvēlos tumšu apģērbu, lai spalvas neredz.»
Savaldzina ikvienu sirdi
«Kad staigājam pa pilsētu, tiek izteikti komplimenti manam skaistajam sunim. Tad uzlidoju septītajās debesīs. Un arī Pastors iet ar asti gaisā kā vēdekli. Viņš tiešām ir košs. Suņuks ietekmē ģērbšanās stilu - es pieskaņojos viņam, ģērbjos melnā, lai izskatītos līdzīgi. Beidzamā fotosesija bija baltā un melnā krāsā. Man bija balts žabo, lai izskatos kā Pastors, kam arī ir balta krūteža.»
Kas jāzina Bernes ganu suņa saimniekam?
«Viņš nevar dzīvot mazā dzīvoklī. Viņam jādzīvo lielā teritorijā. Mums ir liels voljērs, lai suns var staigāt gan iekšā, gan ārā. Loģiski, ka nedrīkst turēt pie ķēdes!
Nevar būt tā, ka viņš ir viens visu dienu. Ja zini, ka darba dēļ gandrīz neesi mājās, tad šo suni laikam nevar ņemt. Viņš nespēj dzīvot bez sava bara. Varbūt viņu var atstāt uz ilgāku laiku tad, ja ir vēl viens bernietis. Bet tad vajag vēl lielākas istabas un vēl lielāku māju, protams. Un ir vajadzīgs liels mašīnas bagāžnieks. Man tāda mašīna ir, jo jāpakārtojas sunim.»
Nākas ziedot sapni par mazāku auto
«Man ir sapņi, bet Pastora dēļ es no tiem atsakos. Vēlējos skaistu māju, bet atteicos, jo visur būs spalvas un dubļi. Bet saprotu, ka man ir ar lielu mīļumu piepildīta māja. Pastors neko negrauž un nedemolē. Kurpes un mēbeles ir veselas, tikai dīvāns ir suņa saskrāpēts. Man nav ideāla zāliena, jo Pastors palīdz ravēt, irdināt, rakt... Skaistākajā puķu dobē ir skaistākā lielākā bedre, kas mani sagaida mājās. Pastora dēļ esmu atteikusies no sapņa par mazu mašīnu...»
Vai sargsuns?
«Iekodis nemūžam nevienam nav. Kad kāds iet garām žogam, tad Pastors rej. Uz vīriešiem, protams, vairāk, uz bērniem gan ne. Es nezinu, kā būtu, ja man uzbruktu kāds bandīts.
Šis suns nekož, bet ļoti grib draudzēties. Ja man par kaut ko jāsatraucas, tad par to, lai viņš kādu nenolaiza līdz nāvei. Mūsu kaķītis viņam patīk. Citiem kaķiem Pastors skrien pakaļ. Bet suns un kaķis ir greizsirdīgi viens uz otru. Kad kaķis nāk man klāt, grib glaudīties, tad Pastors viņu bunksē ar purnu: bunks, bunks, bunks. Un kaķis tiek aizbunksēts projām. Kaķis ir puika vārdā Melis. Domāju, ka viņš ir meitene. Kad gribēju viņu kastrēt, man pateica: viņš taču ir melis, nekāda meitene! Nu arī viņš ir kļuvis vecs puika.»
Laimīgais P burts
«Reizēm suni saucam par Pastoru Persiku Pumpuru, jo mans uzvārds ir Pumpure. Tad ir trīs P. Bet es esmu arī klaune Pendele. Mēs esam iekš vieniem P burtiem. Sakām: piedzīvojumi ar Pendeli un Pastoru Persiku. Realizēsim vēl daudzus piedzīvojumus! Protams, ir vēl Prieks. Ko vēl gribam sniegt? Pārsteigumu? Protams, arī to. Nezinu, kur mūs tas viss aizvedīs. Mums tas ir piedzīvojums. Un tā ir visa mana dzīve.»
