VAKARA ZIŅAS. Vardarbības dažādās sejas

 
©Pixabay

Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – Latvijā  vidēji katra trešā sieviete dzīves laikā cietusi no vardarbības ģimenē.

Atkal aktualizē gada nogalē

Par šo problēmu brīžiem tiek runāts vairāk, brīžiem mazāk, taču 2021. gada decembra nogalē sociālajos tīklos, pateicoties kādas meitenes atklātajam stāstam, atkal sākās diskusija par vardarbību - ieraksta autore dalījās pieredzē par pārdzīvotajām šausmām attiecībās ar Latvijas mākslas aprindās visai labi pazīstamo mākslas kritiķi Tomasu Pārupu (šī bija vismaz trešā vardarbības epizode, par kuru kļuva zināms). 28. decembrī sekoja Valsts policijas paziņojums, ka pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas par šo vardarbības gadījumu ir sākta resoriskā pārbaude, turklāt kopš 2021. gada 1. jūlija ir stājusies spēkā tiesību norma, kas varmākam nosaka par pienākumu apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai, lai novērstu vai mazinātu turpmākus vardarbības riskus.

Nepielūdzamā statistika

Kā »Vakara Ziņām« stāsta atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem 116006 vadītāja Santa Laimiņa, pandēmijas laikā vardarbības gadījumu skaits ģimenēs ir pieaudzis. «Problēma diemžēl ir tā, ka pandēmijas aizsegā cilvēki par šādiem gadījumiem neziņo. Iemesls - vardarbības upurim nav kur palikt, jo kur lokdaunā upuris varēja aiziet? Viņam nācās dzīvot vienā dzīvoklī vai mājās ar pāridarītāju…» Santa Laimiņa arī norāda, ka visbiežāk uz atbalsta tālruni zvana sievietes, kas cietušas no vardarbības, taču - lai gan krietni retāk - to dara arī vīrieši.

Savukārt Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietnieces Ilzes Jurēvicas atsūtītie dati liecina: lai gan nevar apstiprināt pandēmijas ietekmi uz ziņošanu par vardarbību, 2021. gada deviņos mēnešos elektroniskajā notikumu žurnālā reģistrēti 8257 notikumi ar atzīmi «Ģimenes konflikts». Reaģējot uz šiem notikumiem, Valsts policijas amatpersonas 2923 gadījumos ir konstatējušas vardarbības draudu risku, kā rezultātā tikuši sagatavoti 2704 ziņojumi par notikumu, kuri nosūti attiecīgajiem sociālajiem dienestiem, un pieņemti 413 policijas lēmumi par nošķiršanu.

Varmākas portrets

Interesants ir arī varmākas portrets: vidējais vecums 2021. gada deviņos mēnešos - 43 gadi (aizsargājamās personas vidējais vecums - 48 gadi). No visiem Valsts policijas pieņemtajiem lēmumiem par nošķiršanu aizsargājamā persona bija sieviete 394 gadījumos un vīrietis - 19 gadījumos.

Valsts policija noteikti aicina vērsties pēc palīdzības, ja kāda persona cieš no vardarbības: akūtos gadījumos saucot Valsts policiju vai pašvaldības policiju, pārējos gadījumos - tiesā. Turklāt par iespējamo vardarbību būtu jāziņo ne tikai cietušajai personai, bet arī līdzcilvēkiem, piemēram, kaimiņiem vai ģimenes locekļiem.

Nedrīkst paslaucīt zem tepiķa!

Kāpēc sabiedrība bieži vien pret varmācības epizodēm mēdz izturēties toleranti? Santa Laimiņa saka: mūsu kultūrai joprojām ir raksturīga «victim blaming» jeb upura vainošana, un tas ļoti esot jūtams interneta komentāros pie šādu situāciju aprakstiem: «Upurim tiek pārmests, ka viņa pati ir vainīga, vai tad neredzēja, kas notiek, pati izaicināja… Taču pie mums nav pieņemts skaļi par to runāt, jo sabiedrībai joprojām patīk šādas lietas «paslaucīt zem tepiķa». Šķiet, to pat teica kāds politiķis - tas, kas notiek ģimenē starp vīru un sievu, starp vīrieti vai sievieti vai partneriem (tostarp arī viendzimuma pāriem) - šīs attiecības ir ģimenes, nevis sabiedrības lieta, un mums tas nav jāzina.»

Taču, kā uzsver eksperte, šādas situācijas nedrīkst «paslaucīt zem tepiķa». «Mums sievietes ir stāstījušas, ka par vardarbību nav pieņemts runāt pat ģimenē, jo - kā tad tu apkaunosi ģimeni?! Parasti varmāka par sevi ir radījis ļoti labu imidžu, un upurim tiek teikts: sak, paskaties, cik viņš veiksmīgs, nelaiž pa kreisi, audzina bērnus, pelna naudu, kā tu pati uzvedies, nerunā tik daudz pretī… Tad sieviete tiek «zāģēta» par to, ko viņa iesāks, aizejot no šādām attiecībām - kur viņa dzīvos, kā pelnīs naudu, kā uzturēs bērnus. Tā arī ir sakne, kāpēc sievietei ir tik grūti aiziet prom - īpaši tad, ja vīrietis ilgus gadus ir viņu nošķīris no ģimenes un draugiem, teicis, ka nav jāiet strādāt, iespaido ekonomiski... Viņai bieži vairs nav nekādu instrumentu, lai pamestu varmāku.»

Gan sociālo dienestu klienti, gan kultūras jomas pārstāvji

Vai ir pētīts, kāpēc tik daudz vardarbības epizožu ir saistīts tieši ar kultūras un mākslas pārstāvjiem [publiski ir zināmas vismaz četras šādas epizodes]? Eksperte atgādina, ka vardarbība ir sastopama visos sabiedrības slāņos. «Iespējams, Latvijā par šādām epizodēm, kurās iesaistīti radošo jomu pārstāvji, vairāk tiek runāts tāpēc, ka šie cilvēki ir publiski pazīstami - piemēram, Daina Gāga-Ēķe, kura pirms kāda laika publiski dalījās savā pieredzē par pirmo laulību un tajā piedzīvoto. Taču nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka kultūras darbinieki būtu vardarbīgāki nekā citu sociālo slāņu pārstāvji. Drīzāk varētu runāt par to, ka dažādos sociālajos slāņos sastopam dažādas vardarbības formas: piemēram, tur, kur tiek lietots alkohols un narkotikas, noteikti dominēs fiziskā vardarbība, un to ir vieglāk pamanīt. Iespējams, tāpēc rodas stereotips, ka «tur visi ir tādi», lai gan ne visi varmākas ir sociālo dienestu klienti. Vardarbībai ir dažādas sejas, un kādu no tām nav viegli pamanīt. Savukārt intelektuāļu aprindās izteiktāka, iespējams, ir emocionālā vardarbība, un ne vienmēr tai līdzās nāks fiziskā vardarbība. Turklāt sievietei tiek iestāstīts, ka draugi un ģimene ir nekas, es esmu tavs pasaules centrs, visi pārējie ir nulles, tāpēc tev jāklausa tikai mani… Parasti vardarbībai ir raksturīgas šādas fāzes: tā sauktā medusmēneša fāze un miera periods, tad situācija sāk saspīlēties, tai seko vardarbība, un tad atkal ir medusmēnesis: varmāka sola laboties, nes puķes, krīt uz ceļiem, stāsta, ka šī sieviete ir vienīgā, ka viņš viņu bezgalīgi mīl, ka vairs nekad tā nedarīs un apmeklēs dažādus speciālistus… Sieviete notic, atgriežas, bet principā tā arī nekas nemainās. Un tas var ilgt pat desmit gadus un ilgāk.»

«Viņš taču ir tik galants un jauks…»

Pēc kādām pazīmēm iespējams noteikt, vai cilvēks, kurš visiem šķita galants un jauks, patiesībā ir varmāka? Santa Laimiņa teic, ka viszīmīgākā un raksturīgākā šādiem cilvēkiem ir ātrā iemīlēšanās fāze; iespējams, ļoti strauji tiek uzsākta kopdzīve. «Taču, uzmanīgi skatoties, jau pašā sākumā ir iespējams pamanīt agresijas izpausmes - ne pret sevi, bet citiem cilvēkiem. Tā var būt neiecietība, nekontrolējamas dusmas, agresijas lēkmes bez pamata. «Sarkanais karogs» var būt pārmērīga apreibinošo vielu lietošana.»

Šādas izpausmes, pēc ekspertes teiktā, var būt ierakstītas ģimenes vēsturē: «Piemēram, tēvs ir sitis mammu, un dēls, kurš tam ir bijis blakus, saka - es nekad nesitīšu savu sievu. Taču diemžēl pētījumi rāda, ka šie partneri ir vardarbīgi pret savām sievām un draudzenēm - gluži tāpat kā viņu tēvi. Tā ir iemācīta uzvedība, un viņš faktiski nekādus citus uzvedības veidus dzīvē nav redzējis.»

Novērtēt partnera attieksmi var strīdos, un tad var pamanīt pirmās brīdinājuma zīmes: sasisti trauki, pagrūšana, knaibīšana, raustīšana, turēšana aiz rokām, pirmie zilumi… «Nemaz nerunājot par žņaugšanu, spļaušanu, bakstīšanu. Vārdu sakot, viss, kas ir fiziska vardarbība… Jā, sabiedrībā tiek uzskatīts - nu un tad, ka pagrūda? Bet arī grūdiens ir vardarbība, un tas ir tāds īsti liels «sarkanais karogs» - ka cilvēks īsti nespēj tikt galā ar to, kas ar viņu šobrīd notiek; ka viņam būtībā ir nepieciešama palīdzība.»

Santa Laimiņa vēlreiz atgādina: sievietes, kas ir nokļuvušas šādās attiecībās, bieži uzskata - es šo vīrieti spēšu mainīt; «mana labestība un tas, ka palikšu kopā ar šo cilvēku, viņu mainīs. Uz šo arī sievietes bieži iekrīt - ka cilvēkam ir problēmas un ka sieviete būs glābēja… Tas ir klasisks slazds.»

Soli pa solim prom no attiecībām

Nav noslēpums, ka aiziet no šādām attiecībām ir ļoti grūti, taču tas ir iespējams. «Kad sieviete izlemj kaut ko mainīt, ir jāsaprot, kāda palīdzība viņai nepieciešama, vai viņa jūt apdraudējumu, vai viņai ir pietiekami daudz resursu, lai uzrakstītu iesniegumu policijai; vai ir cilvēki, pie kuriem vērsties, lai viņi palīdzētu tik galā ar šo situāciju - draugi, radinieki. Noteikti var zvanīt uz cietušo atbalsta tālruni un izrunāt situāciju ar konsultantu; var vērsties sieviešu resursu centrā «Marta» vai zvanīt uz «Skalbēm». Tad pamazām sieviete nonāk situācijā, kad viņai jāsaprot, vai iet prom, kas nepieciešams, lai to izdarītu. Taču, jo vardarbīgākas un kontrolējošākas ir attiecības, jo grūtāk sievietei būs aiziet un jo vairāk jautājumu būs jārisina. Un ne tikai emocionāli, bet arī praktiski jautājumi - kur es palikšu, kas būs ar bērniem… Jo Rīgā - tas ir viens, bet laukos un ārpus Rīgas - pavisam kas cits, jo viss ir atkarīgs no sociālo pakalpojumu groza, ko var nodrošināt vardarbības veicējam un ko - izdzīvojušajam. Taču jebkurā gadījumā tūlītēja apdraudējuma gadījumā ir jāzvana policijai un jālūdz tūlītēja nošķiršana. Ja nav apdraudējuma, var iet uz tiesu un rakstīt iesniegumu par netuvošanos.»

Savukārt Valsts policijas pārstāve Ilze Jurēvica atgādina, ko šādās situācijās var darīt policija: ar savu klātbūtni atrisināt ģimenes konfliktu; aizturēt personu; nošķirt personu, kas rada draudus (tiesa, šobrīd policijas lēmumu par nošķiršanu var pieņemt tikai pēc aizsargājamās personas rakstveida pieteikuma).

«Valsts policija ir izstrādājusi likumprojektu grozījumiem likumā «Par policiju», kas turpmāk policijas darbiniekam dotu tiesības pieņemt policijas lēmumu par nošķiršanu arī pēc savas iniciatīvas, bez aizsargājamās personas rakstveida pieteikuma. Likumprojekts 2021. gada 16. decembrī pieņemts otrajā lasījumā.»